Kopš 1996. gadā Vabolē izveidots Skrindu dzimtas muzejs, notiek nemitīgs darbs pie dzimtas vēstures izpētes. Muzeja speciāliste Ilze Ozoliņa atzīst, ka tas ir bezgalīgs process, jo ik dienu viņa uziet arvien jaunus faktus.
Dzimtas izpēti savulaik uzsākusi skolotāja Felicija Sardiko, muzejā apkopts liels daudzums dažādu eksponātu, fotogrāfiju un vēstures faktu. Šogad pandēmijas laiks, kad apmeklētāju nebija, muzeja darbiniekiem izdevies ļoti radošs, bija iespēja sakārtot muzeja krājumu un papildināt informāciju par Skrindu dzimtu. Drīzumā ar visiem jaunatklājumiem varēs iepazīties arī sabiedrība.
Vērtīgi atradumi
Ilze izmantojusi iespēju bez maksas iegūt vērtīgu informāciju no portāla periodika.lv, kur vēstures pētnieki varēja smelties daudz interesantu faktu, kā arī meklējusi visu iespējamo informāciju par dzimtu periodikā.
Neaizvietojams palīgs un avots pētniecībā ir brāļu Skrindu izdotais laikraksts “Drywa”, caur kuru viņi uzrunāja Latgales latviešus, aicinot mācīties un mainīt kaut ko sava dzīvē. Sadarbībā ar Ludzas Novadpētniecības muzeju, Balvu novada muzeju un Latgales Kultūrvēstures muzeju iegūtas fotogrāfijas, par kuru eksistenci iepriekš pat nebija jausmas.
Skrindu dzimtas muzejs saņēmis arī vērtīgus dāvinājumus no privātpersonām. Priesteris Česlavs Mikšto dāvājis divas lūgšanu grāmatiņas. Viena ”Jumpravai Marijai kolpošanai māja mēnesī” iznākusi 1906. gadā, to sarakstījis baznīckungs Kazimirs Skrinda. Otra datēta ar 1936. gadu, tā ir viena no četrām Tomasa un Kempis grāmatām “Par Kungam Jezum pakaļdareišonu”, ko tulkojis baznīckungs Benedikts Skrinda. Šobrīd Skrindu dzimtas muzeja īpašumā ir trīs izdevumi.
Par īpaši vērtīgu ieguvumu Ilze uzskata Antona Skrindas uzrakstītās lugas “Pēdējie divi rubļi” oriģinālo izdevumu. Ilgu laiku to meklējusi dažādās bibliotēkās, bet bez rezultātiem. Taču pirms pāris gadiem šo lugas izdevumu muzejam uzdāvināja profesore Lidija Leikuma. “Zīmīgi, ka 1910. gadā, kad Antons pirmo reizi precējās, šī luga piedzīvoja pirmizrādi tieši viņa kāzās Liepu Mukānos. Periodikā atradu atsauksmes, ka klātesošajiem šī luga ļoti patikusi. Daudzi teātri Latvijā centušies atrast šo lugu, nu tā ir Skrindu dzimtas muzejā,” saka Ilze.
Viens no vērtīgākajiem vēstures avotiem ir laikabiedru atmiņas. Skolotājas Felicijas Sardiko arhīvā uzieta ar roku rakstīta vēstule, adresēta Antona Skrindas meitai Leokādijai Staudžai. Tas autore ir kāda U. Lavrinoviča, kura vēstulē interesanti apraksta savu tikšanos ar Antonu Pēterpilī.
Vācot dažādus materiālus, Ilze uzgājusi arī dažus amizantus faktus. ”Kad Nikodems Rancāns Rēzeknē dibināja skolu, pietrūcis skolotāju. Viņš uzdevis Antonam Skrindam aizsūtīt turīgākajiem Latgales latviešiem aicinājumu savus bērnus sūtīt skolotāju sagatavošanas kursos. Vēstules Skrinda parakstījis, kā jau pieņemts – “Ar cīņu, A.Skrinda”. Taču kāds krievu tautības cilvēks parakstu pārpratis un atbildes vēstulē uzrunājis vēstules autoru – Arciņu Askrinda. Kādā periodika atradu rakstu par to, kā Antons Skrinda pārdēvēts par Arciņu Askrindu,” stāsta Ilze Ozoliņa.
