Atceroties 1949. gada 25. marta deportācijas un pieminot komunistiskā genocīda upurus, jau tradicionāli Skrindu dzimtas muzejā notika tematisks pasākums “Atcerēties, lai neaizmirstu”, kas veltīts skaudrajiem notikumiem pirms 70 gadiem – otro masveida Latvijas iedzīvotāju izsūtīšanu uz Sibīriju. Šis datums salauza dzīves un likteņus tūkstošiem ģimeņu, galvenokārt, zemnieku kārtas ļaudīm. Lai stāstītu par tā laika pieredzēto, uzklausītu stāstus no aculieciniekiem un izglītotu jauno paaudzi, Skrindu dzimtas muzejā tikās gan represētie, gan Vaboles vidusskolas vecāko klašu skolēni. Ar klusuma brīdi klātesošie pieminēja Sibīrijas traģēdijas upurus un kopīgi noskatījās dokumentālo filmu “Deportācijas. Divas naktis, viens noziegums”.
Savos atmiņu stāstos dalījās Sibīrijas bērni – Valentīna Kundziņa no Nīcgales pagasta, Vladislavs Malnačs no Līksnas pagasta, Gliķērija Mukāne, Zenta Motivāne un Vitolds Motivāns no Vaboles pagasta. Sirmgalvji dalījās savās atmiņās par nāves ceļu uz nometnēm, par smagajiem dzīves un darba apstākļiem, bērnības atmiņām, dzimtenes mīlestību un spēju saglabāt cilvēcību.
Demonstrējot fotogrāfijas no ikdienas dzīves Sibīrijā, savu dzīvesstāstu atklāja Valentīna Kundziņa, kuras liecības iemūžinātas arī Skrindu dzimtas muzeja īstenotajā projektā “Munys pusis ļaudis”. Valentīnas kundze kopā ar ģimeni tika izsūtīta 13 gadu vecumā. Ģimene tika arestēta ciemojoties, tāpēc ceļā devās tukšām rokām. Sibīrijā visas sievietes, tostarp nepilngadīgā Valentīna, strādāja smagos meža darbos gan dienas, gan nakts maiņās. Nedaudz vieglāka sadzīve kļuva tikai pēc Staļina nāves 1953. gadā, kad dzimtenē pirmajiem atļāva atgriezties bērniem. Arī Valentīnas kundzes jaunākais brālītis, kurš tikko bija pabeidzis 1. klasi, bija to latviešu bērnu vidū, kuri atgriezās dzīvot pie radiem Latvijā. Pārējie ģimenes locekļi dzimtenē atgriezās vien 1957. gadā. Tā kā dzimtu mājas bija nojauktas, viss bija jāsāk no nulles. Par spīti skarbajām atmiņām un sirds rētām, Valentīna Kundziņa ir apbrīnojami dzīvespriecīga un pozitīvi noskaņota, iespējams, tieši tas palīdzējis izdzīvot šos gadus.
Izsūtīto latviešu ģimenē Sibīrijā dzimusi Zenta Motivāne no Vaboles pagasta, kuras mamma Jezupata Mežraupa nesen nosvinēja 94 gadu jubileju. “Sibīrijā bija bada laiki. Mamma stāstīja, ka no apses koka zāģu skaidām un piena sūkalām bez taukvielām cepa pankūkas un ņēma līdzi meža darbos, lai varētu izdzīvot, ” asarām acīs atminas Zentas kundze. Viņa aicināja jauniešus novērtēt mūsdienu dzīves apstākļus, ar cerību, ka nekad vairs neatkārtoties tik traģiski brīži Latvijas vēsturē.
