2021. gada 13. maijā novadniece Valentīna Zeile svinēs 84. dzimšanas dienu. Māksliniece tēlnieku saimē ienāca 1954. gadā, piesakot sevi kā spilgtu, radošu personību, kas meklēja savu ceļu, tēmu un pieeju stājtēlniecībā un medaļu mākslā. Ar Valentīnas Zeiles ierosmi 1973. gadā Rīgā tika organizēta 1. Republikas medaļu mākslas triennāle. Viņa uzskatāma par šī tēlniecības veida tradīciju atjaunotāju un aktīvu veidotāju Latvijā.
20. gs. 80. gadu otrajā pusē Valentīna Zeile veiksmīgi iekļāvās franču 20. gadsimta tēlniecībā, pārstāvot Parīzes mākslas dzīves tradicionālisma un neoklasikas atbalstītāju loku. Valentīnas Zeiles māksla sakņojas Žana Batista Karpo, Ogista Rodēna, Aristida Majola, Emila Antuāna Burdela un franču akadēmiskās tēlniecības paaudzes – Raimona Martēna, Robēra Vlerika radošajā mantojumā un turpina Parīzes Augstākās mākslas skolas Medaļu klases vadītāja Raimonda Korbēna skolu.
Ar darbiem, ko izdevies paveikt tēlniecības un medaļu mākslas jomā, esmu centusies pateikties mūsu Radītājam par to mīlestību, kas nākusi pūrā /V. Zeile/.
V. Zeiles devums Latvijas mākslā un savam dzimtajam novadam ir nenovērtējams. Lai izprastu mākslinieces daudzšķautņaino personību piedāvājam ielūkoties viņas biogrāfijā.
1937. gada 13. maijā Naujenes pagasta Viļušu ciemā „Jaunkausiņu” mājās nāca pasaulē meitene, kurai tika dots skanīgs vārds Valentīna. Meitene bērnību pavadīja krāšņajos Daugavas krastos iepazīstot un iemīlot dabas un mākslas valdzinošo pasauli. Mākslas mīlestību Valentīna guva no tēva Antonija Zeiles, kas vaļasbrīžos nodarbojās ar dekoratīvo koktēlniecību un tantes Veriņas [mātes Aneles māsa Veronika Kokina], kura kļuva par pirmo skolotāju. Vērojot ar parasto zīmuli zīmētos dabas skatus un puķes, nemanot, neapzināti tika apgūta mākslas ābece.
„Izaugu, apbrīnodama tantes Veriņas mākslu, man šaubu nebija – tas būs arī mans ceļš” /V. Zeile/.
Pēc Lāču septiņgadīgās skolas absolvēšanas [1952] Valentīna Zeile iestājās Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratīvās tēlniecības nodaļā [1952 – 1957]. Pasniedzēji Elvīra Leimane, Līze Dzegūze, Leons Tomašickis, Ojārs Siliņš un Eduards Klēbahs deva labu profesionālo pamatu un studijas tika turpinātas Latvijas PSR Valsts mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļā [1957 – 1962]. Pirmais patstāvīgais darbs – portrets „Vecmāmiņa” [1958] tapa no Latgales māla vecāku mājās Viļušos. Studējot pie latviešu tēlniecības vecmeistariem Kārļa Zemdegas, Emīla Meldera un Teodora Zaļkalna [Antuāna Burdela un Ogista Rodena audzēkņa] pastarpināti tika apgūta arī Parīzes mākslas skola.
Pēc mākslas akadēmijas absolvēšanas Valentīna Zeile strādāja kā māksliniece rūpnīcas „Straume” konstruēšanas birojā. No 1954. gada viņa darbojās galvenokārt stājtēlniecībā, bet kopš 1964. gada pievērsās medaļu mākslai. 1965. gadā tapa pirmais medaļu cikls „Tautas keramiķi”, 1969. gadā sekoja medaļu cikli „Māksla pieder tautai”, „Ļeņins – cilvēks” un „Padomju Uzbekija”. 1966. gadā Valentīna Zeile kļuva par Mākslinieku savienības biedri. 1972. gadā Valentīna Zeile tika izvirzīta par kandidāti apbalvošanai ar Latvijas Ļeņina komjaunatnes prēmiju par 1970. gada personālajā izstādē eksponēto skulptūru, medaļu, plakešu un plakāta radīšanu.
