Novada kultūras centrā “Vārpa” atklāta izstāde “Mans tautastērps”. Tā ir īpaša, dziļi izjusta un personiska. Spilgtajos stāstos ir dokumentētas 25 latviešu sievietes, kuras tērptas savos tautas tērpos, kopā ar skatītājiem ļaujot izdzīvot īpašo lepnumu par savu piederību Latvijai. Ieceres radošā komanda – fotogrāfe Ilze Strēle, rokdarbniece Ginta Zaumane un dzejas autore Dace Sadaka apkopo mūsdienu latvju sievu, vīru un ģimeņu stāstus par viņu īpašajiem tērpiem. Tie ir stāsti, kurus atklāj paši tautastērpu īpašnieki – par savām sajūtām, par savu dzimtu, par satiktajiem meistariem, par sev svarīgo.
Ilze Strēle ir ģimenes ārste Jelgavā, kuras hobijs kopš 2009. gada ir fotografēšana. Ilze regulāri piedalās dažādos fotokonkursos un izstādēs, bet kopš 2015. gada ir tautas fotostudijas “Bauska” dalībniece. Ilze Strēle stāsta, ka brīvprātīgā darba projekta “Mans tautastērps”, kas tika aizsākts 2015. gada rudenī, sākotnējā iecere bija kalendāra izveide, kurā tiktu ietverti 12 tautastērpu stāsti un fotogrāfijas, taču projekta gaitā šo stāstu skaits dubultojies.
Pirmā izstāde notika Bauskā pagājušā gada aprīlī. Pēc pirmās izstādes darbiņš turpinājās, jo projekts bija raisījis lielu interesi. Kopš 2018. gada sākuma tika uzsākts darbs pie grāmatas izveides, lai tajā ietilpinātu daļu no sirdsdarba un dāvinātu Latvijai simtgadē. Grāmata tikai pirms neilga laika ir ieraudzījusi dienasgaismu, un tajā ikviens var iepazīt latviešu tautastērpu nēsātājam svarīgo – mantoto, paša radīto vai no jauna izdomāto. Tā ir grāmata, kurā apkopots materiāls par Latvijas simtgades laikā sastopamajiem tērpiem – gan precīzām kopijām, gan stilizētiem tautastērpiem, gan raksturtērpiem. Tā ir vērtība, kurā smelties iedvesmu šodienai un nākotnei. Grāmatā var iepazīt 120 stāstus, ar kuriem dalījušies tautastērpu īpašnieki no visas Latvijas un arī mūsu tautieši ārpus mūsu zemes. Taču nupat arī kalendārs ir piedzīvojis savus atklāšanas svētkus.
“Kalendārā nav portreti, tajā ietvertajās fotogrāfijās mēs izlēmām iemūžināt rokas – tās darbīgās rokas, kas radījušas šo brīnumu. Visur, kur esmu redzējusi fotogrāfijas ar sievietēm, kas tērptas tautastērpos, nekur nemanīju, ka būtu pacelti saulītē pašu darinātie. Jāsaka, ka izstādē nav attēlotas sievietes tikai pašu darinātajos tautastērpos, bet arī mantotajos un meistaru darbnīcās veidotajos. Lielākais uzsvars ir tam, ka sievietes tika fotografētas Latvijas dabā, no kuras smeļamies spēku. Daudzi pārmeta, ka sievām galvās ir ziedu vainagi. Bet mēs izlēmām, ka var gan! Tā ir daba, dabas spēks, maģiskais aplis. Ar šiem vainagiem mēs kronējam šīs diženās un skaistās latvju sievas par to, ka viņas spējušas šo senču mantojumu saglabāt, turēt godā un nodot nākamajām paaudzēm”, stāsta Ilze Strēle.
