Skrindu dzimtas muzejs, sadarbībā ar Daugavpils Universitātes Mutvārdu vēstures centru, ir īstenojis projektu “Munys pusis ļaudis”. Īstenotā projekta ietvaros tā veidotāji tikās ar 31 cilvēku, kas dzīvojuši dažādos Latvijas valsts vēstures laika periodos, iepazina šo cilvēku dzīvesstāstus un amatu prasmes. Viņi visi pārstāv Daugavpils novada četrus pagastus – Vaboli, Līksnu, Kalupi un Nīcgali.
Projekta idejas koncepcijas autore ir Skrindu dzimtas muzeja direktore Anna Lazdāne. Iepriekšējos gados īstenotie projekti rāda, ka Vaboles un tai blakus esošo pagastu teritorijās dzīvo dažādu kultūru un tradīciju pārstāvji ar savu īpašo dzīves pieredzi, tādēļ ir būtiski parādīt Latvijas valsts simtgades vēstures stāstu, atklājot citiem vietējo iedzīvotāju atmiņas un liecības, ko vēl var saglabāt, integrējot tos izzinošajā tūrismā.
Ekspedīcijas pie teicējiem notika šī gada vasarā un rudenī, kuru laikā veikta filmēšana un fotofiksācija. Ar projekta darba rezultātu – videomateriāla apkopojumu, foto stāstu un ceļojošo izstādi varēja iepazīties īsi pirms valsts gadadienas Vaboles kultūras namā. Projektā apzinātas ne tikai mutvārdu liecības, bet arī iegūti lietiskie priekšmeti – kopumā Skrindu dzimtas muzejs savu kolekciju papildinājis ar 215 vienībām.
Daugavpils Universitātes Mutvārdu vēstures centra vadītāja Irēna Saleniece savā uzrunā norādīja, ka nav iespējams saprast valsti, ja pirms tam neesi vērsies pie cilvēkiem, kas šo valsti veido. “Vēstures dokumenti atspoguļo tikai sausu faktu, bet cilvēks stāsta dzīvi, kas ir daudz vērtīgāk, lai izprastu laikmetu. Nozīme ir katra cilvēka stāstā, neatkarīgi no viņa statusa vai sociālā slāņa. Projektā sastaptos teicējus pirmkārt vieno mīlestība un cieņa pret dzimteni, kā arī ticība Dievam,” savos novērojumos dalījās vēstures profesore.
Skrindu dzimtas muzeja vecākais speciālists un projekta līdzautors Romualds Gadzāns akcentē, ka viņam kā vēsturniekam un novadniekam, kurš labi pārzina šo apkārti un tās vēsturi, gribējies salikt punktus uz i, lai noskaidrotu vai tiešām dažādas leģendas ir patiesas vai izdomātas. “Sarunājoties ar šiem cilvēkiem, es uzdevu konkrētus jautājumus, lai tās zināšanas nepaliktu pie viņiem, bet nāktu gaismā un mēs varētu tālāk ar tām rīkoties,” projekta mērķi skaidro R.Gadzāns.
Projekta autori Vaboles pagastā viesojās pie Romāna Sauša, Vara Vilcāna, Aijas Skuķes, Genovefas Žukas, Jāņa Giptera, Venerandas Putromas, Leokādijas Baravikas; Līksnas pagastā – Jāzepa Mukāna, Egitas Terēzes Jonānes, Jura Vingra, Marijas Gadzānes, Jāzepa Vingra, Ivara Velika, Vladislava Sergejeviča, Regīnas Rokjānes, Daces Teivānes, Jura Vanaga, Ināras Mukānes, Jura Jalinska (Jūrmala) un Jāņa Svenča (Pļaviņu nov.); Nīcgales pagastā – Valentīnas Kalvānes, Valentīnas Kundziņas un Stanislava Ružāna; Kalupes pagastā – Ģertrūdes Rasančes, Henrika Kivlenieka, Jāņa Žuravska, Jāzepa Korsaka, Ligijas Plotkas, Viktorijas Bartusevičas, Lūcijas Kolosovskas un Pētera Stivriška.
Teicēji ir piedzīvojuši dažādu laiku un varu maiņas, ir arī karu un izsūtījumus pieredzējušie. Vairāki no intervētajiem cilvēkiem savu lielāko daļu mūža pavadījuši citās Latvijas pilsētās, tomēr viņu piederība sirdī visu mūžu bijusi uzticīga Daugavpils pusei. Daži no viņiem uz dzimto pagastu atgriezušies tikai mūža nogalē, atzīstot, ka tikai te pa īstam jūtas kā mājās.
