Vasaras saulgriežu vakarā, Vaboles pagasta etnogrāfiskais ansamblis “Vabaļis” pulcējās ābeļdārzā, lai veidotu krāšņus Jāņu ziedu vainagus un pušķus. Visa laba Jāņu zāle, kas aug Jāņu vakarā – šo seno patiesību apliecināja arī vabolietes, vainagos pinot trejdeviņus ziedus. Ansambļa vadītāja Iveta Skrinda uzskata, ka vispopulārākā Jāņu zāle ir margrietiņa, tomēr arī citām zālītēm piemīt savs maģiskais spēks. Tā, piemēram, sarkanais āboliņš un rudzupuķe vajadzīgs skanīgai balsij, vīgrieze līdz pret saaukstēšanos un nervu kaitēm, kalmei piemīt ļoti laba smarža un tā palīdz uzlabot atmiņu, vībotne ir “sievu zāle”, bet ozollapas sniedz stiprumu. “Visas Jāņu zāles – gan tās, kuras liek vainagos, gan ziedu pušķos, der zāļu tējām. Ziediņus liek tējā, bet kātiņus sadedzina ugunskurā, lai sadeg ar visu nelabo,” pamācīja Iveta.
“Meitenes droši galvā var likt ozollapu vainagu, nebaidoties, ka paliks vīrišķīgas. Mums repertuārā ir dziesma, kurā dzied “es savam Jānītim, pinu rožu vainadziņu”. Ja jau puišiem liek rožu vainadziņu, kāpēc lai meitenes arī nevarētu galvā likt ozollapas?” atbildes tautasdziesmās meklēja Aina Pabērza.
Zīmīgi, ka Vaboles pagasta pārvaldē strādā trīs Jāņi. Arī etnogrāfiskais ansamblis “Vabaļis” ir bagāts, jo viņu pulkā ir Jānis Gipters. “Tikai Jānim vārda dienu svin visa valsts!” smejas Aina Pabērza, uz ko Jānis Gipters nedaudz sērīgi piebilst, ka Valentīns 14. februārī sācis ar viņu konkurēt. Jānis ir īsts saimnieks, kura sētā katru gadu notiek līgošana. “Pie manis nāk bez uzaicinājuma, jo zina, ka notiks svinēšana. Atnes man vainagu, mājas alu un līgojam,” stāsta gaviļnieks. “Nezinu, kā es pie sava vārda tiku, bet, visticamāk, tas noticis pēc vecmāmiņas prāta. Nežēlojos, ka man ielika tādu vārdu. Arī savu dēlu nosaucu par Jāni, turklāt viņam dzimšanas diena ir trīs dienas pēc Līgo.”
Kad vainadziņi nopīti, “Vabaļas” cienāja ar gardiem Jāņu sieriem. “Biezpiens, ķiplociņš, dillītes un sāls. Manas pašas gotiņas biezpiens. Šāds siers zem sloga jānotur vismaz dienu,” ar savu recepti lepojas Anna Rubene. Savu veikumu ļāva degustēt arī Iveta Skrinda. “Mani siera gatavošanas mākslā skolo vīramāte. Grūtākais šajā procesā ir, lai nepievelk pie poda apakšas, visu laiku jāmaisa. No malas skatoties liekas, ka viegli, bet, kad pats ķeras klāt – nav tik vienkārši, vajag roku piešaut. Vēl jau sieru ietekmē piena treknums un laika apstākļi,” pārliecināta Iveta.
Skaisti izrotātām galvas rotām un krāšņiem tautastērpiem, “Vabaļas” devās tālāk uz Starptautiskā folkloras festivāla “Baltica 2018” pasākumu “Vasaras Saulgriežu svētki” Dagdā, lai piedalītos svētku nakts lielkoncertā ar dejām, dziesmām un rotaļām.
