No 26. līdz 30. jūnijam Raiņa māja Berķenelē pārtapa par radošo platformu 15 jauniešiem no Daugavpils novada un pilsētas bērnu namiem un maznodrošinātām daudzbērnu ģimenēm. Radošās brīvdienas “Jauno sapņi” kļuva iespējamas, pateicoties Daugavpils novada Kultūras pārvaldei un Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammai “Latvijai 100”. Teju nedēļas garumā bērni un jaunieši radoši un koši pavadīja savas brīvdienas.
Kopā ar Latvijas radošās inteliģences pārstāvjiem un vienkārši interesantām personībām – Noru Ikstenu, Gundaru Āboliņu, Aivaru Vilipsōnu, Valentīnu Lukaševiču un citiem, viņi piedalījās vairāku mākslas žanru meistarklasēs.
Gluži kā pats Rainis, kas bērnības laiku pavadīja Berķenelē, arī visi šie tik ļoti dažādie puiši un meitenes, uz šīs vietas kultūrvēsturiskā fona apzināja savu radošumu un spējas, kā arī izzināja sevi, atbildot uz jautājumu, ko es varu darīt Latvijas labā.
Raiņa mājas Berķenelē direktore Inese Bērziņa: “No Jāņiem līdz Pēteriem, laikā, kad cilvēkos un dabā notiek pārmaiņas, kad no ziediem veidojas augļi, kad sākas siena laiks, mēs bērniem piedāvājam ne tikai iespēju atpūsties, bet arī smelties pieredzi. Daugavpils novada Kultūras pārvaldes speciālisti ir uzrakstījuši projektu Kultūrkapitāla fondam mērķprogrammā “Latvijai 100” ar domu sagatavot, dot pieredzi un artavu bērniem, kuriem ikdienā nav iespējas izpausties mākslas un kultūras žanros. Savukārt šīs nometnes ietvaros viņiem ir lieliska iespēja darboties kopā ar māksliniekiem, kas ir sava amata profesionāļi. Taču rezultātu nevar atprasīt uzreiz, bērni atpūšas un gūst pieredzi. Ne visiem ir tāda iespēja pabūt kopā ar mega zvaigznēm. Tāpēc šī ir tāda ārkārtīgi kolosāla iespēja – padzīvot nedaudz citā vidē un radoši izpausties. Kas to lai zina, varbūt kāds atradīs sevi tieši šajā nometnē. Kā teicis Rainis “Gūt var ņemot, gūt var dodot, dodot gūtais neatņemams”. Tieši iegūtais būs tas, kas paliks viņiem un varbūt tieši viņi būs nākamie mākslinieki!”
Inese Bērziņa arī uzsvēra, ka te bērni iepazīst Latvijas un Latgales kultūru, tradīcijas, kas arī ir ne mazāk svarīgi. “Ja citiem bērniem ir vecāki, kas sūta viņus uz mākslas un sporta skolām, tad šiem bērniem ne vienmēr tādas iespējas ikdienas dzīvē ir. Tieši tāpēc ir īstenots šis projekts, kas šo iespēju atbalsta finansiāli. Tā ir laba artava un devums Latvijai kā dāvana simtgadē”, tā I. Bērziņa.
Katra nometnes diena tika veltīta kādai konkrētai tēmai, kuras garā noritēja meistarklases. Savukārt meistarklases veidojās kā atspēriena punkts jaunajiem cilvēkiem savas karjeras tālākai veidošanai.
Nometnes pirmajā dienā notika dzejas un prozas meistardarbnīcas, kuru laikā nometnes dalībnieki rakstīja esejas par Latviju. Otrajā dienā mākslinieka Aivara Vilipsōna vadībā mākslas meistardarbnīcās no māla tika veidotas mini skulptūras ar kopējo tēmu “Skumjas”, savukārt kopā ar mākslinieci Mairitu Folkmani tapa māla trauki un svilpaunieki. Trešajā dienā kopā ar aktieri Gundaru Āboliņu jaunieši varēja izzināt sevi un pasauli aktiermeistarības darbnīcās. Vingrinājumi uzmanības treniņam, iztēles un asociāciju attīstīšana, žesti, mikromīmika un runas melodija… Šīs dienas laikā tika izspēlētas vairākas aktiermeistarības etīdes un apgūta skatuves kustība. Ceturtā nometnes diena tika aizvadīta Latgaliešu dzejas un prozas meistarklasēs kopā ar latviešu rakstnieku un literatūrzinātnieku Valentīnu Lukaševiču.
