Z/S “Lejas” ir viena no lielākajām saimniecībām Dubnas pagastā, kuras pamatnozare ir lopkopība. “Līdz 2004. gadam strādāju privātā telekomunikāciju uzņēmumā. Nolēmu, ka jāiet prom un jāsāk nopietnāk pievērsties lauksaimniecībai, jo redzēju, ka sieva, sēžot mājās un audzinot bērnus, ar lopiņiem nopelna vairāk kā es,” stāsta saimniecības īpašnieks Pēteris Spriņģis.
Saimniecību Pēteris mantojis no saviem krustvecākiem, ar visu iedzīvi un mājlopiem no vienas Dubnas puses, atsoļojot uz mantotajām mājām Dubnas otrajā malā. Pēc pāris gadiem uzbūvēta arī jauna māja.
Pētera un Silvijas Spriņģu meita Inese, izrādot plašo saimniecību, stāsta, ka no sākotnēji nopirktām divām Holšteinas melnraibās tīršķirnes telēm, saimniecība izaugusi līdz 70 slaucamajām govīm un 50 gaļas liellopiem. “Perspektīvākas ir slaucamās govis. Lai gan tās prasa lielāku darba ieguldījumu, arī ienākumi ir biežāki. Mēs praktizējam, ka gaļas liellopiem atnešanās ir reizi gadā, tāpēc tos varam realizēt vienīgi rudenī vai ap Ziemassvētkiem,” skaidro Inese, kura ģimenes biznesā pilda zootehniķes pienākumus. “Arī mūs vairakkārt ir skārusi piena krīze un tieši gaļas lopkopība palīdzēja pārvarēt grūtākus laikus. Tāpēc ir labi, ja tiek praktizētas vairākas nozares. Roka roku mazgā.”
Saimniecība gadu gaitā ir paplašinājusies un modernizējusies, pateicoties vairākiem Eiropas Savienības atbalstītajiem projektiem. Tā uzbūvēta piena māja, piebūve slaucamajām govīm, paplašināts tehnikas parks. Inese: “To nav iespējams izrēķināt naudas izteiksmē, bet gan tajā, cik daudz dvēseles un nervu ir ieguldīts. Tomēr, atskatoties uz paveikto šo gadu laikā, ir liels gandarījums un prieks.”
Gotiņas aprūpēt palīdz piena vads un pērn uzstādītais barošanas robots. DeLaval barības robots, atbilstoši programmas uzstādījumiem, katrai gotiņai piegādā atbilstošu uzturu tai nozīmētajās individuālajās devās – gan skābsienu un sienu, gan spēkbarību ar nepieciešamajiem vitamīniem. “Datu bāzē tiek ievadīts konkrētais uztura plāns katrai govij, čips nolasa govs atrašanās vietu un iedod tai paredzēto devu,” jauno tehnoloģiju demonstrē Inese. “Rakstot projektu par lopbarības robota iegādi, ierakstījām, ka, barojot govis ar sasmalcinātāku barību un mazākās porcijās, govij labāk strādās kuņģis un tā izdalīs mazāk metānu. Pie mūsu zaļās domāšanas, šis kritērijs nostrādāja kā liels pluss,” smejas Pēteris.
Saimniecībā pamatā ir Holšteinas melnraibās un Holšteinas sarkanraibās šķirnes govis, kuru galvenā priekšrocība ir pienīgums, savukārt trūkums – vāja izturība pret dažāda veida slimībām. “Latvijas apstākļiem vislabākā šķirne ir Latvijas brūnā, jo proporcionāli ķermeņa masai un izslaukumam, brūnā dod vairāk piena. Piena uzpircējiem ir jānodod tādas kvalitātes piens, kuru viņi pieprasa, bet tajā pašā laikā viņus interesē arī realizētā piena daudzums, tāpēc kā slaucamo govju pamatšķirni esam izvēlējušies Holšteinas melnraibās govis,” paskaidro Inese. Šobrīd z/s “Lejas” pārdod pienu uzņēmumam SIA ‘’EEMR TRANSPORT’’, kuri piedāvā vislabāko cenu un regulāru samaksu, kas ir ļoti būtisks aspekts, lai varētu mierīgu sirdi norēķināties par kredītiem.
Katru gadu izsoļu namā tiek realizēti Hereforda un Šarolē šķirņu krustojuma gaļas liellopi, 5-6 teles atstājot atražošanai. Inese stāsta, ka, krustojot šķirnes, rodas labākas heterozās īpašības un vidējās dzīvmasas pieaugums diennaktī.
Saimniecība pašu vajadzībām apstrādā aptuveni 190 hektāru zemes, nodarbinot arī slaucēju, lopkopi un traktoristu. Saimnieki neslēpj, ka varētu paplašināties, bet tad ir nepieciešami papildus strādnieki, kurus laukos ir grūti sameklēt. “Diemžēl, ir grūti atrast uzticamus un godprātīgus strādniekus, kuriem nebūtu problēmas ar kaitīgiem ieradumiem. Tāpēc mēs ieguldām saimniecības modernizēšanā un mehanizēšanā, lai būtu pēc iespējas mazāk cilvēka roku darba. ”
Inese uzskata, ka saimniecībām vajadzētu aktīvāk kooperēties, lai spētu izdzīvot un attīstīties. Šobrīd z/s “Lejas” ir Gaļas liellopu audzēšanas biedrībā, savukārt pati Inese ir Latvijas Jauno zemnieku kluba biedrs. “Pateicoties Jauno zemnieku klubam, esmu ieguvusi daudz vērtīgu zināšanu un pieredzi gan ārzemēs, gan Latvijā. Laukos var nopelnīt, vajag tikai inovatīvi domāt. Grūtāk ir uzsākt saimniekošanu no nulles. Bet, ja esi spējīgs domāt un atrodi neaizpildītu nišu, tad nopelnīt var arī ar 5 hektāriem,” pārliecināta jaunā lauksaimniece.
Inese absolvējusi Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības fakultātes lauksaimniecības uzņēmēja vadītāja bakalaura programmu, šobrīd turpina studēt maģistratūrā par ciltslietu zootehniķi. Viņu saista dzīve laukos. “Par to jāpateicas vecākiem, kuri jau no četru gadu vecuma ņēma mani līdzi darbos – sāku ar vistiņām, tad uzticēja teliņus, līdz tiku līdz visiem pamatdarbiem – sākot no slaukšanas līdz dokumentācijas kārtošanai. Varbūt daudzus jauniešus tas atbaidītu, bet mani ne. Es uzskatu, ka nevis cilvēks izvēlas lauksaimniecību, bet lauksaimniecība izvēlas tevi.” Tā kā viņas draugam Smiltenē ir sava saimniecība, visticamāk savu ģimenes ligzdu viņa turpinās vīt Vidzemē. Inese cer, ka vecāku iesākto varēs turpināt brāļi – šobrīd Ivars vairāk kā 10 gadus dzīvo Anglijā, bet Jānis ar ģimeni strādā Rīgā. Viņu atgriešanās ir tikai laika jautājums, jo tomēr viņi ir lauku bērni, kas pieraduši pie citas vides – pārliecināta Inese. Savukārt Spriņģu ģimenes galva saka, ka bērniem neko neuzspiež un ļauj izvēlēties savu dzīves ceļu, lai gan priecātos, ja vecāku iesāktais nepazustu.
