Dace Meiere ir latviešu tulkotāja, pazīstama kā Umberto Eko un citu itāļu autoru darbu latviskotāja. Dzimusi 1973. gadā Skrundā, studējusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, absolvējusi Viļņas Universitātes Filoloģijas fakultāti, zināšanas papildinājusi Sjēnas Universitātē Itālijā.
Dace Meiere ir tulkotāja ar varenu bagāžu, jo tulko jau vairāk kā 20 gadus. Par to, kāpēc ir kļuvusi par tulkotāju, kādēļ tulkošanu dēvē par mīlas un naida attiecībām ar autoru, kā arī par daudz ko citu Dace Meiere stāstīja, ciemojoties Nīcgales pagastā. Šī tikšanās ar bibliotēkas lasītājiem tika organizēta, pateicoties novada Kultūras pārvaldes īstenotajam VKKF projektam “Personību stāsti Daugavpils novada bibliotēkās”.
Tieši daiļliteratūras tulkošanā visspilgtāk izpaužas tas, ka valoda ir cilvēka apziņā un zemapziņā ietvertās pasaules izpausmes veids, ne tikai saziņas kods, bet arī atšķirīgu kultūru saprašanās veids. Dzejas, prozas un dramaturģijas darbu tulkotāji savā nacionālajā kultūrā interpretē citu kultūru dvēseles pieredzi, vienlaikus bagātinot savu dzimto valodu un tiecoties nepazaudēt citā valodā izteikto. Kā kļūst par tulkotāju un kāds ir Jūsu stāsts?
D.M. Par tulkotājiem galvenokārt kļūst cilvēki, kas jau kopš bērnības ir apsēsti ar lasīšanu. Man bērnībā nepatika iet uz skolu, bet patika lasīt grāmatas. Un tad es sadomāju visādas blēdības, lai uz skolu neietu. Tulkotāji ir tie, kas strādā mājās. Tiem, kuriem no rītiem nepatīk celties, tulkotājs ir vienkārši ideāla profesija. Tu pamodies un jau esi darbā. Kolēģu nav, priekšnieku nav. Ir gan savi labumi, gan savi sliktumi. Tā ir sava veida apsēstība ar grāmatām – kad grāmata tiek uzskatīta par labāko un skaistāko priekšmetu starp visiem citiem. Man kopš mazotnes patika valodas. Krievu valodu mēs visi kopš bērnības mācējām. Skolā tā interese uz valodām pastiprinājās, un tad, kad bija jāizvēlas, ko studēt, iestājos latviešu filologos. Saprotot, ka tas nav tik interesanti, kā man bija šķitis, es aizspēros uz Viļņu studēt lietuviešu valodu. Pie itāļu valodas es nonācu pavisam nejauši. Jo pēc ierašanās Viļņā, lietuviešu valodu es pratu tikai tik daudz, lai nopirktu kafiju. Otrajā kursā visas lekcijas jau notika tikai lietuviski. Pirmā lekcija bija politoloģijā, un es sapratu visus starptautiskos vārdus. Pirmā svešvaloda bija vācu un vajadzēja izvēlēties vēl vienu. Man bija kursa biedrene igauniete, kas bija līdzīgā situācijā. Viņa stāstīja, ka kādreiz bija mācījusies esperanto, un itāļiem visi vārdi beidzoties ar “o”. Un tā mēs abas aizgājām studēt itāļu valodu. Izrādījās, ka viss ar “o” gan nebeidzas, bet tā bija pareizā izvēle, manuprāt – liktenīgā.