Jaunas atklāsmes un emocijas piedzīvotas arī personībām, kas bērniem vadīja nodarbības. Gundars Āboliņš ir latviešu aktieris, kas kopš 2015. gada strādā Minhenes teātrī. Šeit, Berķenelē, viņš ir pirmo reizi, taču ar īpašu emociju gammu.
– Gundar, ar kādām domām braucāt šurp?
Gundars: Ar interesi un zināmu ziņkāri. Mūs ar brāli kā jaunus puikas vecāki bija kādreiz veduši uz Tadenavu, uz Jasmuižu. Protams, tas bija jau sen. Bet Berķenelē es neesmu bijis, tāpēc tas man ir jaunatklājums.
– Jūs savulaik esat vadījis dažādus pasākumus dažādām auditorijām. Vai Jums ir kāds īpašs veids, kā ieinteresēt konkrēto publiku?
Gundars: Īpaša veida nav, ir varbūt tādi mazie knifi, kurus, gluži kā pavārs, publiski neatklāj. Ar katru publiku ir jāmēģina atrast kontakts, jāveido savstarpēja uzticēšanās. Tad, kad šī uzticēšanās tiek noslēgta kā tāds nerakstīts līgums, var kaut ko kopīgi mēģināt izdarīt. Galvenais, lai tas cilvēkiem būtu interesanti. Ja bērniem ir interesanti, tad ir. Kad viņi jau sāk garlaikoties, tas nozīmē, ka tu dari kaut ko nepareizi un ir jāmaina taktika.
– Vai Jūs šodien visu darījāt pareizi?
Gundars: Nē, es nekad nedaru visu pareizi. Smejas. Profesijā, ar kuru nodarbojos, šāds kritērijs ir grūti piemērojams. Ir radošāk, mazāk radošāk, aizraujošāk, dažādi mūķīzeri var būt, ar ko viņu uzmanību atslēgt.
– Kādi ir šie bērni no Jūsu skatupunkta?
Gundars: Ļoti normāli, jauki bērni. Es palasīju viņu mazās esejas, kuras viņi rakstīja par Latviju, par dažādām lietām, ko viņi redz sev apkārt un kuras mēģināja aprakstīt. Vienam vieglāk rakstās, citam grūtāk. Viņos iekšā ir tāds patīkams, tīrs, nesamaitāts siltums. Tas man bija tāds pārsteigums. Viņi alkst pēc mīļuma, miera, ģimenes saskaņas un harmonijas, ka viņi grib būt kādam vajadzīgi. Tas ir ļoti svarīgi, ka viņus neinteresē playstation vai kaut kāds kruts telefons, viņus interesē vērtības, kas patiešām ir vērtības, bet ne vienmēr šodien ir modē.
– No tā, ko Jūs šodien darījāt, kas bija saistošs tieši šeit un tagad?
Gundars: Es savā dzīvē esmu gan organizējis, gan producējis, gan vadījis ļoti daudz dažāda mēroga pasākumus visdažādākajām auditorijām. Taču manā dzīvē pēc scenārija vēl nekad nekas nav noticis. Šādai situācijai sastādīt programmu var, bet īsti tam jēgas nav. Es šos bērnus satiku pirmo reizi. Tā ir radoša improvizācija. Viena lieta viņiem interesē vairāk, cita – mazāk. Viņi varbūt neprot noturēt to uzmanību, nav pieraduši koncentrēties kaut kam vienam. Tāpēc varbūt viņi jūtas neērti, viens uz otru skatās. Ar to visu viņi mēģina tā kā sevi pasargāt no atklātības. Uz papīra domas ir vieglāk salikt nekā citiem skatoties. Ar to jau arī aktiera profesija ir atšķirīga. Es viņus mēģinu iepazīstināt ar tiem vingrinājumiem, ko aktieri izpilda, kad tikai sāk mācīties. Tajos ir spēles elements, koncentrācijas vingrinājumi. Arī baleta zvaigznes savus mēģinājumus sāk ar pietupieniem, demi plijē. No vienkāršā uz sarežģīto.
