Ārija, Marianna, Ija, Anita, Regīna, Aija, Stella, Ausma, – tie nav tikai sieviešu vārdi kalendārā. Tā saucas trauku servīzes, kas savulaik ražotas Rīgas Porcelāna rūpnīcā. Līksnietes Elvīras Vorošenas privātkolekcijā ir 24 servīzes, kuras viņa vairākus gadus komplektējusi, meklējot iztrūkstošos traukus malu malās. Taču trauki nav vienīgā Elvīras aizraušanās. Viņas sirdslieta ir peonijas, ceriņi un Līksnas parks, bet ikdienas darbs – palīdzēt mazaizsargātajiem pagasta ļaudīm.
Darba stāžs pagastā – 40 gadi
Šogad aprit 40 gadi, kopš Elvīra uzsāka savas darba gaitas Līksnā. Būdama pēc izglītības bērnudārza audzinātāja, Elvīra paguva pastrādāt Jaunjelgavas bērnudārzā, bet ar to pedagoģiskā pieredze arī beidzās. Izgājusi pie vīra 1981. gadā, Elvīra atgriezās dzimtajā pusē. Pirmie gadi veltīti bibliotekāres darbam Līksnas pagasta bibliotēkā. “Kad atnācu no bērnudārza uz bibliotēku, galva dunēja no klusuma,” jautri teic Elvīra. Darbs bibliotēkā bijis mīļš, no tā laika pati aizrāvusies ar lasīšanu, un grāmata vienmēr ir pa rokai. Par nopelniem bibliotekāres darbā Elvīra 2008. gadā ieguva titulu “Pagasta bibliotekārs – gaismas nesējs”. Taču enerģijas pārpilnajai Elvīrai šis darbs šķitis pārāk mierīgs, tāpēc labprāt piekritusi papildus uzņemties sociālā darbinieka pienākumus. Sociālā joma aizrāvusi, Elvīra pabeidza Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolu”Attīstība” un ieguva sociālā darbinieka diplomu, nolēma pilnībā pievērsties šai jomai, bet bibliotēku nodeva citās rokās.
Līksnas parka feja
Sociālajā darbā Elvīra prot atrast radošumu. Pateicoties viņas uzņēmībai un idejām, pagasta atbalstam un bezdarbnieku darba rokām, pamazām tika sakopts aizaugušais Līksnas parks, kas ir kļuvis par vienu no skaistākajiem objektiem novadā. “Pirmās takas domājām sev, lai aizietu uz avotiņu pēc ūdens. Tad sāka braukt kāzinieki, viens pēc otra tapa dažādi objekti, kur jaunlaulātajiem nofotografēties,” stāsta Elvīra, vedot nelielā ekskursijā pa rudens izrotāto parku, kas top jau gandrīz divdesmit gadus un pamazām iet plašumā. Daudzi vides objekti, piemēram, kāpnes un tiltiņi, tiek atjaunoti, jo koks ar laiku sapūst.
Elvīra te izveidojusi ceriņu aleju, iestādot 18 ceriņu šķirnes, kas maija beigās pārsteidz ar savu krāšņumu. No dažādām mantām un lietām ir izveidoti interesanti vides objekti, piemēram, “Pulksteņvīrs” un “Pieneņpūka”. Ainavā lieliski iederas vecas durvis un krēsli. “Mums pat ir šis tas no Saeimas ēkas pagraba atlecis,” atklāj Elvīra un rāda vecus gaismekļus, kas izkārti ugunskura vietā. Tie nākot no Saeimas pagrabiem un bija paredzēti izmešanai, taču, pateicoties līksniešiem, ir nonākuši Līksnā un atraduši tālāku pielietojumu.
Kopā ar pagastu īstenoti vairāki parka labiekārtošanas projekti, nupat ar AS “Latvijas Valsts meži” finansiālu atbalstu iegādāti stādi un izgatavoti jauni soli, kas parādīsies parkā pavasarī.