Kad atgriezos Rīgā, man likās, ka varu nodarboties ar salīdzināmo valodniecību. Bet es ātri sapratu, ka mana prāta struktūra nav piemērota zinātnei, jo tiem, kas nodarbojas ar pētniecības jautājumiem, ir nemitīgi jāuzdod jautājumi un jābūt vēlmei meklēt atbildes. Man, savukārt, ir vairāk amatnieka pasaules skatījums un domāšanas veids. Patīk darīt kaut ko praktisku, lai var redzēt rezultātu. Tas tā liekas jocīgi, runājot par grāmatām, tas drīzāk ir līdzīgāks adīšanai vai izšūšanai krustdūrienā. Tas ir jauks mehānisms un labs darbs, kuram tu redzi rezultātu un esi atbildīgs par to. Mūsdienās ir ļoti daudz profesiju, kur tu strādā, bet neredzi, ko esi izdarījis. Ka tu esi tikai skrūvīte kādā lielākā mehānismā. Un tulkotājs ir tas, kas redz to darba rezultātu. Tas ir līdzīgi dārza kopšanai vai bērna audzināšanai. Kad es sapratu, ka zinātnieks no manis nesanāks, bet valoda kaut kur jāizmanto, sāku pamazām tulkot. Varbūt esmu grafomāne saistībā ar savu vēlēšanos strādāt ar tekstiem. Ja ir kādas grāmatas, ko vari pārrakstīt, tad tas ir jādara. Esmu mēģinājusi tulkot lietišķās sarakstes, dokumentus un visādas tehniskās lietas, taču tas nedod to gandarījumu, kas ir pēc literāra teksta iztulkošanas. Jo īstenībā tulkotāju pasaulē ir daudz. Ir tikai atšķirības starp tulku un tulkotāju. Tulki ir tie, kas tulko mutiski – sarunas, pārrunas, politiķus, biznesa tikšanās. To es arī mēģināju, bet man bija grūti saglabāt neitrālu sejas izteiksmi. Sapratu, ka šis darbs nav man pieņemams, kaut gan ir ļoti labi apmaksāts. Tulkotāji ir tie, kas tulko rakstiski. Un viņu ir ļoti daudz. Mums apkārt ir daudz tulkojumi, kurus mēs pat nepamanām – zāļu instrukcijas, dokumentācija u.c. Un no visu tulkotāju vidus ir tikai daži trakie, kas nodarbojas ar grāmatu pārrakstīšanu un literatūras tulkošanu. Tā ir tikai maza daļa no visiem. Tam vajadzīga zināma apsēstība un, kā daži saka, arī spēcīgi sēžu muskuļi.
Dace Meiere ir tulkotāja ar īpašu valodas dzirdi, kas tulko no itāļu, spāņu, lietuviešu un katalānu valodas. Nozīmīgākie tulkojumi ir Umberto Eko romāni “Rozes vārds” (1998), “Fuko svārsts” (2001), “Bodolīno” (2002) un “Prāgas kapsēta” (2011), Alesandro Bariko “Zīds” (2001), “Okeāns Jūra” (2003), “Stikla pilis” (2004), Kristinas Sabaļauskaites “Silva rerum” (1–2, 2011–2012).
Kura no valodām Jums ir tuvāka un no kuras tulkošana padodas ātrāk?
D.M. Laikam itāļu, tā man ir vistuvākā, jo tajā jūtos visbrīvāk. No šīs valodas esmu arī visvairāk tulkojusi, kādas 60 grāmatas. No lietuviešu valodas – mazāk par 10, bet šī valoda man tuva, jo manī ir nedaudz leišu asinis, opis bija lietuvietis. Tad sajūtu līmenī man tā leišu valoda tomēr tuvāka. Ārkārtīgi mīļi man ir lietuviešu autores Kristīnas Sabaļauskaites vēsturiskie romāni. Tas ir satriecoši, ka tik lieliski var rakstīt par mūsu pašu vēsturi, bez visām tām gaudu dziesmām, kas raksturīgas latviešu vēsturiskajiem romāniem. Autorei ir satriecoši laba valoda, ar gariem teikumiem un divdabja teicieniem. Un spāņu valoda man vispār kā nejaušība atnāca. Savulaik bija tāda maza izdevniecība, kas nodarbojās ar kalendāru tulkošanu. Tika drukātas arī nelielas bērnu grāmatiņas. Viņi mani sazvanīja un aicināja čupiņu šādu grāmatu iztulkot no itāļu valodas. Izrādījās, ka tās ir sarakstītas spāņu nevis itāļu valodā. Tad es aizgāju, nopirku lielo spāņu vārdnīcu, pašmācības grāmatu un sāku tulkot. Lūk, cik smieklīgas dzīvē var būt nejaušības!
