Kopš seniem laikiem latviešiem pirts vienmēr ir bijusi īpaša vieta, kur attīrīt miesu un veldzēt garu. Arī mūsdienās pirtī iešana kļūst arvien populārāka. Šobrīd pirts ir viens no labākajiem veidiem, kā atgūties pēc dažādu vīrusu radītā stresa un sasildīties vēsajā laikā.
Višķu pagasta pirtnieces Dzintras Abarones pirtiņa tiek kurināta vairākas reizes nedēļā. Lai arī pirts sezona tā īsti nekad nebeidzas, taču pavasaris ir laiks, kad pirtniecei darba kļūst īpaši daudz, jo sākas augu vākšana dažādiem pirts rituāliem un sietas pirmās pirtsslotas.
Ilgus gadus Dzintra nostrādājusi par sākumskolas skolotāju Spoģu vidusskolā. Taču nolēmusi beidzot pievērsties tikai savai sirdslietai. Pirtnieces zināšanas viņa apguvusi Pirts skolā, kur tagad pati strādā par pasniedzēju. Pirtnieka arodu apguvis arī dzīvesbiedrs Jānis. Dzintra labprāt dalās savās zināšanās ar citiem, vadot dažādas meistarklases pirtsmīļiem un skolu audzēkņiem.
Latviskais SPA Latgalē
Māla krūzēs smaržo nesen ievākto kļavu ziedu tēja, ko pirtniece mudina izbaudīt ar pieneņu medu. To viņa vārījusi pirmo reizi. Neesot nekas sarežģīts, pieneņu ziedi jāaplej ar verdošu ūdeni, jāpievieno citrons un jāatstāj līdz rītam. Tad uzlējumu nokāš, uz litru pievieno kilogramu cukura un uz lēnas uguns savāra sīrupā. Līdzīgi varot pagatavot arī vīgriežu, piparmētru, viršu, pelašķu un plūškoku sīrupu. Viesojoties pie pirtnieces, var uzzināt par dažādu augu ietekmi uz cilvēka organismu, kā pagatavot pirts skrubjus un daudzas citas interesantas lietas.
Dzintra Abarone atzīst, ka pirts ir latviskais SPA, jo, izņemot mazgāšanos, tajā var izbaudīt augu smaržas, slotu un ūdens pieskārienus. Viņa pirtī neizmanto nekādus ķīmiskus līdzekļus, arī gariņa uzmešanai traukā ieliets tīrs ūdens bez piedevām: “Ja vajag, novējo gaisā sausu vērmeli un jau ir aromāts.” Pirts rituālos Dzintra izmanto visu, ko var saplūkt pļavā vai mežā.
Tuvu un tālu ir izdaudzināti pirtnieces īpašie skrubji, kas izgatavoti no dažādiem augiem. „Augi un skrubīši ir mūsu fantastiskā pievienotā vērtība,” teic Dzintra. Viņa neslēpj sveci zem pūra, bet labprāt dalās skrubju pagatavošanas noslēpumos. Tos pirtniece gatavo gan no svaigiem, gan kaltētiem augiem, samaļot kopā ar jūras sāli, medu vai brūno cukuru. Svaigu augu skrubji gan uzreiz jāizlieto, jo ilgi neuzglabājas. Žāvētos augus var uzglabāt ilgāk un samalt vien īsi pirms došanās pirtī. Lielākoties skrubjiem pamatā ir jūras sāls, kas veicina svīšanu un enerģētiski attīra ķermeni.
Dzintra ir gluži kā māksliniece, kas acu priekšā uzbur dažādu krāsu un smaržu smēriņus: “Man patīk spēlēties ar krāsām, tas ir kā gleznot ar sāli un augiem.” Pieneņu ziedlapiņas sāli iekrāso maigi dzeltenu. Ja sālim pievieno dažas kaltētas meža zemeņu ogas, tas iegūst rozā nokrāsu. Dabūt gatavu var gandrīz jebkuru toni — zaļo, oranžo, sarkano un citus.
Katram skrubim ir savs uzdevums pirts rituālā. Dzintra stāsta, ka parasti pirtsmīļus aicina izbaudīt četras sildīšanās reizes. Pirmajā reizē viņa izmanto sāls skrubi, kas palīdz svīst un attīrīties no smaguma sajūtas. Otrajā reizē der augu pulvera un cukura skrubis. Trešajā reizē seko pēriens, bet noslēgumā tiek uzlikta augu maska.
“Skrubja sastāvdaļas var arī nejaukt uzreiz kopā. Vispirms uzkaisa samaltus augus, tad brūno cukuru. Tā ir spēlēšanās ar sajūtām. Kāpēc pirts pēdējā laikā kļūst tik populāra? Jo cilvēkam vajag šos pieskārienus. Un tos pirtī var dabūt pārpārēm. Tās visas ir sajūtas — kā pirtnieks uzber augus vai sāli, kā krīt un novējo aromāts, kā čab slotiņas ar roku un ūdens pieskārienu.”
