Kādā agrā, saulainā maija rītā Bebrenes centrā satiekos ar Bebrenes podnieku, kas tikko uz velosipēda atgriezies no peldes ezerā. Mazliet nodrebinos, netipiski jau domāt par peldēšanas sezonu šodien, bet viņš atbild, ka : “Peldot visu cauru gadu, un ja ūdeni sedz ledus kārtiņa, atliek to tikai padauzīt un lēkt ūdenī. Cilvēks var pierast pie visa.”
“Man šeit nav veikals, te sienas nolupušas, tas jau dod to īpašo sajūtu, esot podu vidū, nekā glancēta, man pa vienkāršo” – saka Bebrenes podnieks Mareks Zavodnojs, ievedot mani savā darbnīcā. “Ir cilvēki, kuriem patīk skaistas bildes, bet šis nebūs tas gadījums” – piebilst Mareks. Viņš atzīst, ka viņam ļoti nepatīk ja pie viņa ierodas pilni autobusi tūristu, bieži vien to cilvēku vidū atrodas tādi, kas neprot klausīties. Laikā, kad Mareks cenšas stāstīt par podniecību un darba procesu, atbraukušie viens ar otru sarunājas, traucējot gan stāstītājam, gan arī citiem klāt esošiem interesentiem. Podnieks priecājas par individuāliem apmeklētājiem: “Tādi cilvēki ierodas ar mērķi uzzināt kaut ko jaunu, pabaudīt atmosfēru, arī ko iegādāties, tad redzu, ka viņš ir priecīgs, gandarīts, apmierināts, un reizē arī es. Patīk, kad atbrauc ģimenes ar bērniem, mazajiem iespēja paņemt rokā mālu un kaut ko izveidot.” Podnieks man rāda, ko izveidojusi maza meitene no Jaunolaines, kas kopā ar vecākiem speciāli mērojuši ceļu uz Bebreni, lai meitenei parādītu kā top podi.
Mareks dzimis Rīgā, dzīvojis laiku Olainē, pārcēlies uz Ilūkstes novadu. Viņš ir brīvdomātājs – nesaista tradicionālais, pasaules uztverē nepastāv noteikti rāmji: “Nevajag uztvert, ka tieši tavs viedoklis, vai darbība ir tā pareizākā, ja cilvēks būtu piedzimis citā vietā, esmu pārliecināts, ka viņš teiktu atkal ko citu. To var manīt cilvēkos, kas ilgi dzīvo vienā vietā, patriotismā un tradīcijās. Vide nenoliedzami raksturo un veido pašu cilvēku. Tikai retais neņem galvā ierasto un pieņemto, un uzdrošinās ap sevi veidot plašāku redzesloku un pieņemt izaicinājumus, kas liek iziet no komforta zonas. Pie tādiem piederu arī es. Esmu mēģinājis cilvēkus saprast caur kultūru, bet priekš manis tas ir nepietiekoši, “par īsu”. Tradīcijas un kultūras ir dažādas, bet cilvēki jebkurā pasaules malā ir vienādi. Lai saprastu cilvēku ir jāpēta daudz kas vairāk. Cilvēks dzīvojot 7 miljonus gadu, ir iemācījies pielāgoties jeb kam. Vārds kultūra bieži vien cilvēkiem asociējas ar mākslu, dejošanu, dziedāšanu un citām izpausmēm. Cilvēkiem vajadzētu kādā zināmā un populārā interneta vietnē ieskatīties un izlasīt, ko nozīmē vārds kultūra?! Tagad laukā pa logu redzam, cilvēks pļauj zāli, tā ir pieņemts, tas jādara, tātad, arī tā ir kultūra. Atbrauc pie mums astrofiziķis lasīt lekciju, tas arī būs kultūras pasākums. Citiem patīk “dancāt”, man patīk klausīties par zinātnes sasniegumiem. Piemēram, mani interesē astrofizika, neiroloģija, sintētiskā evolūcijas teorija, šobrīd lasu par neiroloģiju Stenfordas Universitātes profesora Roberta Sapoļski grāmatu, klausos Harvardas universitātes profesora Maikla Sendela lekcijas par jurisprudences tēmu “Kas ir taisnīgums?” –, sākot no sengrieķu filozofiem līdz Kantam, beidzot ar mūsdienām par demokrātijas principiem un brīvību. Ir interneta laikmets, cits skatās kaķus, zaķus… es pievēršos iepriekšminētajam. Esmu sapratis, ka brīvību manī neviens nav audzinājis, nezinu vai tas ir labi vai slikti. Nāku no nelabvēlīgas ģimenes, neesmu stereotipos kā vajag, kā būtu pareizi un pieņemts.”
