Silenes Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas Romas katoļu baznīcā var aplūkot ekspozīciju “Senās garīgās kultūras mantojuma saglabāšana un garīgo sabiedrisko aktivitāšu attīstība Skrudalienas pagastā”. Izstādē kopš pagājušā gada apskatāmi dažādi garīgās dzīves un kulta priekšmeti, medaljoni un relikvijas, kas radīti no 18.gs līdz mūsdienām. Īpašs lepnums ir Liturģisko tērpu kolekcija.
Izstāde tapusi pēc biedrības “Silenes stariņi” iniciatīvas, veiksmīgi piesaistot finanšu līdzekļus no Daugavpils novada domes programmas “Atbalsta fonds biedrībām” un draudzes ziedojumiem. Īstenojot projektu, vērtīgā kolekcija ir pieejama apskatei gan vietējiem iedzīvotājiem, gan viesiem un tūristiem. Ar saistošu un interesantu stāstījumu apmeklētājus sagaida Silenes baznīcas draudzes gans, prāvests Vjačeslavs Rosļaks, kurš atzīst, ka izstāde stāta ne tikai par draudzes, bet visas Baznīcas vēsturi. Vairums no kultūrvēsturiskajiem priekšmetiem vairākus gadus glabājušies pie priestera, tikuši atrasti dievnama bēniņos vai tos uzdāvinājuši draudzes locekļi.
Silenes baznīca pērn atzīmēja 105 gadu jubileju – tā piedzīvojusi dažādus laikus, karus, okupācijas gadus un Latvijas atjaunošanu. Baznīcai, atšķirībā no citiem līdzīgiem dievnamiem, paveicās un tā vienmēr kalpojusi kā lūgšanu nams, kas ļāvis saglabāt daudzus vērtīgus garīgās dzīves priekšmetus. “Visvērtīgākais priekšmets ir Misāle – tā ir priestera lūgšanu grāmata, pēc kuras viņš vadījās, celebrējot Svēto Misi. Izdota latīņu valodā, 1768. gadā Venēcijā. 18.gs. Sv.Mise tika celebrētas latīniski, bet cilvēki šeit lūdzās gan latviski, lietuviski, poliski un krieviski, kas liecina, ka Silenē dzīvoja vismaz četras tautības un visi gāja vienā baznīcā,” izrādot senāko priekšmetu, stāsta V.Rosļaks.
Eksponātos, kas datēti ar 20. gadsimtu, apskatāmi dažādi ar roku rakstīti reģistri, kuros glabājas informācija, kas daudz liecina par tā laika dzīves apstākļiem, īpaši, par kara izraisīto postu. Šajos reģistros redzams, ka bijusi ļoti liela mirstība. 1920. gadā Silenes draudzē tika apbedīti 126 cilvēki, tostarp, bērni. Daudziem diagnozēs rakstīts, ka miruši no bada.
Silenes draudzes gans norāda, ka izstāde lepojas arī ar kādu interesantu un neredzētu ziedojumu trauku: “Šajā traukā varēja iemest naudiņu un tas bija aizslēdzams, kas liecina, ka arī toreiz baznīcā bija zādzības. Interesanti, ka traukā varēja ielikt garu nūju, lai ziedojumu trauku varētu tuvāk padot cilvēkiem. Šobrīd esam uzrakstījuši projektu Rietumu bankas atbalsta fondam ar cerību, ka izdosies šo priekšmetu atjaunot.”
No pirmās Latvijas laikiem saglabājušās relikvijas, kas izmantotas Svētās mises laikā – biķeris, krucifikss, ciborijs, kur glabā Sv.Sakramentu. Daļa no šīm mantām piederējusi priesterim Jāzepam Pudānam, kurš kalpoja Ilūkstes draudzē un vēlāk ticis izsūtīts uz Sibīriju it kā par pretpadomju aģitāciju. “Esmu pētījis, ka viņu notiesāja par to, ka viņš dalījis bērniem katehismus. Viņš miris Kirovas apgabalā no bada, kapa vieta nav zināma. Faktiski, viņš ir ticības liecinieks un moceklis. Interesanti, ka viņu nodeva tuvākais cilvēks – baznīcas ērģelnieks. Līdzīgi kā Bībelē, Jūda vienmēr ir kaut kur tuvumā,” stāstījumu turpina Rosļaka kungs.