Ilze Strēle tāpat stāsta, ka tautastērpi, kas tika iemūžināti, ir ļoti dažādi. Ir arī tādi, kas aizceļojuši uz Ameriku un atgriezti atpakaļ, ir tādi, kuriem ir vairāk kā 100 gadi. Daudzas no sievietēm pēc fotografēšanās apjautušas, ka tautastērps nemitīgi attīstās un mainās un tērpi tika papildināti.
Šī vērienīgā projekta ieceres radošās komandas sastāvā kopā ar Ilzi Strēli un Daci Sadaku darbojas rokdarbniece Ginta Zaumane, kas papildinājusi katru stāstu ar miniatūriem izšuvumiem, kas akcentē īpašo projekta simbolu – ziedu vainadziņu. Miniatūrais oriģinālais izšuvums atgādina, ka mūsu tautas tradīcijas nav sastingušas pagātnē, bet rod jaunus izpausmes veidus un formas arī šodien.
“Man bieži jautā, vai tie portretiņi ir izšūti ar roku vai šujmašīnu. Tas ir roku darbs. Sākumā es tos uzzīmēju un tad – izšuvu. Mans mērķis bija vistuvāko precizitāti radīt ne tik daudz portretiskajam, cik tam vainadziņam. To mirkli no dzīvajiem ziediem pārnest nosacīti uz mūžību. Vainadziņu materiāli bija visdažādākie – pērlītes, lupatiņas, mežģīnes, ādiņas, katram vainadziņam piemeklēta vajadzīgā krāsa un faktūra”, tā stāsta rotu meistare Ginta. Pati Ginta sev ir darinājusi stilizēto arheoloģisko tērpu, ko mīļi nosauc par raksturtērpu. “Par cik man vēl nav sava tautas tērpa, zinu, cik to ir grūti izvēlēties. Darbojoties projektā un uzklausot šos stāstus, saprotu, ka neesmu vēl tam gatava. Vēl neesmu izlēmusi, vai labāk jūtos stilizētā etnogrāfiskajā vai arheoloģiskajā tērpā”, bilst Ginta Zaumane.
Ginta stāsta, ka līdz ar projektu viņas dzīvē ienākusi latviskā dzīvesziņa un ir pateicīga par laimi iepazīt stiprās, sirsnīgās, jaukās, zinošās, viedās, aktīvās un atraktīvās latvietes.
Par to, kā nosargājam sevī latviskumu, nododam to nākamajām paaudzēm, par tērpiem ar senatnes garšu un mūsdienu piesitienu, vislabāk stāsta tautastērpu nēsātājas.
Inese Bērziņa ir Raiņa mājas Berķenelē direktore un arī viņai ir pašai savs tautastērps. “Esmu ļoti lepna un pacilāta. Esmu dejotāja, vairākus gadus esmu vilkusi dažādu Latvijas novadu tautastērpus, katram no tiem ir atšķirīgas nianses. Un kādā brīdī ienāca doma pašai par savu. Esmu pārņēmusi īpašumā lauku māju, ko mantoju no vecvecākiem. Par godu maniem senčiem Valsts svētkos nostāšos pie mājas karoga masta un pateikšu paldies viņiem par to, ka atstājuši mantojumā tādu bagātību. Iecere darināt tautastērpu nāca brīdī, kad tam atlika visvairāk brīvā laika. To es vēlējos darināt pēc iespējas autentiskāku savas vecmammas dzimtajā pusē Ziemeļvidzemē valkātajiem tērpiem. Man mugurā ir Vijciema brunči, jaka, kas šūta pēc Vidzemes piemēra un, protams, torņcepure ar oriģinālo izšuvumu. To man palīdzēja izšūt tautas tērpu centrs “Senā klēts”. Blūzīti šuvu pati, savukārt brunčus noaust palīdzēja amatniecības darbnīca “Rūja”, kur strādā brīnišķīga meistare Rasa Ozoliņa. Par tautastērpa pamatkrāsām tika izvēlētas dzīvīgi zaļā un gribasspēka krāsa – oranžā. Vilnas lakatu Berķenelē es uzaudu pati. Tagad šajā tērpā iešu visos svētkos un godos. Tas nekas, ka dzīvoju Latgalē”, tā par savu tautastērpu stāsta Inese.