Iepazīstot podnieka darbnīcu, kopā apskatām mazās meitenes veidotos darbiņus, un izvēršas interesanta saruna.
Mareks Zavodnojs: “Dažreiz domāju, sākumā mazu bērnu māca staigāt un runāt, pēc tam visu pārējo dzīvi viņam māca sēdēt un klusēt. Apmēram, mazais cilvēks ar grūtībām iemācās staigāt, pēc tam vecāki bļauj: “Nebizo, sēdi, esi mierā!” Vecāku attieksme nosit bērnam visu interesi par pasauli. Mazā meitene no Jaunolaines sēdēja, lipināja, veidojot savu pasauli, dodot vārdus saviem darbiņiem, vecāki klusi vēroja. Tas bija skaisti. Nedrīkst bērnu iztraucēt, ir jāļauj darboties, kaut tajā brīdī vecāki varbūt ir neērtā, nekomfortablā stāvoklī, ir jāpaciešas, lai bērna radošums iesēžas dziļāk viņā. Iztraucēts – viņš pazaudē to mirkli, kad apjauš to, ka viņam tas ir interesanti un saistoši. Bērnam jādara ir to, kas viņam šķiet saistošs, ne to, kas saistošs šķiet pašiem vecākiem, interesants vai nepiepildīts. Vecākiem jāieklausās bērnos, jāļauj brīvība. Runājot par cilvēku un pasauli, ir ļoti svarīgi zināt, kā tā pasaule ir iekārtota.”
Aija Piļka: “Vai Tavā dzīvē ir kāds periods, kuru uzskati par izniekotu laiku?”
M.Z.: “Pateikšu ļoti nepatriotiskas lietas, atceroties 90. gadu sākumu – tie bija Latvijas armijas sākumi, toreiz paņēma Padomju armiju un pārtaisīja par Latvijas armiju, lika uzvilkt humanitārās formas, iedeva humanitāros ieročus, izskatījāmies pēc “trešo valstu armijas”, bija smieklīgi skatīties, ka armija viena, bet formas dažādās krāsās. Armijā gandrīz neko neiemācīja, tas ir no dzīves izmests laiks. Bet izdevās iepazīt dažādus cilvēkus, bija jūtama viņu dzīvnieciskā daba.”
Mareks dienēja robežsargos, bija norīkots uz Ventspils mācību bāzi, tad nosūtīts uz Ainažiem, dienēja Salacgrīvas rotā.
Vienīgā tradīcija, ko Mareks ievēro daudzu gadu garumā – ir dzimšanas dienu nesvinēšana. Šī diena vienmēr tiek aizņemta ar cepļa kurināšanu un jaunradīto trauku dedzināšanu.
A.P.: “Kā un kad pats saprati, ka vēlies darboties ar mālu?”