Eļļu maģija
Līdzīgi kā skrubis, īpašas ir arī Dzintras gatavotās smaržīgās eļļas. Saimnieks Jānis atzīst, ka papeļu pumpuru eļļa esot viņa glābējs dažādās situācijās, jo īpaši pie apdegumiem.
„Papeļu pumpurus savāc aprīļa beigās, maija sākumā. Jāvāc brīdī, kad pumpurs sāk atdzīvoties, piepildīties ar suliņām un pumpura galiņā parādās dzintara lāsīte. Tas nozīmē, ka pumpurs ir pilns ar sveķiem un sulu,” pamāca Dzintra. Svaigus pumpurus viņa aplej ar vīnogu kauliņu eļļu un atstāj līdz vasaras beigām nogatavināties.
Papeļu pumpuri esot visaromātiskākie, taču var izmantot arī ceriņu ziedus, tiem gan jāuzlej uzsildīta eļļa, kas ik dienu jānokāš un jāuzlej svaigai ziedu porcijai, līdz iegūst vajadzīgo aromātu. Viena no smaržīgākajām ir ievu mizu eļļa. Mizas jāievāc agri pavasarī, kad vēl ir sulu laiks. Šī eļļa lieliski noder kā pretsāpju līdzeklis un pret sēnītēm. Līdzīgi gatavo arī kalmju sakņu izvilkumu. Pret rētām un apdegumiem lieliski noder asinszāļu eļļa. Tā gan jāgatavina saulē, kas palīdz procesam noritēt pareizi.
“Pašā pirts procesā es eļļiņas nenesu iekšā. Bet pašā noslēgumā, kad mūsu ķermenis ir mērcēts ūdenī, pucēts, pērts, berzts un masēts, vajag pabarot un mitrināt ādiņu. Tad var pievienot eļļu medum, ja nav pret to alerģija,” stāsta pirtniece. Viņu ģimenē pašu gatavotās eļļas kalpo ikdienas vajadzībām, lai saārstētu rētu vai citu kaiti. Tās lieliski aizstāj roku krēmu.
Slota pērienam un sačubināšanai
Protams, neviena pirts nevar iztikt bez galvenā aksesuāra – slotas. Vienai pirts sezonai Dzintra sien ap tūkstoš slotām. Katram pirtsmīlim vienā reizē nepieciešams gana daudz slotu, lai var palikt zem galvas, muguras un kājām, cepures vietā, pabalstīt plecus un izbaudīt pērienu.
Slotas ir ļoti dažādas un katrai ir sava misija. Bērza, ozola un liepas slotas Dzintra sauc par darba slotām, kas paredzētas pērienam. Kļavu slota ir ļoti maiga un lieliski der uzčubināšanai. Vasarā viņa sien arī svaigās slotiņas, kurās reizē ar koku zariņiem liek arī dažādus pļavu augus. Piemēram, ar vīgriežu slotiņām var gan apčubināt, gan labi noberzt augumu. Tai gan ir specifisks aromāts, bet patīkams. Vīgrieze palīdz labāk svīst un nomierina.
„Man vienmēr jautā, kā es līdz Jāņiem pagūstu sasiet slotas. Tas ir absolūtais stereotips, ka viss jāsasien līdz Jāņiem. Piemēram, ozolam un kļavai lapas līdz Jāņiem nemaz nav gatavas, lai var likt ziemas slotās.”
Dažkārt slotas tiek sietas pat augustā. Dzintra gan ielāgojusi, ka slotas jāsien jaunā mēnesī, jo vecā mēnesī sietām ātri apbirst lapas. Liela nozīme ir arī tam, vai slotiņas tiek pareizi uzglabātas un sagatavotas pēršanai. Sausās slotiņas viņa uzglabā sasietas pa pāriem tā, lai tās brīvi karājas un nesaspiežas. Jau iepriekšējā dienā pirms paredzētās pirtiņas viņa vajadzīgo slotu daudzumu rūpīgi saliek lielā bļodā, apsmidzina ar ūdeni un uzklāj mitru drānu. Kļavu slotiņas uzliek citām pa virsu un viegli aprasina. Mērcēšana ūdenī slotām nav nepieciešama, jo pārlieku izmirks. Zem drānas saglabājas mitrums, kas ļauj lapām burtiski atdzerties. Strādājot šīs slotiņas ir čubinošas, vieglas, elastīgas un smaržīgas.
Kad slotas un skrubji ir sagatavoti, pirtniece uz lāvas klāj linu palagu, kam virsū bagātīgi liek svaigi pļautu zāli. Šajā smaržīgajā gultā guldina pirtsmīli, un var sākties pirts rituālu baudīšana. ”Ja cilvēks no pirtiņas iznāk laimīgs, tātad pirtnieks savu darbu ir padarījis godam,” saka Dzintra Abarone.
Teksts, foto: Inese Minova