Kāda ir tā tulkošanas “virtuve”? Kā un kas notiek?
D.M. Tas ir ļoti dažādi. Sākas viss ar grāmatas izvēli. Vai nu es grāmatu esmu lasījusi pati un tā man ir iepatikusies, vai kāds no draugiem ir ieteicis, un tad es mēģinu atrast izdevēju. Ir arī otrs variants – kad grāmatu ir izvēlējies pats izdevējs. Ja tā nav lasīta, tad pirmais, kas jāizdara, tā jāizlasa. Jau lasot, ir skaidrs, kas būs nepieciešams grāmatas tulkojumam, jo tā jau nav, ka tu pārraksti teikumu pa teikumam. Tulkojot nopietnu grāmatu, ir jālasa papildus daudz literatūras, it īpaši, ja tie ir vēsturiskie romāni, ir jāsaprot, par ko ir runa. Jebkurš autors raksta savai publikai, un grāmatās ir daudz atsauču uz reālijām, kas oriģinālajai publikai ir skaidras un saprotamas, bet mums ne. Savā ziņā, pārstrādājot tekstu, vajag iemiesoties autorā, gluži kā aktierim. Ir jāsaprot viss, no kā grāmata veidota. Pamazām sākot to pārrakstīt, jāmeklē dažādi vārdi un termini. Ja grāmatas tēls ir, piemēram, ārsts, ir jāmeklē medicīnas termini. Gadās, ka dažreiz pārrakstīt vienu teikumu aizņem vairākas dienas, sadzenot rokās vārdus. Gadās, ka reizēm jāmeklē konsultanti. Tā ir sanācis, ka mani draugi arī ir tulkotāji un esam kā tādā tīklā, kurā viens otram varam uzdot jautājumus. Ja, piemēram, ir kādi personvārdi no citām valodām, tad droši var jautāt viņiem. Esam viens otram atbalsts. Dažreiz nākas izmantot interneta forumus. Nesaprotu, kā agrāk cilvēki dzīvoja bez interneta! Varbūt tas ir kas tāds, ko ir izdomājis tikai autors. Katra grāmata pati nosaka, kā ar viņu ir jāstrādā.
Jūs tulkošanu dēvējat par mīlas un naida attiecībām ar autoru.
D.M. Jā, jo dažkārt liekas, ka autors ir uzrakstījis grāmatu tikai tādēļ, lai ieriebtu man. Ir tā, ka dažreiz liekas, ka tā grāmata varētu būt uz pusi īsāka. Ir dīvaini, ka labi vai puslīdz labi autori paši neizķer savas kļūdas. Viņi ir uzbūruši savu pasauli un reizēm kādas detaļas nenostrādā. Kad grāmatu tulkojot, pamani kādas pretrunas, man ir mode “skatīties autoram uz pirkstiem”. Jo, ja tulkotājs atkārto autora kļūdas, tad saka, ka tās ir tulkotāja kļūdas. Šad tad gribas izlabot, bet darīt to nedrīkst. Ja autors ir tāds, kuru es mīlu un cienu, tad es aizrakstu un uzjautāju, kāpēc tā. Dažreiz sanāk palabot pašai. Ir tāds spāņu vēsturisko romānu autors Ildefonso Falkones, esmu tulkojusi divas no viņa grāmatām – “Jūras katedrāle” un “Fātimas roka” , un otrā grāmata vēsta par mauru pēdējo sacelšanos Spānijā, kur kristieši iekaro teritorijas, kas 700 gadus bijušas musulmaņu rokās. Tur ir puisis, kurš gana zirgus, septembrī aizved zirgus uz citām ganībām un tad “kādā augusta rītā”. Lūk, autora kļūda, kuru esmu pamanījusi! Ik pa laikam tādi joki gadās, un lieku reizi negribas rakstīt autoram un pārjautāt. Tās ir tādas lietas, ko lasot it kā nepamana.
