Mārtiņdienu, ko parasti svin 10. novembrī, senie latvieši savulaik atzīmēja kā Ziemas sagaidīšanas svētkus. Nosaukums ”Mārtiņdiena” iemantots, jo kristiešu kalendārā tā sakrīt ar Svētā Mārtiņa dienu. Šajā laikā parasti beidzas pieguļas un ganības. Mārtiņdiena ir viduspunkts starp rudens saulgriežiem (Miķeļiem) un Ziemas saulgriežiem. Senajiem latviešiem līdz ar šo dienu beidzās Veļu laiks un sākās Salu laiks.
Skrindu dzimtas muzejs aicināja iepazīt un atcerēties senču vakarēšanas tradīcijas (latgaliski: suprātkys), 6. novembrī ielūdzot jauniešus un vecākus savās telpās uz pasākumu ”Vakariešona munā sātā”, kuru atbalstīja Latgales kultūras programma. Projektā tāpat piedalījās vietējais amatnieks Varis Vilcāns, saimniece Ināra Mukāne, kā arī Līksnas pagasta jostu meistare un audēja Dace Teivāne.
Aktivitātes iesākās ar Daces Teivānes stāstīto, kur audēja iepazīstināja ar pīšanas tradīcijām un tehnoloģijām. Pati meistare pārsvarā nodarbojas ar rakstaino, kā arī cita veida jostu aušanu. Viņa atzīst, ka mūsdienās līdzīgas tradīcijas jau neeksistē, varbūt ar retiem izņēmumiem, un smejas, ka laikam tas izskaidrojams ar to, ka agrāk nebija elektrības, un tumšajos vakaros bija jāizklaidējas.
Kārstuve – sens instruments vilnas kāršanai
Laukos parasti audzēja gan aitas, gan linus, un bija nepieciešams sagatavot diegus, kāršot vilnu. Dace atrāda arī seno instrumentu – kārstuvīti, ar kuru tas tika darīts. Tad no sakārstās vilnas ar atspolītes un sasētās pakulas palīdzību taisīja diegus.
No diegiem ada arī cimdus un vilnas zeķes. Vienkāršākus cimdus izmantoja darbam, savukārt krāšņākos ģērba svinīgākos brīžos, piemēram, ejot baznīcā. Vilnas zeķes ir labas ar to, ka tās labi tur siltumu.
Vīrieši bija aizņemti ar saviem darbiem. Saimniecības vajadzībām vīri vija striķus un auklas, kurus tolaik darināja no liniem. Tika gatavotas arī koka karotes, pavardi, kausiņi. No jēra vai aitas ādas izgatavoja pastalas. No tieviem striķiem, savijot tos, veidoja vīzes, ar kurām varēja staigāt ziemas laikā. Tāpat vīrieši pina arī grozus, izgatavoja instrumentus, jo koka darbarīki mēdza bieži salūzt, īpaši grābjot sienu. Turīgāki iedzīvotāji senatnē no vaska vai aitas taukiem izgatavoja sveces. Kā gaismas avotu izmantoja arī eļļas lampas.
Vēlāk prasmes dažādu sadzīves priekšmetu izveidē klātesošiem pasākumā parādīja amatnieks Varis Vilcāns. Viņš atrādīja arī paša veidoto lielo koka karoti, kuru izmanto pirtī gara uzmešanai, kā arī citus sadzīves priekšmetus. Jauniem puišiem bija iespēja parādīt sevi radošos uzdevumos, kur tiem nācās izveidot dekoratīvos paliktnīšus.
Taču Mārtiņdiena nebija saistīta tikai ar strādāšanu. Mūsu senči mēdza arī aktīvi izklaidēties – devās masku gājienos, pareģoja, minēja mīklas, stāstīja nostāstus.
”No Mārtiņiem līdz Meteņiem gāja pārģērbušies cilvēki, lāča, kazas, vilka, vai siena čupas veidolā, bet pārsvarā mājdzīvnieku lomā. Kompānijā bija jābūt budēļu tēvam un mātei, kuri staigāja no mājas uz māju, kas pielīdzinājās laimes vai svētības nešanai. Ciemiņi ne tikai pamielojās, bet arī apskatīja, kas mājā ir jauns, jo citu iespēju paviesoties varēja arī nebūt. Ķekatās ejot, varēja palūkoties, kā citi dzīvo,” skaidro Dace.
