“Dzīvē staigātie ceļi mums visiem atmiņās vijušies kā gaiša atmiņu lenta. Iegūtās skolas gudrības, mīlestība, meklētie un atrastie papardes ziedi parka sudraboto vītolu paēnā nav zuduši, bet dzīvo mūsu sirdīs un atmiņās, bet skolēnu stādītie dzīvības koki slienas augstu zilajās debesīs”, tā par skolas gadiem saka bijušie Vaboles vidusskolas absolventi. Pašlaik top grāmata par Vaboles vidusskolas vēsturi, kas, kā bilst viena no grāmatas ieceres autorēm, skolas direktore Elita Skrupska, ir Latvijas vēstures mazā kopija. Piedzīvotais laika griežos palicis ierakstīts bijušo skolēnu un skolotāju atmiņu stāstos, kas par laimi nav pazuduši, bet visus šos ilgos gadus gādīgi glabājušies skolas arhīvā. Elita Skrupska stāsta, ka vairākas reizes tika apsvērta doma uzrakstīt kādu pētniecisko darbu par skolu, jo arhīvā galbājas tik daudz liecību, caur kurām var vilkt paralēles ar mūsdienām. Piemēram, dažādu gadu saglabājušās pavēļu grāmatas, kas mūsdienu valodā runājot – rīkojumu grāmatas, pedagoģisko sēžu protokoli, gan šī brīža, gan 1947. un 1962. gada. Savukārt skolēnu vērtēšanas kārtība tolaik uz tagad – viens pret vienu – pārbaudes darbu skaits mācību priekšmetos tika un tiek noteikts atbilstoši mācību stundu skaitam nedēļā.
Pavēļu grāmatā arī tā laika skarbie un dramatiskie izvešanas laiki uz Sibīriju. Neskaitāmas pavēles par skolēnu atskaitīšanu un skolotāju atlaišanu no darba, sakarā ar ģimenes locekļu izsūtīšanu uz tālākajiem Austrumu rajoniem. Arī 1947.-1949. gados direktores Rudzītes rakstītajā pavēļu grāmatā spilgti atainotas tā laika norises. Neskaitāmi rājieni par morālo stāju, kādai ir jābūt komunisma ideoloģijas apstākļos, arī par dažādiem cilvēciskiem trūkumiem, piemēram, alkohola lietošanu.
Esošā skolas ēka iesvētīta 1925. gadā, savukārt skolas pirmsākumi Vabolē datējami ar 1919. gada 20. novembri, kad dibināta Vaboles sešgadīgā pamatskola. Lai gan dažādos avotos un grāmatās skolas dibināšanas gada skaitļi ir atšķirīgi, par konkrētu skolas dibināšanas gadu ir saglabājusies arhīva izziņa, kas pieprasīta no Latvijas PSR centrālā valsts vēstures arhīva 1979. gada 11. februārī.
Pirmā skola Vabolē atradās vēsturiskajā koka ēkā Vaboles parkā aiz tagadējās estrādes. Sešgadīgajā skolā strādājuši vien 6-7 skolotāji, kas pretstatā mūsu laikam, ir pavisam niecīgs cipars. Ir saglabājušās ziņas par skolēnu skaitu dažādos laika posmos, kas krasi atšķīrās un mūsu laikā dzirdētiem skaitļiem. Tā 1925./1926. mācību gadā Vaboles sešgadīgajā skolā mācījās 220 skolēni, 1926./1927. mācību gadā – 195 skolēni, 1927./1928. mācību gadā – 212. Savukārt 1936./1937. mācību gadā jau 326 skolēni. Skolēnu skaits vien audzis. Tagad mēs par to varētu tikai sapņot. Atrasti interesanti fakti arī par to, ka agrākos laikos par iešanu skolā vajadzējis maksāt, un daži to nemaz nav varējuši atļauties. Par skolā iešanu bija jāiemaksā 150 rubļi gadā, kā arī skolas pusdienām jāsagādā augļi un dārzeņi.
1917./1918. gadā norisinājās remontdarbi jau tagadējā skolas ēkā. Savukārt sešgadīgās skolas ēkā tika izvietots skolas internāts, kas pastāvēja vēl ilgus gadus. Turpat bijusi arī skolas virtuve, kas izmantota internāta vajadzībām. Arī skolēni ir palīdzējuši virtuves darbos un pie ēdiena pagatavošanas. Tā pārstājusi darboties, kad kolhozs uzbūvēja ēdnīcas ēku, kas šobrīd ir tukša un vairs netiek izmantota.
Grāmata tiks veltīta skolas 100. jubilejai un savus atvēršanas svētkus piedzīvos šī gada 23. novembrī, kad skolā gaidāmas lielas svinības, kā arī absolventu salidojums.