Umberto Eko ir svarīgākais manas dzīves autors, kuru esmu ļoti daudz tulkojusi. Viņš ir tik viltīgi savas grāmatas rakstījis, ka nekad nevar zināt, vai tā ir autora kļūda, vai tas ierakstīts speciāli, vai pats varonis kļūdās. Tādus momentus ir jāprecizē pie autora. Ir bijis tā, ka pēc tulkojuma autors ir pielabojis arī savu romānu nākamos izdevumus, kas ir itāļu valodā. Tas, protams, arī tulkotāja pašapziņai nāk par labu.
Tieši par Umberto Eko romāna “Rozes vārds” tulkojumu Jūs saņēmāt balvu kā 1998. gada labākā tulkotāja. Kā tā sanāca, ka tieši viņš ir izšķirošais autors Jūsu karjerā?
D.M. Tā ir pirmā biezā, nopietnā grāmata, ko es izlasīju lietuviski. Būtībā lasīju kā vēsturisku kriminālromānu, īsti neapzinādamās, ka tas ir daudz dziļāks un nopietnāks teksts. Bet jau toreiz es biju apsēsta ar vēlēšanos tulkot un pārrakstīt, savukārt nekāda sakara man ar vietējām izdevniecībām nebija. Sāku savā nodabā to grāmatu tulkot. To īstenībā nedrīkst darīt, jo sākumā ir jābūt noslēgtam līgumam, nopirktām autortiesībām. Bet tas ir 90-to gadu vidus, kad ir maza sapratne par autortiesībām. Un to es klusiņām, savā nodabā divus gadus tulkoju. Kad tā bija gandrīz gatava, sāku interesēties, kurš varētu to izdot. Un izdod piekrita izdevniecība “Jāņa Rozes apgāds”. Vairākus gadus pēc tam starptautisko tulkotāju namos es nevienam skaļi neteicu, ka esmu iztulkojusi U. Eko, jo likās, ka neatbilstu šī autora tulkotājas tēlam. Tā grāmata bija svarīga ar to, ka izpelnījās atzinību, un cilvēki, kuri pirms tam bija manas lielākās literatūras kritikas autoritātes, novērtēja manu darbu. Tika tulkots arī tālāk, kādi 8 romāni, klāt vēl antoloģijas. Tas ir līdzīgi kā ar dzīvesbiedru, daudzas stundas kopā pavadītas, un tādu dzīvesbiedru man ir daudz. U. Eko ir arī viens no maniem gudrākajiem autoriem, pasaulē – slavenākajiem un ietekmīgākajiem, viens no pirmajiem, kas lauza stereotipu, pierādot, ka grāmata varbūt vienlaicīgi gan interesanta, gan gudra. Un tieši viņu es esmu vairākkārt lamājusi par to, ka viņš ir rakstījis tādēļ, lai man ieriebtu. Lūk, tās ir tās mīlas un naida attiecības ar autoru!
Kādi ir Jūs mīļākie autori?
D.M. Viens no tādiem ir itāļu rakstnieks Sandro Veronezi, kura romāni lasās vienkāršāk nekā Umberto Eko, no lietuviešu rakstniekiem – Kristīna Sabaļauskaite un viņas romāns “Silva rerum” trīs daļās. Tad arī Roberto Bolanjo – pēc izcelsmes čīlietis, bet mūža lielāko daļu nodzīvojis Katalonijā, un pagājušajā gadā iznācis viņa romāns “Mežonīgie detektīvi”. Tās ir intelektuāli ļoti smagas un grūti lasāmas grāmatas. Roberto Bolanjo romānu “2666” es tulkoju 9 mēnešus. Tad vēl no spāņu autoriem man tuvs dzīvais spāņu klasiķis Havjers Mariass, kuram pērnajā gadā iznāca romāns “Iemīlēšanās”. Latviešu valodā izdots arī viņa romāns “Tik balta sirds”. Man ir vājība uz autoriem, kuriem ir ļoti, ļoti gari teikumi.
Vai tulkošanai ir nepieciešams tikai tulkotājs, vai šajā procesā tiek iesaistīti vairāki cilvēki?