Meistare klātesošos iepazīstināja arī ar dažādiem jostu veidiem – pītām jostām, celainītēm, kuras auž ar celu galdiņiem, svītrainām, ziedainām un rakstainām jostām. Vecie cilvēki auda ar speciālu jostu šķietiņu vai ar koka veltnīti. Šaurākām jostām ir 33 raksta diegi, bet platākām ir jau 53, kaut gan senatnē saimnieces prata veidot jostas ar 75 diegiem.
Pītās jostas, Celaines, Svītrainās jostas, Ziedainās jostas, Rakstainās jostas
Svītrainās jostas iegūst, saliekot dažādas krāsas, savukārt Ziedainajām ir savādāka tehnika, lai veidotos ziediņi. Šīm jostām izmantoja tikai viena tipa diegu – vilnu vai linu. Rakstainajām jostām ir nepieciešama gan vilna, gan kokvilna. Krāšņākā ir Lielvārdes josta, tā ir bagāta ar daudziem rakstiem.
Kā atzīst Dace, šaurākās jostas varēja noaust četrās dienās, aužot ap 8-9 cm stundā, bet daudz kas ir atkarīgs no diega resnuma un raksta.
Klātesošās meitenes labprāt izmantoja iespēju saaust arī svītraino jostu tieši tā, kā to darīja senos laikos.
Epidemioloģisko ierobežojumu dēļ pasākumā piedalījās tikai viena audžuģimene no Vaboles pagasta. Ģimenes mamma dalījās ar saviem iespaidiem un pieredzi aušanā. Viņa skaidro, ka mūsdienās bērni arvien mazāk saskaras ar aušanas vai pīšanas tradīcijām, pārsvarā tad, kad to uzdod skolā:
”Tagad ir vairāk citas prioritātes. Neskatoties uz to, meita Aļona ļoti smuki auž Skolā ir pīnītes – ada zeķes, cimdus. Piekopjam to, kas ir vairāk saistīts ar ikdienu, jo zeķītes noder, kad ziemā bērni pikojas,” atzīst Aija Sarkane.
No savas bērnības viņa atceras daudzas spilgtas lietas, ko pasākumā pieaicinātā audēja atausa atmiņā. Dzīvojot kopā sievietēm četrās paaudzēs, kādam bija jāpiekopj arī tradicionālās prasmes. Ar to nodarbojās vecmamma, kura auda lupatu jeb zirgu deķus. Kad vecāki nodarbojās ar savām lietām, dažkārt auda arī pati Aija, jo bērnībā ļoti interesēja darbošanās ar stellēm:
”Izmēģināju visu! Vecmamma lika sagatavot vilnu. Bija iedota liela koka bļoda, tad es sēdēju un pirkstiem izņēmu ārā gruzīšus. Uz ratiņiem mācīja arī dzijas šķeterēšanu. Divas dzijas laida kopā, un tad, galu galā, tā dzija sanāca sapīta.”
Svētku laikā, atceras Aija, agrāk katrs nesa linu galdautus no sava skapja. Galdauti bija kā ledus gabali – ļoti gludi, burtiski spīdēja. Ar tiem ļoti lepojās, jo tas bija roku darbs. Mājās joprojām ir saglabāti vecmammas galdauti, segas, kā arī vecvecmammas veidotie zirgu deķi, kurus savulaik izmantoja ceļā uz baznīcu kā paliktni ragavās.
Pasākuma beigās jaunāki un vecāki sanāca kopā, lai uzzinātu vairāk par Mārtiņdienu un Veļu laiku, kā arī minētu mīklas. Tāpat bija iespēja nogaršot latgaļu ēdienu – kuģeli (kuģelis=latgaļu ēdiens, rīvētu kartupeļu sacepums ar sīpoliem un gaļu), ko pasniedz ar krējumu, kā arī vistu šķiņķīšus, speķa pīrādziņus un biezpienmaizītes ar dzērveņu ķīseli, kas atgādināja klātesošiem, iespējams, patīkamāko Mārtiņdienas daļu – vakarēšanu.
Autors un foto: Dainis Bitiņš