M.Z.: “Tas nav bijis aicinājums. Visiem liekas, ka no bērnības obligāti kaut kas ir noteikts jāsapņo. Ar mani tā nav bijis. Šī ir mana 20. profesija, noapaļojot, esmu dzīvojis laukos, slaucis govis, ganījis zosu tūkstošus, taisījis kokogles, strādājis gaterī un ceļu būvē, kā arī apzaļumošanā, esmu arī bijis atslēdznieks – izolētājs, gaļas izcirtējs. Pamazām mentāli nobriedu “pietiek strādāt svešam onkulim”, sajutu personisku izaugsmi, biju meklējumos – ar ko jaunu varētu sākt nodarboties? Brīvība man visos laikos ir bijusi pirmajā vietā. Vienmēr ir paticis ar kaut ko “knibināties”, vienmēr ir saistījusi amatniecība, ne tikai podniecība, patīk arī metālapstrāde, esmu pat izkalis rozi, ko uzdāvināju savai māsai. Pamazām sāku domāt, kā mainīt savu dzīvi, spontāni gan neko nedarīju. Neko nepametu un kā Sprīdītis nedevos pasaulē laimi meklēt. Nebija man ap 30, bet pie 40 gadiem. Biju iekrājis naudu, un padomāju, ka būtu jāpamēģina podniecība. Mērķis bija – braukšu uz Latgali ar domu meklēt meistaru. Un tieši tā arī notika. Īsta sakritība, astoņus gadus atpakaļ – 2012. gada augustā caur internetu atradu podnieku Ilmāru Veceli, manuprāt, viņš ir labākais podnieks Latvijā, viņš ieteica man Evaldu Vasilevski, sazinājos ar viņu, un viņš saka: “Tieši šobrīd notiek plenērs (tāds pasākums notiek reizi gadā), kurš notiek 10 dienas, un jebkurš cilvēks no malas, kaut vai bez pieredzes, vienkārši var atbraukt un darboties ar podniecības tehniku, mācīties kā neolīta laikmetā taisīja podus.” Es devos uz turieni, ierados plenērā, biju nokavējis pāris dienas. Tad es “iebraucu”, pirmo reizi pamēģināju turēt rokās mālu. Atceros, līdz diviem naktī sēdēju un darbojos, lipināju savu pirmo podiņu. Šķiet, sēdēju kaut kādā transā, man tā gribējās dabūt rezultātu. Biju vispār bez nekādas pieredzes un saprašanas. Vispār nezināju, kā un ko tur darīt. Es tagad varu tā pasmieties, to podiņu, ko es toreiz taisīju līdz diviem naktī, tagad varu uztaisīt 3 minūtēs. Toreiz pat tam podiņam, to apdedzinot, nokrita rokturis, nebiju pielīmējis, vienkārši pieliku. Es tikai pēc tam uzzināju, ka nevar tā vienkārši pielikt, ka osa ir jāapstrādā ar duļķmālu un tad speciāli jāpielīmē. Katrā amatā ir savas nianses. Bet nekas, es pēc tam podiņam pielīmēju atpakaļ osiņu. Tagad stāv kā relikvija. Tā es sāku tos podus veidot. Man jau likās, ka tie sanāk tā, bet cilvēki man sāka teikt: “Nevar nemaz manīt, ka esmu iesācējs, droši vien ir bijusi iepriekšēja pieredze, podi sanāk labi.” Atzinos, ka nav bijusi nekāda pieredze. Mans meistars Evalds Vasilevskis arī bija pārliecināts, ka man podu taisīšana izdodas. Teicu viņam, ka esmu brīvs putns, un skolotājs uzaicināja mani pie sevis padzīvot un vēl pamācīties. Trīs mēnešus kopā ar meistaru gatavoju podus, braukājām pa Latviju, iepazinu viņa kolēģus. Palīdzēju būvēt cepļus, apdedzināt podus. Trīs mēnešu laikā izkurinājām astoņus cepļus dažādās Latvijas vietās. Pēc tam skolotājs teica: “Tu amatu esi apguvis, tagad tikai jākļūst par podnieku, tālāk jāsāk darboties pašam, lai pats iepraktizētos un dabūtu klientus, un tam ir vajadzīgs laiks.” Un laiks man bija pietiekoši. Ar iegūtajiem pamatiem, es varu uztaisīt plenēru, cilvēki pēc pāris dienās var uztaisīt normālus podus.”