Elvīru priecē, ka bezdarbnieki no šī procesa paši daudz iemācījušies un cenšas sakopt arī paši savu mājas vidi. Viņas darbaspēka komanda gan pamazām sarūk, jo daudzi t.s. simtlatnieki jau aizgājuši pensijā, jauniešu bezdarbnieku par laimi neesot, palikusi vien saujiņa ļaužu, kuriem vecuma dēļ grūti atrast vietu darba tirgū, toties viņu darba rokas noder pagastā.
Komandas darbs
Taču sociālais darbs nav saistīts tikai ar radošumu vien un ir krietni prozaiskāks. Ikdienā sociālajam darbiniekam jāsastopas ar smagām situācijām, kas skar ģimenes konfliktus, cilvēku nabadzību, vardarbību ģimenē, alkoholismu un nāvi. “Smagi ir pavadīt cilvēkus uz pansionātu, jo veciem ļaudīm tas ir sāpīgs brīdis. Viņi saprot, ka tas ir pēdējais brauciens un atpakaļ atgriezties savās mājās vairs nebūs lemts,” saka Elvīra. Viņa uzsver, ka sociālā darbinieka diena var izvērsties pavisam citādi, nekā bija plānots, jo gadās situācijas, kuras nevar paredzēt. Elvīra uzsver, ka novadā ir ļoti stipra komanda, tāpēc vienmēr ir atbalsts jebkura jautājuma risināšanā. “Mūsu vadītāja Anna vienmēr atgādina rūpēties un neaizmirst arī par sevi, savu ģimeni, censties vismaz brīvdienās atslēgties no svešām problēmām,” saka Elvīra.
Šajā darbā ir ļoti svarīgi sevi pasargāt no izdegšanas. To palīdz paveikt vaļasprieki. “Neesmu nekāda rokdarbniece, mūžā nevienu zeķi neesmu noadījusi. Citi dauza traukus, bet es pērku.,” smejas Elvīra. Brīvos brīžos viņa ņem rokā grāmatu, vasarā rušinās savā dārzā, kur aug 42 šķirņu peonijas. Daudzas jau iepriecinājušas ar savu krāšņo rotu. Aizraušanās ar peonijām sākusies pirms diviem gadiem, kad viņa no ekskursijas Holandē atvedusi dažus stādus. Daudzas iestādītas tikai šogad, un Elvīra ar nepacietību gaida pavasari, lai ieraudzītu to krāšņo rotu.
Vairāk par visu sirdi silda trīs mazdēli, ko dāvājis dēls Gatis un meita Gunta. Kad mazbērni brīvdienās atbrauc ciemos, mājās valdot īsta jautrība.
Trauki, kas rada sajūtas
Elvīras mājoklī viena istaba izskatās gluži kā muzeja ekspozīciju telpa, jo te plauktos izkārtoti neparasti trauki ar savu vēsturi un rozīnīti. Rīgas porcelāna rūpnīca jau sen beigusi pastāvēt, bet tās ražojumi turpina savu dzīvi. “Tā ir “Rīga” un “Sigulda”, šī ir servīze “Vasara”,” savus dārgumus izrāda Elvīra. Daudzus traukus rotā ar roku veidoti zīmējumi, kas tiem piešķir īpašu vērtību. Elvīra ievākusi informāciju par katru servīzi, kad tā ražota un kas ir tās autors.
Aizraušanās ar Rīgas Porcelāna rūpnīcas trauku kolekcionēšanu sākās ar dažām piena krūzēm, kuras Elvīra iegādājusies ikdienas vajadzībām. Tās piesaistīja uzmanību ar atšķirīgajiem zīmējumiem. Elvīra atskārtusi, ka pašai mājās ir saglabājušies dažādi šīs rūpnīcas ražojumi. Ātri vien viņa atradusi sociālajos tīklos domubiedrus, kas pērk, pārdod un maina šīs rūpnīcas traukus.