Negaidīta draudzība ar dzimtas atvasi
Pateicoties tam, ka Skrindu dzimtas muzejam ir sava lapa sociālajā vietnē Facebook, to uzmeklējis un uzrunājis kāds ārzemēs dzīvojošs Skrindu dzimtas pārstāvis. “Donatam un Apolonijai bija septiņi bērni, viens no dēliem bija Dominiks, kura mazmazdēls Mihails Mittlers pašlaik dzīvo Vācijā. Viņš ir uzgājis unikālu savas dzimtas fotogrāfiju un vēlējās atpazīt tajā redzamos cilvēkus. Vectēvs viņam stāstījis, ka fotogrāfija uzņemta Līksnas muižā 1918. gadā, taču neko vairāk par to pastāstīt nevarēja. Mihails vēlējās zināt, vai šajā fotogrāfija redzams arī viņa vecvectēvs Dominiks,” stāsta Ilze Ozoliņa. Kopā ar muzeja direktori Annu Lazdāni salīdzinājušas šo fotogrāfiju ar citām dzimtas fotogrāfijām un atpazina visus tajā redzamos cilvēkus. Mihaila Mittlera īpašumā esot arī citas šīs dzimtas fotogrāfijas, kuras viņš apsolījis digitalizēt un atsūtīt muzejam. Ilze atzīst, kas tas būs vēl viens jauns ieguvums dzimtas izpētē. “Esam gluži negaidot ieguvuši draugu no Skrindu dzimtas, kurš labprāt dalās ar viņa rīcībā esošo informāciju un materiāliem. Viņš jutās priecīgs un aizkustināts, ka izdevies atpazīt fotogrāfijā redzamos dzimtas pārstāvjus. Viņa vectēvs Kazimirs nekad neesot stāstījis par dzīvi Latvijā. Mihails pats centies pētīt dzimtu un uzgājis informāciju, ka vectēva tēvabrāļi Benedikts, Kazimirs un Antons bija ļoti izglītoti. Viņa vectēvs par Latviju nekad neko nav stāstījis, iespējams, baidījās, arī pats Latvijā tā arī nekad nav atgriezies. Vectēvs nomira deviņdesmitajos gados, tad Mihailam radusies interese izpētīt dzimtu,” stāsta Ilze.
Veltījums Kazimiram Skrindam jubilejā
Ilze atzīst, ka līdz šim vienkopus nav bijusi apkopota informācija par Skrindu dzimtu, taču ir svarīgi, lai arī citi iepazīst šīs dzimtas devumu Latgales kultūrā. “Pa šiem gadiem par Skrindu dzimtu nācis klāt daudz jaunu faktu, kas nav izklāstīti pamata ekspozīcijā. Nolēmām no jauniegūtajiem faktiem un fotogrāfijām veidot ceļojošu izstādi, iepazīstinot ar to ļaudis visā novadā un Latgalē,” saka Ilze. Iespējams, jau uz rudens pusi izstāde varētu uzsākt savu ceļu pie skatītajiem. Tā būs veltījums Kazimiram Skrindam viņa 145 gadu jubilejā.
Teksts, foto: Inese Minova
Foto no Skrindu dzimtas muzeja krājuma un Viļānu Novadpētniecības muzeja
1932. gadā Viļānos, centrā no kreisās pr. Br. Vaļpīters, Benedikts, Romas tēva sūtnis Nuncija Antonija Cehini;
Viļānu baznīcas dārzā, Benediks un Pēteris Upenieks, 1927. gads;