A.P.: “Tātad, es saprotu, ka Tava podniecība ar ko nodarbojies, ir bezripas podniecība? Domāju priekš cilvēkiem Tavi darbi ir īpaši un piesaista ar to, ka tiek radīti tikai ar Tavām rokām.”
M.Z.: “Uz ripas veidojot podus, jāmāk iecentrēt un vadīt ripu, bet bezripas tehnikā ar lipināšanu jau pirmajā reizē var uztaisīt mazus trauciņus. Sapratu, pienācis laiks un jāiet tālāk, skolotājs turpināja turēt “roku uz pulsa”. Varēju prasīt viņam padomus jebkurā laikā, piemēram, kurinu cepli, nevaru dabūt vajadzīgo temperatūru, vai ceplis aizsitas ar kvēpiem, viņš pasaka: “Pagaidi, atlaidini, lēnā garā!” Jā, visādas nianses apgūtas. Toreiz pēc mācīšanās, es aizbraucu uz Subati pie tēva, iekārtojos tur, uzbūvēju cepli, podniecību uzsāku tur, pamazām sāku darboties, meklēt klientus, sāku sevi rādīt – kas es vispār tāds esmu. Sāku piedāvāt un atstāt savus darbus dažādos veikalos, sāku darbus arī tirgot kādā lokālā tirdziņā, meklēju kontaktus, lēnā garā aizbraucu uz Daugavpili, mani podi bija nopērkami dažādās Daugavpils vietās. Kad Latvija bija Eiropas Savienības prezidējošā valsts, man nāca liels pasūtījums, bija jātaisa suvenīri Eiropas deputātiem. Iepazinos ar Ivetu Mielavu, viņa uzvarēja konkursā, un es biju viens no dažiem podniekiem, kas gatavoja “svilpauniekus”. Kādus 400 gabalus uztaisīju. Pēc tam jau sāku savus darbus likt Rīgas veikalos. Viens no veikaliem ir “Upe”, kas nodarbojas ar mūzikas ierakstu tirgošanu, tur pārdošanā ir mani svilpju bruņurupuči un gliemeži, peles un pīles. Es taisīju jeb ko, kas skan. Man bija ideāls pasūtītājs. Visskanošākās ir zivis, man patīk to forma, un šajā ietvarā labi cirkulē gaiss. Bruņurupucis ir ļoti sarežģīts darbs, ne tas, ka jāuztaisa bruņurupucis, vēl tas jādabū pie “dziedāšanas”. Zinu, ka pēdējais bruņurupucis no veikala aizgāja uz Gruzijas vēstniecību. Cilvēki jautā, vai podi var saplīst, protams var saplīst.”
A.P.: “Vai bija kāds interesants darbs, ko uzdeva Tavs skolotājs?”
M.Z.: “Skolotājs daudzus gadus meklēja savā zemē māla vietas, atrada un varēja tās izmantot podniecībai. Māls ir jāizrok no zemes, tad ir tāda māla mašīna kā liela “gaļasmašīna”, kādreiz paši cilvēki ar kājām mīcīja mālu, tad ar zirgu palīdzību, tagad liek lietā tādu agregātu. Mālam jābūt izturīgam vismaz +800 C grādu. Ir daudz dažādi māli, gan ķieģeļiem, gan podiem. Jo baltāks māls, jo lielāka temperatūras izturība. Baltmāls iztur +1350 C grādus, tāpēc no tiem tiek gatavoti ugunsdrošie ķieģeļi. Izraktais no zemes māls tika ievietots baļļā, caur mašīnu tas bija jāizgriež septiņas reizes. Mal, mal, mal, izmal! Pēc tam bija jāņem visas tās “desas” un jāpārlasa ar pirkstiem. Bija jāizņem katra maza saknīte, mazs akmentiņš. Tāda māla pārbaude un kontrole aizņēma vairākas dienas. Ja mālā paliek kāds akmentiņš, dedzinot podu, kaļķis tiek dzēsts, no tā pods saplaisā un tiek saplēsts. Jābūt ļoti uzmanīgam. Izstrādājumi ir dažādās krāsās, ne tikai melni. Māli var paturēt savus gaišos toņus, piemēram, pīlīte gatavota no māla masas (māls ar šamotu), darba procesā tā netika slāpēta, un palika gaišā tonī, nopulēta. Koncertos pārsvarā spēlē ar zivtiņām. Ar pīlītēm mazāk, tās arī ir svarā lielākas. Tādas izmanto vairāk skaistumam. Māli ir dažādas krāsas, atkarīgs kāds ķīmiskais sastāvs, kādi ir klāt oksīdi. Sarkanas krāsas māls ir pilns dzelzs oksīda, kas ir “rūsa”.
