Višķu pagastā notika rakstnieces Birutas Eglītes grāmatas “Ceturtais bauslis” prezentācija. Grāmata “Ceturtais bauslis” ir stāsti par kuplās Spridzānu dzimtas likteņiem Latvijas 100 gados – skaudri, dzīvi un patiesi. Tajos ir notikumi, kas veidojuši mūsu valsti un mainījuši cilvēku dzīvi – iedvesmojot un apbalvojot, laužot un sadragājot, liekot pielāgoties un pārbaudot izturību un godaprātu.
Grāmatas autore Biruta Eglīte: “Valsts veidojas kopā ar saviem iedzīvotājiem, to dzimtām, kas turas kopā, cits citu balstot, bet ir arī kritiski brīži, kad pazūd jebkādi kontakti un tos atjaunot ir ļoti grūti. Ne velti ceturtais Dieva bauslis skan: Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo savā zemē. Spridzānu dzimtā nav superzvaigžņu. Viņi ir it kā visparastākie cilvēki – zemnieki, skolotāji, ārsti, juristi, kultūras kopēji, mazi uzņēmēji, daudzu citu profesiju pārstāvji, bet ar cik vienreizīgām dzīvēm, dramatiskiem, pat traģiskiem likteņiem…”
Biruta Eglīte (1957) ir autore grāmatām “Vienas ģimenes fenomens” (1996), “Šīs spēles noteikumi”(1998), “Kas jūs bijāt, Gunār Astra?” (1998), “Atstumtie”(2002), “Zvēri un cilvēki” (2015) u.c. Rakstniece ir Lauku bibliotēku atbalsta biedrības dibinātāja un vadītāja. 2013.gadā saņēmusi Eiropas Pilsoņu balvu un Triju Zvaigžņu ordeni.
Biruta Eglīte stāsta:
Esmu daudz domājusi, kas ir šie Latvijas simts gadi. Jūs droši vien arī, gan klausoties Latvijas radio, gan skatoties televīziju, esat ievērojuši, ka ļoti daudz projektu, sagaidot Latvijas simtgadi, tiek īstenoti – 100 gadu skanīgākās dziesmas, 100 spilgtākās personības utt. Jāpiekrīt, lai kādu projektu veidotu, tas 100 tur iederas – tā ir viena pilīte no Latvijas simtgades. Tomēr man liekas vispilnīgāk Latvijas simtgadi izstāsta mūsu vecāku, vecvecāku un vecvecvecāku pārdzīvotais, izdzīvotais, izturētais, iznestais. Tieši par to es arī rakstu savā grāmatā. Mēģinu attēlot šo 100 gadu vēsturi citādi – caur cilvēku likteņiem. Visi šie stāsti ir pilnīgi dokumentāli, tur nav fantāzijas, un varbūt tādēļ tie simts gadi šajā grāmatā izskatās nedaudz citādāk nekā tas ir vēstures grāmatās.
Rakstot par konkrētiem notikumiem un procesiem, kam ir izgājusi cauri viena dzimta, mums uzbūvējas tā piedzīvojumu, pārdzīvojumu un izdzīvojumu aina. Caur stāstiem parādās arī tas, kas ir neizrunāts, kas mums vēsturē palicis kā liels, melns plankums. Arī tas te izlien ārā un izkristalizējas. Kāpēc tā ir viena dzimta un kāpēc tam ir tik liela nozīme? Ja paskatās, kas tad vistuvākos cilvēkus šķēla, sadalīja un atsvešināja. Pēc tam ir ļoti grūti atkal atrast to kopīgo saiti un atkal satuvināties, tas nav vienkārši. Es stāstu par Spridzānu, mana vīra dzimtu. Ideja par to, ka šāda grāmata ir vajadzīga, piedzima sen, 2008. gadā, kad Spridzānu dzimta pirmo reizi sanāca kopā. Tā nebija tikai mūsu ģimenes iniciatīva. Vēl ir bijušas ģimenes, ka ir kaut ko mēģinājušas saprast, atrast, zīmēt ciltskokus, bet, protams, šie koki bija ļoti nelieli. Un tad mēs izdomājām to visu salikt kopā. Un mēģinājām saprast, vai tiešām visi Latvijas Spridzāni ir viena dzimta. Bijām patīkami pārsteigti, ka Latvijā mums neizdodas atrast nevienu Spridzānu, kas nepieder mūsu dzimtai. Cita lieta, ka dzimtā ir ienākuši vēl ļoti daudzi citi uzvārdi. Šobrīd mums ir zināmi jau krietni vairāk kā 150. Šis koks, ko mēs uzzīmējām, ir uz doto brīdi, prezentējot grāmatu, bet paralēli vēl nāk klāt arī citi zari. Un gandrīz katrā zālē atrodas kāds, kas saka “bet mana vecmāmiņa arī bija dzimusi Spridzāne, vai mēs arī tur varam iet iekšā?”. Protams! Un tā mums atrodas atkal un atkal jauni zari. Pēdējos gados tie ir sieviešu zari ar citiem uzvārdiem. Es aizbraucu uz Mazsalacu, kur man likās, ka mums nav neviena dzimtai piederīgā, bet zālē atradās sieviete, kas teica, ka viņas kaimiņienes mamma bija dzimusi Spridzāne. Mēs priecājamies par katru, kas mums nāk klāt, jo atveras atkal jauni likteņi, mēs atkal uzzinām par vēl kādiem notikumiem, pārdzīvojumiem, izdzīvojumiem. Tas nav tikai skaisti, bet arī ļoti, ļoti sāpīgi.