D.M. Ir vajadzīgi ļoti daudzi cilvēki, neskaitot mehānismu, kurā darbojas tie, kas kārto autortiesību jautājumus un juridisko pusi. Mēs bieži vien paši savā tekstā neredzam kļūdas. To, kas ir acīmredzams, mēs varam nepamanīt. Tāpēc katram tulkojumam ir vajadzīgs redaktors, ideālā gadījumā – redaktors, kurš salīdzina tulkojumu ar oriģinālu. Taču mūsdienās ne visās izdevniecībās ir labi redaktori. Un tad vēl ir korektori, kuri labo pieturzīmju kļūdas, izķer pārrakstīšanās, un ir tehniskie redaktori. Arī tulkotājs ir atbildīgs par savu darbu.
Cik ilgā laikā vidēji tiek iztulkota viena grāmata?
D.M. Tas ir ļoti dažādi, bet vidēji apmēram 3 mēneši. No vienas puses ir labi, ka var strādāt mājās, bet no otras puses, vienmēr atrodas tik daudz kas cits, ko darīt. Sanāk, ka pašam sev ir jābūt vagaram. Grāmatas sākumā teksts iet smagi, kamēr atrodi to īsto elpu un ritmu.
Vai Jums sanāk arī atpūsties?
D.M. Jā, es daudz ceļoju. Praktiski visu naudu, ko saņemu par tulkojumiem, es notrallinu ceļojumos. Man ļoti patīk braukt pie Vidusjūras, man ir atkarība no mūzikas. Senos laikos bija daudz Eiropas projektu, kad es tulkoju par tā saucamo Eiropas naudu un honorāri bija gana lieli. Tad es ceļoju, lielos daudzumos ēdu labu sieru un dzēru vīnu. Apsēstības līmenī ir bijusi braukāšana pa koncertiem. Mīļākais žanrs ir kaut kur starp etnisko mūziku, džezu un seno mūziku. Braucu uz dažādiem festivāliem. Atpūsties no tulkošanas palīdz arī skriešana.
Vai rakstnieku radošās mājas Jums arī izdodas apmeklēt?
D.M. Esmu bijusi tikai dažās no tām. Un mīļākā vieta man ir Visbijā, Gotlandes salā. Tur ir trīs reizes vieglāk koncentrēties tulkošanai. Mums tāda vieta ir Ventspilī, kur es arī reizi gadā mēdzu pavadīt. Tur ir arī maigāks klimats ziemas skriešanai, tādēļ turp braucu janvārī, februārī. Tur var satikt arī citus tulkotājus un autorus.
Arī ceļā uz Nīcgali Jūs tulkojāt.
D.M. Tulkoju Elenu Ferranti, tā ir dīvaina literārā sensācija pēdējos gados. Neteiktu, ka esmu liela viņas fane, bet es viņu ieteicu mūsu izdevējiem. Tas ir romānu cikls par Neapoli, par divām draudzenēm. Grāmata nav stulbs sieviešu romāns, nav lubene, bet nav arī intelektuāli sarežģīta. Šī grāmata kļuva populāra un iemantoja slavu Amerikā. Tagad es tulkoju romāna pēdējo daļu. Arī atpakaļceļā godīgi turpināšu tulkot. Interesanti, ka neviens nezina, kas ir šī grāmatas autore. Ar šo vārdu viņa (vai viņš, vai personu grupa) publicējas kopš 1993. gada. Ir vairāki romāni, pēc kuriem uzņemtas filmas. Taču nevienam vēl nav izdevies šo autoru atšifrēt.
Tulkojums nekad nav oriģināls. Visi tulkotāji ir blēži! Dažreiz klausos intervijas ar grāmatu autoriem, skatos dokumentālās filmas. Mēģinu sajust to viņu garu. Tas ir gluži kā autoram, kurš spēlē savu lomu. Ir tāds brīdis, kad tas teksts neiet uz priekšu. Kaut arī viss ir iztulkots un gramatiski pareizs, taču tekstā nav tās dzīves. Bet tad ir klikšķis un parādās īstais temps. Un sajūta, ka teksts atdzīvojas. Tas ir tas, ko teorētiski man ir grūti paskaidrot. Un pēc padarītā darba rodas tas īpašais gandarījums.
Paldies Marinai Baranovskai un Nīcgales pagasta bibliotēkas lasītājiem par uzdotajiem jautājumiem.
Olga Davidova