Trauku veidošana – māls un prasmīgas rokas
Podnieks iepazīstina ar trauku veidošanas procesu.
M.Z.: “Māls tiek izmantots visparastākais. Ja to apdedzina un atstāj, paliek tādā pašā tonī kā dabīgs, bet ja to speciāli noslāpē, notiek redukcija, tad trauki paliek melni. Ir daudz dažādas tehnikas, piemēram, ir vienkāršs māls, kuram klāt ir zvirgzdi, tas dod vairāk izturību un veido interesantu faktūru. Es neizmanto ripu, veidoju savus podus kā to darīja 4000 – 5000 gadus atpakaļ, vai pat vēl agrāk. Arheoloģiskajos izrakumos ir atrasti podi, kuros taisīja ēst, tie tika likti ugunskurā. Šajā tehnikā arī strādāju. Visi tie raksti ir vienkārši, primitīvi – ar kociņiem veidoti punktiņi, svītriņas. Traukos veidoju tādus pašus rakstus. Kad pods tiek izveidots – “salipināts”, nopulēts, tas mazliet pažūst un trauks tiek pulēts ar stikliņu. Darba process ir laika ietilpīgs. Ja taisa lielus podus, lipina vairākas dienas, mazākus var pa 1 dienu. Tāpēc, ka māls ir mīksts, lielie podi dēļ sava svara var neizturēt. Pirmā dienā uztaisa apakšu (pamatni), izveido 15 cm lielumā, otrajā dienā pārbauda pamata izturību, un tad turpina audzēt malas, veidojot poda formu kādu vēlas. Tad veidotais pods tiek atstāts apžūšanai. Pārsvarā veidošanas process aizņem 2 dienas. Ja tiek veidoti pavisam lieli podi, piemēram, 1 metrs – tā lipināšana aizņem 3 dienas, un tam tiek izmantoti 40 kg māla, tiek pievienotas vēl citas sastāvdaļas, kopsummā tiek izlietoti 50 kg masas. Kad veidotais māla trauks pastāv, tas kļūst “ādas zoles cietībā”, tādā stadijā trauku var sākt pulēt un veidot rakstus. Rakstu veidošana prasa vismaz 40 minūtes, tad trauks tiek atstāts žūt.”
Trauku žāvēšana – laiks un labi apstākļi
Podnieka darbnīcā stāv veidoti podi dažādās žūšanas stadijās, arī jau nopulēti.
M.Z.: “Klasiski pulēja ar gliemežvāku vai atrada kādu ļoti gludu oli. Jābūt bija vulkāniskas izcelsmes, ar laiku tas pārvēršas “stiklā”. Es izmantoju stiklu uzreiz. Sāku pulēt, trauka pulēšana ir tā darba daļa, ko cilvēki neredz darba rezultātā. Parasti cilvēki redz gatavu podu, un viņi pat nevar iedomāties, cik daudz ir ielikts darbs to veidojot. Apskatot nenopulētu un nopulētu podu, izskatās kā diena pret nakti. Pods izskatās kā lakots.”
