Pēdējos gados Latvijā arvien populārāks kļūst jāšanas sports, piesaistot šim iecienītajam sporta veidam dažāda vecuma interesentus. Zirgu audzēšana Latvijā šobrīd ir dārga, savukārt zirgs arvien retāk tiek izmantots tradicionālo lauku darbu veikšanai. Pārsvarā zirgi tiek audzēti sportam vai reitterapijai. Latgalē zirgu mīlētāju pulks ir gana liels. Zirgu stallī “Pelaģeja”, kas izveidots Daugavpils novada Maļinovas pagastā pirms četriem gadiem, saimniece Jūlija Ustinova izveidojusi jāšanas skolu un tuvākajā nākotnē cer uzbūvēt pirmo slēgto jāšanas manēžu Latgalē.
Vairākus gadus Jūlija pati trenējās jāšanas sportā, taču vēlāk devusies uz Vāciju, kur pašlaik dzīvo arī viņas meita un mazmeita. Sākotnēji viņai radās iecere īstenot savu bērnības sapni un kļūt par Frīzijas zirgu šķirnes saimnieci. Pēcāk nāca vēlēšanās atvērt jāšanas klubu un sniegt iespēju bērniem nodarboties ar jāšanas sportu. No savas pieredzes Jūlija stāsta, ka jāšanas sports un kontaktēšanās ar šiem majestātiskajiem dzīvniekiem kaldina raksturu un lieti noder veselības un ārstniecības nolūkos.
Pašlaik saimniecībā dzīvo 10 zirgi, un tieši Frīzijas šķirnes zirgi ir atvesti šurp no Holandes. Savukārt Īru šķirnes ķēves atvestas no Vācijas. Zirgs Bentlijs, kas ir no Īru tinkeru sķirnes, ka arī Kondors un Vasara pārvesti no Liepājas. Robiks, Kastans un Voltiks nopirkti Daugavpilī.
Katram no zirgiem ir savs raksturs. Daudzi no tiem šeit atraduši savu glābiņu, glābiņu no cietsirdīgas attieksmes un citu cilvēku paviršības. Saimniece stāsta, ka ir nācies labi pastrādāt, lai ļautu dzīvniekiem atkal uzticēties, paļauties un nebaidīties. “Ar dzīvniekiem, kas ir redzējuši un jutuši rupju attieksmi, strādāt ir grūtāk. Laiks tādu dzīvnieku garīgai un arī fiziskai rehabilitācijai ir aptuveni 2 gadi. Lai arī psihisko līdzsvaru sasniegt grūti, tomēr uzticību atgūt var. Ar jauniem zirgiem un ponijiem to izdarīt ir vienkāršāk. Galvenais – nesteigties”, tā Jūlija.
Kur slēpjas šī sporta veida burvība un kāpēc izjādes ar zirgiem kļūst arvien populārākas, jautājām Tatjanai, Poļinai, Annai un Guntai, kas aktīvi apgūst jāšanas prasmes. Izrādās izjādes ne tikai attīsta stāju, nostiprina muskuļu grupas, bet arī iemāca atbildību, rūpes un sadarbību.
Tatjana kopā ar Jicki, jeb saīsināti vienkārši Iti, ar jāšanu nodarbojas jau vairāk kā trīs gadus. Lai arī Tatjana atzīst, ka nākotnē ļoti vēlētos piedalīties sacensībās, pagaidām zirga mugurā tiek veikti tikai paraugdemonstrējumi. Lai varētu startēt sacensībās, ir jāiegulda daudz lielāks darbs. Jābūt ne tikai labam jātniekam vai labam zirgam, tandēma starpā svarīgākais ir saskaņa un savstarpēja saprašanās. “Ar jāšanas sportu sanāca iesākt nodarboties pavisam spontāni. Zirgu stallis pieder manam tantei, un es vienkārši vēlējos palīdzēt saimniecības darbos. Atbraucām šurp ar manu klasesbiedreni, uzsēdāmies zirgiem mugurās un man tas tik ļoti iepatikās. Nolēmu, kāpēc gan nesākt regulāri to darīt. Tas ir ļoti interesanti. Jājot, sajūtas ir brīnišķīgas, īpaši galopā, kad rodas sajūta, ka rikšo kā pa kalniem un tai pat laikā tā kā dvēsele palecas. Sajūta, ka esi kaut kur virs zemes. Visburvīgākās sajūtas mani pavada, kad sanāk zirgu savaldīt un vadīt. Tu jūti sevī tādu kā spēku un pārliecību par sevi. Viennozīmīgi, ir bail, bet, kad šīs bailes sanāk pārvarēt, tad ir forši, jo uzreiz kļūsti drošāks. Arī dzīvē šīs īpašības palīdz”, stāsta Tatjana.