Apņemšanās un uzdrīkstēšanās uzrakstīt grāmatu par Vaboles skolas vēsturi ir bijusi tik liela, ka viss materiāla darbs noritējis skolas vadības un skolotāju pulkā. Kā pastāstīja direktore Elita Skrupska, viss darbs tika iesākts pērnā gada ziemas mēnešos, uzrunāta tika arīdzan Vaboles Skrindu dzimtas muzeja direktore Anna Lazdāne, kurai, kā jau vizuālās mākslas skolotājai, uz grāmatu ir māksliniecisks skatījums. Pie bagātīgi klātā arhīva materiālu galda skolotāju istabā sēž Elita Skrupska, kā arī skolotājas Anna Lazdāne un Kristīne Kucina. Ar lepnumu tiek šķirstītas goda un apbalvojumu grāmatas, ar interesi – rokrakstu klades, glītrakstīšanas burtnīcas, tarifikācijas no 1960. gada, kas sniedz informāciju par tā laika skolotāju algām, skolotāju ziņu kartītes, kurā uzskaitīti darba gadi skolā un iegūtā izglītība. Kā arī ne viena vien pedagoģisko sēžu protokolu burtnīca, kas vēl joprojām ir arhīvā glabājams dokuments. Visi skolas materiāli ik gadu tiek nodoti zonālajam Daugavpils arhīvam, taču laimīgā kārtā daži no tiem ir palikuši skolas arhīvā. Uz galda saliktas pionieru un komjauniešu organizāciju hronikas, skolēnu pašu zīmētas un noformētas. Arī skolas pases, kas vēlākos laikos izskatījušās jau nedaudz savādāk. Grāmatā tiks ievietoti arī skenēti rokraksti, glīti un kaligrāfiski. Skolotāja Kristīne Kucina bilst, ka tagad laika glītrakstīšanai latviešu valodas stundās vairs nepaliek, mūsu laikā tam netiek vairs pievērsta tik liela uzmanība.
Grāmata sastāvēs no trim lielām sadaļām – mācību darba organizācija, interešu izglītība un sabiedriskās organizācijas. Skolotāji tika sadalīti pa grupām, katrai no tām iedalīta sava desmitgade. Lai arī grāmatas mūsu laikos rakstīt ir moderni, grāmata par Vaboles vidusskolas vēsturi top pašu spēkiem. Uzrunāta izdevniecība “Sava grāmata”, kas saliks visu materiālu pa lappusēm. Teksta rediģēšanu veic skolotāja Anita Šalkovska.
Skolotājas Kristīnes Kucinas apkopotais materiāls par interešu izglītību balstās uz skolas absolventu un bijušo skolotāju atmiņu stāstiem. Tie ir no skolotājas Monikas Žuravskas, kas rakstīja par skolas dramatisko pulciņu, tās ir Kārļa Strupā meitas Silvijas Strupās atmiņas par skolas pūtēju orķestri, mūžībā aizgājušās skolotājas Annas Skuķes atmiņas, skolotājas Renātes Pudānes atmiņas. Kā bilst Kristīne, tā būs visdzīvākā grāmatas sadaļa, jo balstās nevis uz faktiem un skaitļiem, bet cilvēku piedzīvoto un izjusto. Arī jaunāko gadu absolventi ir rakstījuši savas atmiņas par dalību pulciņos, svētkos un skolas pasākumos.
Skolotāja Monika Žuravska, kas vadīja skolas dramatisko pulciņu, uz kādu žetona vakaru iestudēja lugu, kurā vajadzējis īstu karieti. Kariete tika sameklēta, taču bija tik liela, ka neielīda pa zāles durvīm iekšā. To cēla iekšā pa logu. Skolotāju atmiņu stāstus vāca un pierakstīja paši skolēni projektu nedēļu ievaros. Tāpat ievākti dati par bijušo skolotāju darba gadiem. Šogad katram skolēnam tika uzdots vasaras brīvlaikā uzrakstīt radošo darbu – savu novēlējumu, veltījumu vai dzejoli skolai. Skaistākie no fragmentiem tiks ievietoti grāmatā. Kaut arī daudzi skolotāji jau aizgājuši aizsaulē, vēl joprojām šo pasauli savām acīm redz skolotājas Renāte Pudāne, Raisa Žilinska, Monika Žuravska, Vija Arnicāne, Albīne Ivbule un skolotājs Kazimirs Paukšte.
Daži izvilkumi no Kazimira Paukštes rakstītā pedagoģiskās padomes sēdēs un politmācībās:
“Ja nav vienā jomā, tad nav otrā jomā, jo katra joma saistīta ar citām jomām un tāpēc nevar izrauties nevienā jomā”.
“Ievērojamus mācītājus apbedī baznīcas dārzā, tāpēc īstenus skolotājus vajadzētu apbedīt skolas izmēģinājumu lauciņā”.
“Disciplīna ir tāda nejēdzīga lieta, ar ko vēlāk nevar tikt galā”.
“Sākuši runāt par cilvēcisku pieeju latviešiem kā cilvēkiem”.
Savulaik skolā tika izdota arī avīze “Sātuve”.
“Mūsu skolas vēsture ir Latvijas vēstures mazā kopija, jo dibināta gadu pēc tam, kad izveidota Latvijas valsts. Pētot skolas vēsturi, izzinām arī Latvijas vēsturi. Tas fakts, ka laikā, kad Latvijā vēl noris brīvības cīņas, kādos Latvijas laukos rodas skola, tikai pierāda, cik ļoti šī zināšanu kāre ir bijusi liela un tikpat liela arī ticība un cerība Latvijas nākotnei Latgales ļaužu acīs. Tas ir īsts vēsturisks fenomens un liela uzdrīkstēšanās un ticība labākiem laikiem”, noslēgumā saka Elita Skrupska.