A.P.: “Cik ilgā laikā pods tiek nopulēts pirms ielikšanas ceplī, tomēr katram podam tiek veidota sava forma un raksts?”
M.Z.: “Ja visu rēķinātu, cik daudz ir ieguldīts darbs, cilvēki nespētu samaksāt, es labāk par to nedomāju. Stundas neskaitu, galvenais ir rezultāts – kvalitatīva, izturīga produkcija. Darbam ir jāpatīk. Kad redzi, darbs sāk padoties, tad arī rodas tā patika, viss iet roku rokā.”
Podnieka darbnīcā rindās stāv daudz izgatavoti trauki, kas žūst un gaida īsto brīdi, kad tiks vesti uz ceplī. Izveidotie trauki tiek iekrāti, žāvēšanas process aizņem ilgu laiku, ja vajag paātrināt žūšanas procesu, trauki tiek izvietoti saulē. Kad divos režģos iekrājies paprāvs daudzums izveidoto trauku, sasniegts to attiecīgais nožūšanas līmenis, tad podnieks gatavojas kurināt cepli, krāmēt traukus ķerrā un vest tos uz apdedzināšanas vietu. Lai kurinātu cepli, tas jāpiepilda, trauki akurāti tiek ievietoti ceplī. Krāmējot traukus dedzināšanai, cepļa apakšējā daļā jāliek izturīgākas formas trauki, piemēram, cilindrveida, mazas formas traukus, augšējā daļā lielākus, platākus traukus. Šis ir ļoti svarīgs darba process.
Trauku dedzināšana ceplī – pareiza temperatūra
M.Z.: “Podu stiprums ir atkarīgs no apdedzināšanas temperatūras. Podus ceplī liek vienu uz otra, tie ir jātaisa ļoti izturīgi. Apaļā poda forma vislabāk tur spriegumu, ja sataisa daudz “mākslu”, tos ļoti grūti savietot ceplī. Lielajā ceplī trauku izgatavošanā aiziet gandrīz 250 kg māla. Mālu var nopirkt daudzās vietās gan Latvijā, gan Lietuvā. Vairāk iepērku no Lietuvas. Apdedzināšanas process visiem traukiem ir vienāds, grādi nemainās. Visi trauki ceplī dedzināti tiek kopā – podi, vāzes, dažāda veida bļodas, svečturi, trauki, pat pūšamās pīlītes, bruņurupuči un zivtiņas. Ceplī trauki tiek apdedzināti vismaz 12 stundas, tad tiek slāpēti, To izņemšana no cepļa prasa 1 dienu. Pēc cepļa trauki tiek iesmērēti ar augu eļļā izšķīdinātu bišu vasku. Ik reiz kad trauki tiek slāpēti, ceplis jāaizmūrē ciet. Augšā ceplim uzlieku bleķa gabalu, aizmūrēju pa virsu uzliekot ķieģeļus, kurtuve arī jāaizmūrē. Kad cepli noslāpēju, katru reizi blakus stāv baļļa ar sataisītiem māliem. Ar tiem piesmērē cepļa vietas kur dūmo, ceplis pēc skata viss ir mālu aplipināts. Trauki pēc dūmiem nesmaržo. Pēc +1100 C grādiem podi pārvēršas ”akmenī”. Māls ir tas iezis, kas ir pēdējā stadija pirms akmens veidošanās. Tas ir tāpat kā ar vulkāna izvirdumu, kad nāk lava, tā sacietē akmens cieta. Es arī veidoju savu “vulkānu”, māls pārtop par akmeni ar dažādām porām. Viss ir jāplāno, lai viss darba process vairāk sanāktu pa gaismu. Trauku tapšanas process, kā redzams, ir garš. Trauki lēnām aizvien žāvējas arī ceplī, tie lēnām, pamazām tiek “pieradināti” pie