Poļina un Tinkerbella, jeb saīsināti vienkārši Tina, ir kopā tandēmā apmēram divus gadus. Poļina atzīst, ka Tina ir diezgan sarežgīta ķēve, jo pirms nonāca šeit, dzīvoja ne ļoti labvēlīgos apstākļos: “Viņa ir ļoti bailīga. Iesākumā es ļoti ilgi ar viņu strādāju, līdz iemantoju viņas uzticību. Mēs sadraudzējāmies. Pirmo gadu es viņu apkopu, glaudīju, pēc tam soļoju, veidojās saskarsme. Tagad es jau varu jāt”. Kā stāsta jaunā jātniece, zirgiem ļoti garšo burkāni, āboli, bet vēl vairāk – cukurs, kuru gan nedrīkst dot pārāk bieži.
Jebkurš treniņš sākas ar pastaigu. Tas ir jādara, lai zirgs pierod un nostiprinās segla siksna. Pēc tam sākas soļošana, sēžot zirga mugurā. Pēcāk – lēna rikšošana, kas mijas ar soļošanu. Un tikai tad var veikt vingrojumus un izpildīt elementus.
Anna kopš bērnības ir sapņojusi nodarboties ar jāšanas sportu, un nu jau gadu trenējas ķēves Lopkes mugurā. “Esot zirgā, jūtu tādu brīvību. Nedaudz ir arī bailes, bet tās tiek pārvarētas. Iesākumā bija nedaudz grūti, jo viņa negribēja rikšot. Pēc tam mēs sastrādājāmies, pieradām viena pie otras, un tagad ir labi. Abas viena pie otras esam pieradušas, un jāt ar citiem zirgiem ir kaut kā pat neierasti”, komentē Anna.
Anna atzīst, ka kopā ar zirgu var relaksēties un nav nozīmes, kādi ir laikapstākļi, treniņi notiek jebkurā gadalaikā.
Savukārt Gunta, kas nodarbojas ar ķēvi Janu, ir aktīva rikšotāja jau piecus gadus. Zirgu stallī “Pelaģeja” Gunta nodarbojas vien divus gadus, taču pirms tam ir rikšots vecāku saimniecības zirgu mugurā. “Man zirgi ir patikuši jau kopš bērnības, un, par cik mājās visu bērnību bija zirgi, kaut kā saistīja šis sporta veids”, tā Gunta.
Par svarīgāko īpašību, kurai jāpiemīt, nodarbojoties ar jāšanas sportu, Gunta nosauc mērķtiecību, jo šajā sporta veidā nedrīkst padoties. “Bieži vien pēc dažādiem negadījumiem, jātnieki padodas un atmet šim sporta veidam ar roku. Noteikti ir jābūt stingram raksturam, jo jāparāda, ka šajā tandēmā tu esi galvenais. Neatņemama īpašība ir arī drosme, jo zirgi tomēr ir lieli dzīvnieki, kas domā un uztver visu savādāk”, papildina Gunta.
Jāšanas sports Guntai iemācījis būt patstāvīgākai un atklātākai. Pateicoties šim sporta veidam, viņa ir ieguvusi lielāku pārliecību par sevi un drosmi, kas iepriekš noteikti nav bijis viņas “jājamzirdziņš”.
Meitenēm visām kā vienai ir paveicies, jo, kā zināms, nemaz nav jāpērk savs zirgs, lai iemācītos jāt. Meitenēm jau ir zināmas prasmes ne tikai jāšanā un zirgu dresūrā, bet arīdzan zināšanas par inventāru, zirgu veselību, raksturu un barošanu. Visas četras ar jāšanu nodarbojas saimnieces Jūlijas uzraudzībā un atzīst, ka iespējas piedalīties īstās sacensībās, ir, jo pavisam netālu ir staļļi, kas tās organizē.
Blakus izjādēm ar zirgiem, saimniecībā “Pelaģeja” tiek piedāvāta lauku atpūta. Tiem, kas vēlas distancēties no ikdienas steigas un pilsētas, piedāvājumā ir atsevišķa māja. Ir iespēja sarunāt arī fotosesijas.