– Kas Jūsu dzīvi harmonizē? Kas ļauj justies mierīgākam?
Gundars: Daba. Tajā atrodama visa lietu harmonija. Un reizēm tas prasa laiku. Piemēram, atbraucot šurp, es veltīju laiku pastaigai. Klausījos putnus, raudzījos uz puķēm, kas aug apkārt, klausījos, kā dīķī kurkst vardes. Tas manī rada zināmu harmonijas sajūtu, atbrīvo no stresa, saspringuma un steigas. Dabā ir visa harmonija – mūzika, māksla, mīlestība. Harmonija ir visā dzīves ritumā. Harmonija ir Dieva dotā dabā.
Nometnes pēdējā dienā tās dalībnieki kopīgi ieskicēja katru no aizvadītajām dienām, stāstot, kas viņiem likās svarīgākais un interesantākais. Šī nometne patiešām izdzīvota kā sapnis, kas tā dalībniekiem paliks atmiņās ilgu laiku. Piedzīvotajā dalījās nometnes bērni – Rūdolfs, Meldra un Tatjana.
- Vai sapnis, ko izdzīvojāt šeit, neaizmirsīsies?
Meldra: Tā ir ļoti brīnišķīga pieredze. Paldies visiem nometnes dalībniekiem, vadītājiem, pasniedzējiem. Ikdienā mums nebūtu tādas iespējas, ja nebūtu šīs nometnes. Esam iepazinuši gan lielākas zvaigznes, gan vietējās. Bija tiešām tāds sapnis izsapņots.
– Mēs visi redzējām, cik lielā mērā nometne attīstīja jūsu radošumu visās tās izpausmēs.
Tatjana: Jā, tā bija vērtīga pieredze un mēs daudz iemācījāmies. Man viss ļoti patika, piemēram, veidot kaut ko no māla man nenācās bieži līdz šim. Man tas bija sarežģīti, bet es tiku galā. Bija interesanti strādāt ar aktieri. Mācījāmies, kā sevi pasniegt uz skatuves, tā ir nozīmīga pieredze.
Rūdolfs: Arī man likās interesants darbs ar aktieri Gundaru Āboliņu un rakstnieci Noru Ikstenu. Skolā man ar sacerējumiem negāja tik viegli, bet te es tiku pie sava veida brīvības izpausties un tiku arī palielīts.
– Ko jūs varat pateikt par saviem līdzbiedriem, ar kuriem dzīvojāt?
Meldra: Tā bija tiešām interesanta pieredze – mēs mācījāmies sadzīvot ar dažādiem cilvēkiem, dažādiem raksturiem, spējām, un dažreiz likās pat neiespējami, bet mēs mācējām atrast kopīgu valodu, kā atrisināt konkrētu situāciju. Ne tikai radoši attīstījāmies, bet arī mācījāmies būt kopā kā ģimene.
– Jūs šodien daudz runājāt, ko mēs varam dot Latvijai, bet, ko Latvija var dot mums?
Rūdolfs: Tā ir izglītība. Ja vidējā izglītība ir bezmaksas, gribētos cerēt, ka arī augstākā nākotnē tāda būs.
Meldra: Mums Latvija jau ir devusi mājas, sirds siltumu. Latvija tiešām ir vieta, kur mēs varam radoši izpausties, dzīvot, veidot ģimenes. Latvija ir devusi mūs, un mums ir jāpateicas, ka viņa tāda ir. Ja tās nebūtu, nebūtu arī šo visu iespēju. Varbūt būtu kādas citas, bet citas iespējas ir citas iespējas.
Tatjana: Šeit mēs varam būt tādi, kādi esam.
Nometnes laikā “jauno sapņi” patiešām ir piepildījušies un kļūs par labu ceļavēju nometnes dalībnieku nākotnei, kas pavisam droši būs saistīta ar Latviju.
Olga Davidova