Elvīra aizdomājusies, ka patiesībā kolekcionāri glābj šos unikālos traukus no iznīcības, jo daudzi cilvēki tos vienkārši izmet. Arī Elvīra tādejādi atbrīvojusies no dažiem traukiem, kas bija palikuši vienā eksemplārā. Tikai vēlāk radās interese savākt visus atsevišķas servīzes elementus, lai komplekts būtu pilns. “Tad jau aiziet, rodas daudz draugu, kas piezvana, kaut ko piedāvā, seko mainīšanās. Tas ir interesants process.”
Ar porcelāna kolekcionēšanu aizrāvusies arī Elvīras meita Gunta, kurai esot sakrāta vēl lielāka kolekcija. Tajā esot pat gana ekskluzīva servīze “Sakta”. Prieks nav no lētajiem, taču jebkurš vaļasprieks kaut ko maksā.
Elvīra aizrautīgi stāsta par katru servīzi, tās ir tik dažādas un interesantas. “Daudziem traukiem bija arī tautiski motīvi, interesanti, ka padomju gados tos atļāva,” saka kolekcijas īpašniece. Modē bijušas arī dažādas porcelāna figūriņas – tautumeitas, dzīvnieki, daži izmantoti kā sālstrauki.
Lielāks retums kolekcijā ir servīze “Ārija” ar putniņiem, to bijis visgrūtāk sakomplektēt. Viss sācies ar vienu kanniņu, un pamazām atradies viss vajadzīgais. Elvīrai izdevies savākt vairākas servīzes no sērijas “Stella”. Katrai servīzei esot savs stāsts, piemēram, zaļo “Stellu” Elvīra nopirkusi no kādas meitenes, kuras mammai tā bijusi kāzu dāvana 1962. gadā. Tā kā jauniete devās projām no Latvijas, servīzi nolēma pārdot.
Elvīras kolekcijā ir daudz trauku ar putnu attēliem, tie ir dažādi pat vienas servīzes ietvaros. Piemēram, servīzē “Mednieku Ārija” ir izmantoti gan putnu, gan dzīvnieku attēli.
Daudziem traukiem vēl nav pilns komplekts, piemēram, kolekcijā ir krūzītes no servīzes ”Tauta”, kas ražotas pagājušā gadsimta vidū.
Ir arī daži trauki no Kuzņecova fabrikas laikiem. Viens no tiem ir īpašs šķīvītis, kas Elvīrai saistīts ar bērnības atmiņām, jo uz tāda vecāmāte uzglabājusi svaigi kultu sviestu un sauca to par spotkeņu. “Te, lūk, ir Kuzņecova terīne. To mūsu darbabiedrs atrada radu kūtī, tajā bija bērti graudi zirgam. Diemžēl vāka nav, bet trauks saglabājies. Tūlīt nāk atmiņā Emīla nedarbi,” saka Elvīra. Trauki atrasti gan Igaunijā, gan Lietuvā. Tas tikai liecina, ka Rīgas porcelāns bijis ļoti iecienīts arī ārpus Latvijas.
Elvīra rāda divus ar porcelāna mežģīnēm apdarinātus kūku šķīvjus, ka šķiet tik trausli, ka bailes pat rokās ņemt, kur nu vēl izmantot galda klāšanā. Daudzi trauki Elvīras ģimenē agrāk lietoti ikdienā, daži laika gaitā saplīsa, jo tolaik neviens neesot aizdomājies, ka tiem ir kāda vērtība. Tagad Elvīra pa retam atļaujas iemalkot tēju vai kafiju no kādas servīzes un atzīst, ka no šiem traukiem dzēriens šķiet daudz gardāks.
Ziemassvētkos Elvīra galdā liek īpašo servīzi “Sarkanie ziedi”, ko saņēma dāvanā pirms 30 gadiem. Daudzi šķīvji bija saplīsuši, taču izdevies atrast to vietā citus.
Lai arī plaukti jau pilni ar traukiem, Elvīra atzīst, ka gan jau vēl kāds eksponāts noteikti nāks klāt.
Teksts un foto: Inese Minova