temperatūras. Pašās beigās tiek sasniegti +1100 C. Nekāds termometrs netiek izmantots, un ja mazliet “pārcenšas”, visu izveidoto var sakausēt, tas viss balstās tikai uz pieredzi un zināšanām. Pats cepli būvēju, kurinu ar malku. Priekš sevis man ir 2 cepļi, kuros darbojos. Kad krāmē traukus ceplī, ir jādomā, kā uguns visam izies cauri. Nedrīkst, lai trauki pārāk cieši skartos viens otram klāt, katrs podiņš saskarē ar uguni var “kustēties”, var pamainīt gan virzienu vai formu, jāļauj traukiem ceplī būt ar savu “komfortu” gadījumā ja notiek kāda kustība, lai trauki viens otram netraucētu. Cepli ārpusē kurina 6 stundas, ievietotie trauki žūst, 4. stundā malka lēnām tiek bīdīta uz priekšu kurtuvē, pēc 10 stundām podi jau pieraduši pie temperatūras, 11. un 12. stundā uguns jau iziet cauri visiem traukiem, kā arī pa cepļa augšpusi. Kvēpi sadeg pie +700 C grādiem, divas stundas patur uguni un tad jāskatās. Ja pārcentīsies, tad trauki var sakust. Glazūrai, lai izpildītu savu funkciju, vajadzīgi +1050 C grādi. Glazūra ir tas pats “stikls”. To lietoju tikai “ļaka” (Latgales keramikas saimniecības trauku tips šķidruma glabāšanai) gatavošanai, bet pārsvarā man visi trauki ir bez glazūras, jo pielietoju “neolīta vai vēlīnā akmens laikmeta” tehniku. Šo tehnoloģiju Latvijā bija piemirsuši, tieši Evalda Vasilevska “Podnieku skola” atsāka šāda veida tehnikas pielietojumu ’90. gados. Šī tehnoloģija bija pat nozaudēta. Es jau tiku pie visa gatava. Mani iemācīja kā vajag darboties. Ir bijuši gadījumi, kad ceplī daļa trauku saplīst, izveidojas arī “brāķi”, pie tā ir jāpierod. Šis amats māca attieksmi pret dzīvi, vari taisīt 3 dienas podu, dedzinot tas var saplīst, nu neko – samierinos. Trauku lauskas sauc par “podnieka asarām”. Es zinu, ka tā būs, ir gadījumi, kad ceplī traukiem nav nevienas plaisiņas, tie ir podnieka laimīgie brīži. Kamēr pods nav apdedzināts, tā ir joprojām māla pika, izšķīdini ūdenī un var veidot ko jaunu. Ja pēc apdedzināšanas rodas plaisas vai sakusumi, tas ir izmetams.”
Eksperimentēšana
Veidojot savus darbus, Mareks gadu laikā ir daudz eksperimentējis, neko jaunu pats neizdomāja, bet sāka likt lietā iegūtās zināšanas, mēģināja atveidot zināmas lietas. Vieni no podnieka trauku veidiem, ko viņš izgatavo ir rūdītā keramika. No cepļa tiek ņemti laukā karsti, nokaitēti podi, vāzes, bļodiņas, izmantojot speciālas dzelzs stangas garos rokturos, trauki tiek mērcēti “speciālā zupā”. “Zupas” recepte sastāv no rudzu miltiem, ūdens, piena, mazliet eļļas, proporcijas sastāvam dažādas. Karstos traukus no cepļa, liekot sagatavotajā “zupā”, visi zīmējumi veidojas individuāli. Brīdī, kad uz trauka ir izveidojies tāds zīmējums kāds patīk, trauku liek aukstā ūdenī atdzišanai.