Valentīna Zeile Vecdaugavas mājās Zvejas ielā 28, Rīgā. Fotogrāfs Jevgēnijs Vatčenko, 20. gadsimta 70. gadi
20. gs. 70. gados un 80. gadu sākumā Valentīna Zeile bija spilgta personība Latvijas PSR tēlotājmākslā. Vecdaugavā bija iekārtota lieliska darbnīca un izstāžu zāle, māksliniece intensīvi strādāja un saņēma valsts pasūtījumus, mākslas darbi tika augstu novērtēti. Daudzveidīga bija viņas mākslinieciskā valoda – stājglezniecība, memoriālā skulptūra, mazo formu plastika, medaļas. Taču toreizējā „sociālistiskā reālisma” rāmji ļoti ātri kļuva šauri talantīgajai un temperamentīgajai māksliniecei. Ar draugu palīdzību viņa meklēja un atrada izeju ārpus „dzelzs aizkara”. Par pagriezienpunktu biogrāfijā kļuva 1971. gads, kad ceļojuma laikā radās iespēja iepazīt Parīzi.
„Francija ir ierakstīta manā liktenī. Parīze kā iepriekš nolemta pilsēta” /V. Zeile/.
Turpmākos desmit gadus māksliniece „būvēja tiltu uz Parīzi”, atrazdama līdzekli pret Francijas nostaļģiju dzejā un jaunu draugu lokā: Maskavā V. Zeile iepazinās ar franču mīmu, akadēmiķi Marselu Marso [1973], Rīgā ar franču šansona izpildītāju Rožē Varnē [1974]. 1981. gadā Valentīna Zeile apprecējās ar francūzi Morisu Surribas.
1982. gadā pārcēlās uz dzīvi Francijā, pirmos divus gadus pavadot Marseļā. Aizbraukdama no Latvijas, Valentīna Zeile kļuva par personu non grata Padomju Savienībā, atstādama aiz sevis atzinību, slavas auru un simtiem darbu. Daļa mākslinieces darbu tika noglabāta uzticama drauga Viktora Kulberga pagrabā, līdz pēc 24 gadiem nonāca dzimtajā pusē – Naujenes Novadpētniecības muzejā.
Parīzē māksliniece turpināja Rīgā aizsākto darbu – pasaules kultūras un sabiedrisko darbinieku portretu sēriju un atklāja sev arī zīmējuma un pasteļa burvīgumu. Tika realizēti Parīzes Monētu nama pasūtījumi ievērojamu personību portretu sērijai [Andrejs Tarkovskis, Aleksandrs Dovženko, Mstislavs Rostropovičs, Andžejs Vajda, Īvs Kerglēns, Renē Klemens, Andress Segovia, Seržs Geinsbūrs]. Māksliniece pievērsās grafiskajai mākslai un glezniecībai – civilizācijas neskartām dabas ainavām Korsikā, miglainajā Albionā un mākoņu apmirdzētā Bretaņā.
Tieši Parīzē V. Zeile izjuta medaļu mākslas tehnikas daudzpusību, tāpēc no 1985. – 1992. gadam papildināja savu meistarību pie Parīzes Augstākās mākslas skolas Medaļu klases vadītāja, akadēmiķa Raimonda Korbinā un kļuva par vienīgo viņa medaļu mākslas tradīciju turpinātāju. Izturot daudzkārtējus konkursus vietējo pasniedzēju vidū, Valentīna Zeile ieguva zīmēšanas pasniedzējas vietu Parīzes pilsētas organizētajos kursos [1987]. 1992. gadā māksliniece uzsāka mācīt audzēkņus savā darbnīcā Monmartrā. Šo gadu laikā, pasniedzot tēlniecību, zīmēšanu un medaļu mākslu vairāk kā 250 skolēniem, tika izaudzināti 20 profesionāli tēlnieki.
Naujenes Novadpētniecības muzejam sadarbība ar tēlnieci ir aizsākās 1996. gadā, kā rezultātā tika izveidots mākslas salons „Valentīna” [2003], kurā tika izstādīti pirmie no Parīzes atvestie darbi – zīmējumi. 2006. gadā muzeja krājumā nonāca Valentīnas Zeiles darbi, kuri tapuši pirms tēlnieces aizbraukšanas uz Parīzi [1956 – 1982]. 2013. gadā muzeja renovētajās telpās tika iekārtota mākslas galerijā „Latgales parīziete – Valentīna Zeile”, apmeklētājiem atvērts uzlabotais atklātais mākslas priekšmetu krājums „Valentīnas Zeiles darbnīca” un izstāde „Dzimtas mantojums”.
15. maijā Naujenes Novadpētniecības muzeja teritorijā no plkst. 15:00 – 21:00 notiks pasākums “Muzeju nakts”, kurā aicinām visus interesentus apmeklēt V. Zeiles biogrāfisko izstādi “Valentīna Zeile. Dzīves karnevāls Naujene – Rīga – Parīze”, kā arī muzeja logos iepazīt izstādītos V. Zeiles tēlniecības darbus.