Inesei uz izstādes atklāšanas brīdi līdzi ir arī Augšzemes jeb Sēlijas tautastērps, ko sen, sen atpakaļ darinājusi viņas vecmamma.
Kultūras centra “Vārpa” folkloras kopas “Dyrbyni” vadītājai Annai Briškai un kopas dalībniecei Anitai Lipskai arī ir savi stāsti. Anna teic, ka apzināties, ka vēlas pati savu tautastērpu sāka, dziedot folkloras kopā.
“Kad izvēlējāmies folkloras kopas dalībniecēm tautastērpus, veidojām tos pēc iespējas dažādākus, lai katram ir savs stāsts par to. Izvēlējāmies kreklus, brunčus, vainagus, jostas, zeķes. Tas process bija tik aizraujošs, ka pakāpeniski tapa arī mans personīgais tautastērps, kas ir folkloras kopas tautastērpa kopija. Un lakats man ir mantots no vecmammas. Pēc šī lakata piemēra pasūtījām lakatus arī pārējām kopas dalībniecēm. Tas ir silts un lieti noder, kad uzstājamies ar koncertiem vēsākā laikā”, stāsta A. Briška.
Savukārt Anitas Lipskas tautastērpa stāsts aizsākās ar bērnībā vecmāmiņas dāvināto jostu. Anitas īpašumā ir arī vecmāmuļas darinātais vainadziņš, kas kādu laiku tika likts galvā. Tieši pēc šī vainadziņa piemēra tika darināti vainagi arī pārējām folkloras kopas dalībniecēm. Jau kādu laiku vainagu Anitai nomainījis lakats, kas ir Annas Briškas roku darināts un uzdāvināts. Koncertējot vasarā, pa virsu tam tiek likts dzīvo ziedu vainags.
Pateicoties vecmammas tieši pirms simts gadiem darinātajai jostai, kas godam nostāvējusi līdz šai dienai ģimenes pūra lādē, tapusi ideja par savu tautas tērpu Initai Ivdrai. Balstoties uz jostā dominējošai oranžai krāsai, tapa brunči, savukārt pārējās tērpa krāsas saistītas ar debesīm un tajā rotājošos saulrietu.
Līvāniete Maija Kulakova, kuras dzimtas saknes ir Sventes pagastā, savā tautas tērpā, kas tapis projekta “Katram savu tautastērpu” gaitā, ieguva trešo vietu Dziesmu svētku tautas tērpu skatē Rīgā pašdarināto tautas tērpu grupā. Maija stāsta, ka, nēsājot tautastērpu, viņu caurstrāvo īpašs lepnums par piederību savai zemei un tautai. “Tā ir svētība, pašapziņa par tautas bagātību un gudrību. Lai spētu ar tik daudz dažādu tehniku un krāsu palīdzību veidot šos tautastērpus un lai tas izskatītos tik cēli un skaisti, ir jābūt gudrai un viedai tautai”, rezumē Maija.
Lasot foto stāstus, ikviens no mums redz šo stāstītāja īpašo valodu – tikai viņam raksturīgo runas veidu, vietvārdus un citas īpatnības, kas liecina par mūsu valodas bagātību un daudzveidību. Ikvienu foto stāstu papildina arī dzejas autores Daces Sadakas sarakstītās dzejas rindas, kas, līdzīgi kā mūzika, glabā vārdus, sajūtas, varoņa raksturu, stāsta elpu un savdabību.
Izstāde “Mans tautastērps” ir viesojusies un turpina viesoties vairākās Latvijas pilsētās un ciemos, radot latviskuma daudzināšanas svētkus. Izstāžu cikls tupināsies līdz 2018. gada beigām, aptverot vēl 5 Latvijas pilsētas. Daugavpils novada Kultūras centrā “Vārpa” izstāde skatāma līdz 3. novembrim.