Regīna Rokjāne no Līksnas pagasta savā pusē ir izslavēta ar rokdarbnieces talantu. Viņa stāsta, ka savulaik arī mamma bijusi liela rokdarbniece un šīs prasmes nodeva toreiz vien septiņus gadus vecajai meitai. “1957. gadā mans tētis nokļuva avārijā un mamma palika viena ar diviem bērniem. Lai izdzīvotu, mamma pelnīja ar saviem rokdarbiem. Tēva māsa dzīvoja Rīgā un mums no turienes sūtīja gublāna diegus – tie bija daudz labāki nekā mums pieejamie aitas vilnas diegi. Tā mēs adījām, sūtījām tantei, kura Rīgā adījumus pārdeva un sūtīja mums naudu,” tā bērnību atceras Rokjānes kundze. “Atceros, ka 1959. gadā Rīgā un Jūrmalā bija liels pieprasījums pēc adītiem peldkostīmiem. Kā šodien atceros, ka mēs nevarējām izpildīt to plānu, kas bija paredzēts.”
Regīna amata prasmi nodevusi tālāk arī savai meitai. 2006. gadā viņas aktīvi iesaistījās cimdu adīšanā, lai NATO samita viesiem Rīgā varētu uzdāvināt adītus Latvijas etnogrāfiskos dūraiņus. Toreiz triju mēnešu laikā tapa 100 pāri cimdu. Arī Latvijas simtgadē Regīna ar māsīcu noadījusi rakstainus cimdus, katram novadam uzadot cimdus tam raksturīgo rakstu dažādībā. Rokjānes kundze pauž gandarījumu, ka Līksnu par savām mājām un savu dzimto pusi joprojām sauc arī viņas bērni un mazbērni.
Projektā iesaistīts tika arī līksnietis Juris Vanags, kurš ir aktīvs savas dzimtas pētnieks. Šobrīd savāktā materiāla par dzimtas vēsturi ir tik daudz, ka jau notiek darbs pie grāmatas manuskripta. Plānots izdot līdz 250 grāmatas eksemplāru. Vanagu dzimtas aizsākumi Līksnā atrasti līdz pat 1837. gadam, kad Ķirupes grāfu kalpotājam par labu kalpošanu atvēlēja sievu un māju. Uz jautājumu, kāpēc Jurim bija nepieciešams pētīt dzimtas vēsturi, viņš atbild: “Skatoties mūsu fotoalbumus, mazbērni bieži uzdeva jautājumus par attēlos redzamajiem cilvēkiem. Tā nu sapratu, ka vajag izmantot tēva brāļu savāktos dzimtu materiālus un krustmātes, kura pirmās Latvijas gados bija skolotāja, radītās fotogrāfijas. Jo vairāk sāc raktu, jo vairāk gribās uzzināt. Es vēlos to visu atstāt saviem vistālākajiem pēctečiem.”
Juris Vanags stāsta, ka mūža lielāko daļu pavadījis Aizkraukles pusē, jo tēvs vienmēr mudinājis nepalikt dzimtajā pusē, lai neapstātos izaugsmē. Tomēr sākoties Atmodai, dzīve Juri atkal atvedusi uz Līksnu. “Mamma nolēma, ka dzimtas māja jāpārraksta uz mana vārda, tāpēc nācās dzīvot un kalpot šeit. Manas saknes ir šeit! Tur tā bija tikai pagaidu mājvieta,” ar pacilātību balsī apgalvo Vanags.
Šīs puses ļaudis ir sirsnīgi, nesavtīgi, viens ar otru saradojušies un spējuši cauri gadiem saglabāt latviskumu – tā savus novadniekus raksturo projekta līdzautors Romualds Gadzāns. Viņš norāda, ka tā ir tikai neliela daļiņa to pagastu ļaužu, kuru liecības ir svarīgas nākamajām paaudzēm. “Protams, vēl ļoti daudz cilvēku ir palikuši, kuru stāstus vajag apzināt, jo katrs gads ir mīnusā un mēs šos cilvēkus varam vairs nesatikt. Vēlamies apzināt ne tikai tos, kuri šobrīd šeit dzīvo, bet arī tos, kuri dzīvo citur, bet ar saknēm ir mūsējie. Arī par tiem, kuri jau ir aizgājuši aizsaulē, bet nesuši pienesumu mūsu valstij – vai ar saviem sasniegumiem mākslā, Brīvības cīņās, uzņēmējdarbībā utt.”
Vaboles kultūras namā sanākušajiem ciemiņiem muzikālu sveicienu sniedza arī soliste Brigita Madelāne un Kalupes draudzes koris.
Projekts “Munys pusis ļaudis” īstenots Latvijas valsts mežu un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītās “Latgales kultūras programma 2018” projektu konkursā.