Skarbs dzīves sākums bija arī Gliķērijai Mukānei, dzimušai Grigorjevai, kurai bija vien 10 mēneši, kad apcietināja viņas ģimeni. “Agri no rīta ar zirga pajūgu atbrauca trīs cilvēki – divi bruņojušies ar automātu un viens kaimiņu cilvēks, kuram skauda, ka tēvam īpašumā piederēja 29 hektāri zemes. Pusstundas laikā lika savākt mantas un braukt līdzi uz Vārkavu, kur jau gaidīja smagā kravas mašīna, lai ļaudis tālāk vestu uz Nīcgales staciju. Jāsaka, ka mēs jau tikām brīdināti, ka mūsu ģimene varētu būt sarakstos, tāpēc lielu daļu vērtīgāko mantu bijām atdevuši radiniekiem vai kaimiņiem. Vecmāmiņu jau laicīgi aizsūtījām pie brāļa uz Nīdermuižu, tēva māsa bija noslēpusies pie brālēna, savukārt vectēvs tajā rītā bija devies makšķerēt zivis. Ar kaimiņa nodevību, apcietināja arī tanti un vectēvu, ” savu vecāku atmiņas atstāsta Gliķērijas kundze.
Teju visi zīdaiņi tālajā ceļā uz Sibīriju gāja bojā, tāpēc Gliķērijas dzīvība ir laimīgu apstākļu sakritība: “Mūs atveda uz Vārkavu, kur tēvam bija labi pazīstams pienotavas saimnieks. Visu ceļu mamma centās pierunāt tēti, lai mani atstāj šim saimniekam. Tētis tikai atbildējis – ja mirt, tad visiem reizē. Visi domāja, ka ved uz nošaušanu, neviens necerēja izdzīvot. Māte tomēr tēti nepaklausīja un atstāja mani pienotavas saimniekam, norādot vecmāmiņas adresi, kura pēc nedēļas atbrauca man pakaļ.”
Lielo uztraukumu sekas negāja secen arī bērnam. “Pirms izvešanas es jau staigāju pie rociņas, bet pēc šiem notikumiem man kājas vairs neklausīja – nevarēju vairs ne nostāvēt, ne pastaigāt. Acīmredzot tāpēc, ka pārbijusies mamma pabaroja mani ar krūti. Divus gadus es dzīvoju pie vecmammas, kura vadāja mani pie visādām zāļu tantiņām, lai izārstētu. Palīdzēja viena zintniece Lietuvā, kura ieteica aiziet uz kapiem un no katra koka nolauzt pa zariņam, novārīt un no uzlējuma gatavot vannas. Mēnesi mani lika vanniņās, līdz es atsāku staigāt. Vecmāmiņa aizrakstīja mammai vēstuli, ka beidzot esmu vesela. Mamma palūdza, lai vecmāmiņa pārdod pirms izvešanas noglabāto zelta pulksteni un kažoku, lai par nopelnīto naudu varētu atvest mani pie vecākiem uz Sibīriju. Tā no 1955. gada es sāku dzīvot un mācīties Omskas apgabalā. Māte strādāja dārzniecībā, tētis bija kalējs, Sibīrijā dzimis arī mans brālītis. Dzimtenē mums ļāva atgriezties 1956. gada nogalē. Atgriezāmies mājās, kuras vienā pusē jau bija iekārtojušies citi cilvēki, savukārt otra puse bija pārvērsta par vistu kūti. Tikai ar kolhoza valdes sēdes un kopsapulces lēmumu, mums mājas tomēr atgrieza,” savu neticamo dzīves stāstu atklāja Gliķērija Mukāne.
Pēc pasākuma, Skrindu dzimtas muzeja speciālisti ar Daugavpils novada Kultūras pārvaldes atbalstu, represētajiem uzdāvināja patīkamas emocijas ekskursijā uz Ilūkstes novada Dvietes pagastu, kur tika apmeklēta Dvietes baznīca un Dvietes muiža, noklausoties biedrības “Dvietes vīnogas” dalībnieces Ritas Stapkevičas atraktīvo stāstījumu par muižas atdzimšanu. Tāpat notika viesošanās Paula Sukatnieka mājās “Apsītes”, kur ar vēsturisko stāstu iepazīstināja Vanda Gronska, kā arī tika apmeklētā Olgas Glaudānes saimniecība, kurā tiek audzēti strausi, alpakas, dažādu šķirņu truši un putni.