1940.gadā visā Latvijā bija nomocīti 10 katoļu priesteri, tomēr Silenei paveicās, ka visos laikos te ir pastāvējusi draudze, kuru apkalpoja priesteris. Savulaik Sileni apkalpoja priesteris Miķelis Kļaviņš, kurš apglabāts baznīcas dārzā. Viņš Silenē nokalpoja 36 gadus, izstādē var aplūkot viņa dienasgrāmatas kopiju, kurā viņš apraksta savas dzīves gaitas. Arī viņš savulaik tika notiesāts uz Sibīriju, darbiem ogļu raktuvēs, tomēr atgriezās dzimtenē. Tā kā viņam aizliedza strādāt pilsētā, faktiski, viņš tika nosūtīts uz pierobežas nomali – Sileni. Neskatoties uz ticības aizliegumu, draudze bija liela, turklāt daudzi katoļi brauca no Baltkrievijas. “Palasot kristību reģistru padomju laiku, atliek tikai brīnīties! Kristības cilvēkiem no Maskavas, Ļeņingradas, Sibīrijas, Kaļiņingradas. Cilvēki ceļoja pa padomju zemi un kur atrada baznīcu, slepeni nokristīja bērnus un gāja pie grēksūdzes.”
Prāvests stāsta, ka padomju laikos nebija iespēju arī iegādāties svētbildes, lūgšanu un dziesmu grāmatas, tāpēc svētbildes tika pārfotografētas, savukārt grāmatas pārrakstītas ar roku. Tāpat no alumīnija tika pašizgatavoti svečturi un krucifiksi. “Šim krustam ir interesanta vēsture,” norādot uz kādu vienkāršu krucifiksu stāstu turpina Vjačeslavs Rosļaks. “Tas piederēja kādai vecai kundzei, kura katru gadu mani aicināja uz mājām izsūdzēt grēkus. Jūtos, ka tuvojas nāve, viņa man atdeva šo krucifiksu, atklājot, ka tas viņai ir īpaši dārgs. Izrādās, viņa ar vecākiem bija izsūtīta uz Sibīriju, kur vecāki no alvas vai svina sajaukuma uztaisīja šo krustiņu, kas visu šo laiku ģimeni sargāja, arī atgriežoties dzimtenē. Diemžēl viņai nebija ne bērnu, ne radu, tāpēc krusts tika atdots draudzei. Viena maza lietiņa, bet daudz stāsta par cilvēka likteni.”
Izstāde lepojas arī ar liturģisko tērpu kolekciju, kas ir roku darba izšuvumi. Mode mainās, arī Baznīca dzīvo līdzi laikmetam, saka prāvests, izrādot senākos un bagātīgiem apšuvumiem rotātos tērpus.
Īpašs stāsts ir par kādu 18. gs gleznu “Jēzus Ģetzemenes dārzā”, ko nejauši atrada priesteris dievnama bēniņos. Glezna atradās ļoti sliktā stāvoklī, jo tā glabājusies salocīta vairāk kā 20 gadus baznīcas bēniņos, kā rezultātā radās nopietni bojājumi. Pateicoties Rietumu Bankas labdarības fonda atbalstam, sadarbībā ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju, glezna tika restaurēta un jau jūnijā ieņems goda vietu pie altāra. Rosļaka kungs stāsta, ka sākotnēji nemaz nav aptvēris, cik glezna ir vērtīga un tikai laimīgas nejaušības dēļ, tagad tai ir iedota jauna dzīve. “Kad sākās darbu pie baznīcas restaurācijas, es atcerējos par šo gleznu un parādīju to restauratorei Gundegai Jeromānei. Viņa apskatījās un atzina, ka šī viena glezna ir daudz vērtīgāka par visu pārējo, kas ir redzams baznīcā. Pēc savas iniciatīvas viņa sāka rakstīt projekta pieteikumu un mēs uzreiz saņēmām atbalstu.”
Tā kā restaurācija ir finansiāli dārga, dievnama relikvijas tiek restaurētas lēnām, bet mērķtiecīgi. Tā atjaunots koka krucifiks, kurš veidots 17. gs sākumā un divi pārnēsājamie altārīši procesijām. Nākotnē mērķis ir restaurēt Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas gleznu, Misāli un ziedojumu trauciņu. Šādus projektus palīdz īstenot gan cilvēku ziedojumi, gan projekti, kurus raksta biedrība “Silenes stariņi” Sofijas Moles vadībā. “Jāizsaka liela pateicība Sofijai Molei par darbu un ieguldījumu draudzes dzīvē. Pateicoties viņai, mēs saņēmām finansiālu atbalstu gan altārīšiem, gan gleznai. Zinu, ka viņa to dara no tīra sirds, ticīga cilvēka pārliecības,” tā V.Rosļaks.
Neskatoties uz to, ka izstāde atrodas katoļu draudzes telpās, to aplūkot aicināti arī citu ticību draudzes locekļi, meklējot kopīgo un atšķirīgo starp konfesijām. Tāpat izstāde iekļauta Daugavpils novada tūrisma maršruta piedāvājumā, aicinot tūristus Latvijas pierobežā iepazīt Latgales garīgo kultūrmantojumu.
Ekskursijas var rezervēt pa tālr. +371 26310861; +371 25902774