M.Z.: “Man patīk eksperimentēt, mērcot trauku ”zupā”, līdz galam to neiemērcu, atstāju baltu malu. Pielietoju arī šļakstīšanās paņēmienu. Šādu trauku gatavošanai izmantoju balto mālu, tas ir uguns izturīgs. Latvijā labu balto mālu nav iespējams iegādāties. To pērku no Lietuvas. Kā jau iepriekš minēju, mālam ir +1350 C grādu izturība, tāpēc jau tas ir trīs reizes dārgāks.
Trauku apstrāde pēc apdedzināšanas
M.Z.: “Pēc podu apdedzināšanas, tie karsti tiek izņemti ārā no cepļa. Podus krāmēju ķerrā un vedu uz darbnīcu. Apdedzinātos traukus iegremdēju karstā vaskā, kas sakarsēts eļļā, traukiem apkārt veidojas vaska kārtiņa, tad katru podu ar lupatiņu rūpīgi apstrādāju, un poda sieniņas kļūst spīdīgākas. Izmantoju arī dažreiz glazūru trauku iekšienē, kuros vēlas glabāt stiprāku dzērienu, ja iekšpuse netiek apstrādāta ar glazūru, ar laiku dzēriens var iztvaikot caur smalkajām trauka porām.”
Bija vajadzīgi 8 gadi, kad podniekam sāka veidoties savs izteiktas stils, kaut gan Mareks domā: “Viņam vēl nav izveidojies savs stils, bet citi sakot, ka tas jau manāms. Viņiem no malas tas ir labāk redzams”. Ejot gadiem, podnieks ir nomainījis vairākus stilus, tagad viņš uz saviem darbiem sācis pats ar zīmēt zīmējumus.
A.P.: “Kuri ir Tavi mīļākie darbi, ko labprāt veic?”
M.Z.: “Mīļākie darbi ir dažādība. Jebkurš darbs, ko man pasūta. Nepatīk taisīt daudz vienādas formas, piemēram, tie 400 gabali “svilpaunieki”, es aizvēru acis un man šķita, ka tie man aizvien rādās priekšā. Es esmu vairāk amatnieks, patīk dažādība darbos. Podniecībā ir tik daudz formas, funkcijas. Es nenodarbojos ar mākslu ne minūti. Viss mans padarītais darbs ir praktiski lietojams. Mākslā galvenais ir koncepcija, man kā amatniekam – galvenais funkcionalitāte. Es arī varētu “lidināties’, ja es atrastu pircēju manam “lidojumam”, tad to darītu augām dienām, bet esam reālisti, cilvēku interesē praktiskums un funkcionalitāte, sevišķi podniecībā. Tas ir vienīgais mans iztikas avots, un lidināties nevaru atļauties. Esmu pašnodarbināta persona, tas man dod brīvību, ne absolūtu (tā ir fantāzija), bet, tas dod man maksimālu brīvību, kā arī maksimālu atbildību. “Covid 19” ierobežojumu laiks bija diezgan pasmags, veikali, kuros bija mani trauki, aizvērušies, cilvēki uz darbnīcu nebrauca. Bija tukšums. Dzīvē šis tas darīts, un ir iekrāts, tāpēc šo laiku pārdzīvoju. Strādāju katru dienu no rīta, iedzeru kafijas krūzi vai piena glāzi, strādāju līdz pusdienlaikam, tad dodos peldēt un izmantoju laiku sev. Apkārt ir daudz labu cilvēku, piemēram, kāda ģimene mani ir “adoptējusi” (smejas), katru otro dienu man dod pienu. Ar laiku var atrast pareizos cilvēkus, satuvināties, palīdzēt viens otram.
Mareka vēlējums lasītājiem: Viss, ko teikšu, būs ļoti triviāli. Nemēģiniet nekad un nekur meklēt jēgu, tā nemētājas bēniņos un nav noslēpta pažobelē. Jēgu nevar atrast, to var tikai piešķirt. Katram tā ir sava. Piešķiriet dzīvei savu jēgu!
Autore: Ilūkstes pilsētas administrācijas sabiedrisko attiecību speciāliste Aija Piļka