Es uzrakstīju par Spridzānu dzimtas cilvēku likteņiem, kur nav nekādu spožu zvaigžņu un politiķu, kas bieži redzami televīzijā, tie ir parasti cilvēki, bet tomēr tie likteņi ir ārprāt interesanti. Es visu laiku domāju, ka jāuzraksta, bet kā? Mans dzīvesbiedrs Broņislavs Spridzāns visādas idejas man bārstīja un mēs abi divi domājām, bet tad, kad viņš aizgāja mūžībā, tad acīmredzot viņš tur augšā apspriedās un kādu rītu es pamodos ar pilnīgi skaidru domu, kā tas ir jādara. Man uzreiz atnāca arī šīs grāmatas nosaukums. Un tā, šos gadus sērojot par Broņislavu, kas, manuprāt, ir milzīgs zaudējums ne tikai mūsu ģimenei, bet arī visai Latvijai un Latgalei noteikti, arī tapa šie stāsti.
Šis ciltskoks, ko vedu līdzi uz grāmatas prezentācijām, tika izveidots 2016. gada dzimtas salidojumam, kas bija jau 5. pēc kārtas. Un arvien nāk klāt jauni cilvēki. Pirmajā reizē mēs caur sociālajiem tīkliem izsludinājām aicinājumu visiem Spridzāniem sanākt kopā un saprast, vai mēs esam radi. Par satikšanās vietu noteicām Bieržu baznīcu. Atbraucām, apstājāmies pie baznīcas un vērojām, kā tās mašīnas brauc, cik daudz to būs un kādi būs tie cilvēki. Protams, katrs no mums varbūt pazīst 20, 30, 40 savus tuvākos radus, bet mašīnas tik brauca un brauca. Un cilvēku pienāca pilna, pilna baznīca. Kad saproti, ka tie visi ir tavējie, skudriņas skrien pa kauliem. Un tad sākas tas, ko es sauktu par nevienkāršāko – iepazīt šos cilvēkus, satuvināties ar viņiem, atvērt viņus arī pārējai radu saimei.
Es domāju, ka tā ir brīnišķīga ideja, kā katrā ģimenē varētu svinēt Latvijas simtgadi. Tas ir arī veids, kā mēs varētu pārkāpt tām melnajām aizām, kas vēsturē ir palikušas un kuras neviens vēsturnieks neaizlipinās, tikai mēs personīgi ar savu attieksmi, labajiem darbiem, atbalstu tiem cilvēkiem, kas mums ir tuvākie, mūsu asinsradinieki. Es jums neko nestāstīšu par stāstiem. Lasiet paši. Un es ļoti ceru, ka pēc katra stāsta gribēsies nopauzēt, jo tā nebūs grāmata, ko izlasīsiet vienā elpas vilcienā. Es tomēr gribu, lai pēc katra izlasītā stāsta gribētos padomāt. Gribas izprātot, kā maniem vecākiem un vecvecākiem gāja, viņi taču arī piedzīvoja to pašu. Latvijas nodibināšanās, starpkaru Latvija, kara laiks, izsūtīšana un viss pārējais, kam esam gājuši cauri. Man ir daudzi cilvēki stāstījuši, ka joprojām ir tēmas, par kurām ne ģimenē, ne dzimtē nerunā un cenšas aizmirst. Bet tas, kas ir pārdzīvots, nekur jau nepaliek un nepagaist, bet nāk līdzi.
Man bieži uzdod jautājumu, kā es atlasīju tos stāstus un uzzināju, ka tieši tas notikums tur bija. Bet bija itin vienkārši. Es uzrakstīju vēstuli visiem dzimtas piederīgajiem, kurus es tolaik zināju un aicināju padalīties ar savu stāstu, lielāko pārdzīvojumu, interesantāko piedzīvojumu, vai pašu sāpīgāko, kas viņa dzīvē ir bijis. Viena daļa atsaucās, ļoti daudzi neatsaucās un bija arī tādi, kas atsūtīja man savu cv. Tie, kas atsaucās un pateica, ka ir gatavi “savus vārtiņus atvērt”, ar tiem es tikos. Ar dažiem runājām daudz, ar dažiem pietika vienas sarunas. Man bija tikai viens noteikums – stāstam jābūt ļoti atklātam, godīgam, nenoklusējot arī slikto, tās dvēseles durtiņas atverot līdz galam vaļā, jo tikai tad ir jēga. Tad tikai, kad biju savākusi jau tādu daudzumu stāstu, ka likās grāmata jau sanāks, tad viena no radiniecēm teica “bet tu savus vārtiņus atvēri?”. Es ļoti samulsu un biju spiesta atvērt un pastāstīt to, ko mūsu ģimene nekad nestāstīja nevienam.
Kad fotogrāfijas stāsta…
Un tad, kad tie stāsti bija tapuši, pie katra vajadzēja kādu fotogrāfiju. Atkal nācās braukt pie radiem, kopā skatīties albumus, un es pēkšņi vizuāli ieraudzīju šos 100 gadus bildēs. Kā mēs ģērbāmies, kā kārtojām matus un kā izskatījāmies, ko bildes stāsta par mūsu dzīvi un likteņiem. Grāmatā tika iekļauts maz fotogrāfiju, citādi tas būtu bilžu albums. Man vajadzēja tikai ilustrācijas.
Šos vizuālos 100 gadus autore parādīja klātesošajiem uz ekrāna prezentācijas veidā, stāstot, ka izgājusi cauri 40 ģimeņu albumiem. “Nav nozīmes, kurš kuram ir kādas pakāpes radinieks, skatieties un domājiet līdzi. Un, protams, izlasiet grāmatu, tur ir daudz interesanta!”, tā B. Eglīte.
Olga Davidova
