14. jūnijā, pieminot pirms 80 gadiem notikušās deportācijas, visā Latvijā vienlaicīgi notika piemiņas pasākums “Aizvestie. Neaizmirstie. 80 gadi kopš 1941. gada deportācijām”, kura laikā 119 pašvaldībās tika nolasīti vairāk nekā 15 000 izsūtīto cilvēku vārdi. Daugavpils novadā tika nosaukti 177 deportēto novadnieku vārdi.
Šajā dienā piemiņas pasākumi norisinājās visā Daugavpils novadā. Kalupes pagasta Stūrīšu sādžā “Strēlnieku” mājās 14. jūnijā tika iestādīti pieci rožu krūmi. Četri sarkanie rožu krūmi veltīti tautiešiem, kuru dzīve aprāvās izsūtījumā, bet baltais tiem, kam izdevās atgriezties dzimtenē. Šajās mājās saimnieko Marija Baika, kuras ģimene ar varu tika aizvesta svešumā. Marijai tobrīd bija tikai deviņi gadi. Viņa bija viena no astoņiem bērniem ģimenē, kuras dzīve tika salauzta, vēl tā īsti nesākusies.
Vaboles pagastā pie Skrindu dzimtas muzeja tika iedēstīts bērzs un atklāta piemiņas plāksne, kurā iemūžināti no pagasta izsūtīto 14 cilvēku vārdi. Bērza zaros tika iesietas simboliskas lentes Latvijas karoga krāsās, pieminot tos, kas uz mūžu palika svešajā zemē, un tos, kam izdevās atgriezties dzimtenē. Vaboles pagasta pārvaldniece Aina Pabērza atzīst, ka bērzs represētajiem kādreiz raisīja atmiņas par savu dzimteni, turklāt daudzi stāsti vēsta, ka Sibīrijā cilvēkiem bija ierasts rakstīt uz bērzu tāss, jo nebija pieejams papīrs.
Vaboles vidusskolas direktore Elita Skrupska uzsvēra, ka ir svarīgi nodot jaunajai paaudzei vēstījumu par mūsu tautas traģiskajām vēstures lappusēm. Viņas pašas tuvinieki laimīgā kārtā paglābās no izvešanas, jo tika brīdināti un paguva paslēpties, taču izsūtīto sarakstā ir pazīstami vietējie iedzīvotāji, tostarp skolotāji.
Tā laika notikumus daudz pētījis Skrindu dzimtas muzejs. “Mēs visi ejam pa lielu tiltu, kas savieno pagātnes atmiņas ar šodienu. Un neviens nevar pateikt patiesāk par to, kas ir bijis, kā pašu cilvēku atmiņu stāsti. Mums ir izdevusies veiksmīga sarakste ar represētā Antona Rubeņa mazmeitu Aneti, ir iesūtīts daudz fotogrāfiju un materiālu,” teic muzeja direktore Anna Lazdāne.
Traģisko notikumu aculiecinieki pamazām aiziet mūžībā. Līdz ar viņiem aiziet atmiņas un katras dzimtas stāsts. Mukānu kapos atdusas gandrīz visa Skrindu ģimene, kas tika izvesta 1941. gadā. Par to laiku vēl var pastāstīt Lidija Skrinda – vienīgā palikusī no četrām māsām.
Lidija Skrinda
Toreiz viņai bija vien četri gadi, atmiņas par pirmo izvešanu ir diezgan blāvas. Lidija vien atmin lielo spoguli istabā, kurā prombraucot ielūkojies tēvs, turot meitu pie rokas. Ģimeni iesēdinājuši lielā mašīnā, kas nobraukusi gar pirtiņu, visi raudāja. Lidija, mazs bērns būdama un nesaprazdama notiekošo, mierinājusi savējos: “Ko jūs raudat, vismaz ar mašīnu pavizināsimies.”
1941. gada 14. jūnijā ģimene tika izšķirta – tēvs Antons Skrinda nosūtīts uz Vjatlagu, bet māte Marija ar četrām meitām uz Krasnojarskas apgabalu. Tēvs bija skolotājs, aizsargs un apvienības „Saule” valdes loceklis, par ko ģimene arī nonāca melnajā sarakstā.
Aukstums, bads, neziņa ir pirmās bērnības atmiņas. Mamma no Latvijas izsūtījumā steigā paķērusi līdzi arī grāmatas. “Bija tāda bieza grāmata “Mājturības leksikons”, tur viss bija par galda klāšanu, gardumiem. Mēs sēdējam un šķirstījām. Vēl bija arī grāmata “Veselības leksikons”,” atceras Lidija. Sibīrijā pirmos gadus gan lielākais gardums bija jaunie priežu dzinumi, lapegļu zaļās skujiņas un meža liliju sīpoli, kas ļāva nenomirt bada nāvē.
Mamma vienmēr gribējusi, lai meitas iegūst izglītību. Uz skolu meitenes devušās pārdienām, jo nebijis apavu, ko vilkt kājās. Vienīgie uz visām bijuši lieli smagi zābaki. Reiz ceļā no skolas tie iestiguši dubļos un turpat palikuši, vēlāk mamma devusies zābakus meklēt. Skolā nebija papīra, bērni rakstīja uz koka dēlīšiem, bērza tāss, bet uzrakstīto “dzēsa”, noskrāpējot nost ar stikla lausku. “Skolotājs nesa mājās labot nevis burtnīcas, bet koka dēlīšus,” saka sirmgalve.
1946. gada rudenī bērniem bija iespēja atgriezties Latvijā. Mamma slepus atgriezusies dzimtenē, apprecējās vēlreiz, lai mainītu uzvārdu, tomēr tas ģimeni neglāba – 1950. gadā māte ar meitām atkal tika izsūtītas uz Sibīriju.
“Tad jau bijām vecākas, strādājām mežā, vācot priežu sveķus. Bijām jaunas – nostrādājam, nomazgājamies un vēl uz kādu večorku gājām izdejoties. Nesēdējām noskumušas, no tā jau nebūtu nekāda labuma,” jaunības gadus atmin Lidija.
Atmiņas par Sibīrijā pavadīto laiku daudz aprakstījusi Lidijas māsa, māksliniece Silva Linarte. Arī par skaistajām puķēm svešumā, ko mamma plūca mežā un nesa mājās. Vietējās sievas brīnījās, kam to zāli plūc, jo tur nebija rasts puķes nest mājās. Par Latviju mamma runāja maz, taču Lidija dzirdēja, kā ar kaimiņu sievām vakaros apsprieda dzimtene gatavotos ēdienus. Taču alkas pēc dzimtenes bija spēcīgas. “Nebija nekad domas tur ieprecēties un palikt, lai gan bija labi puiši. Gribējām uz Latviju,” saka Lidija.
Latvijā atgriezās tikai trīs māsas – Ģertrūde, Lidija un Silva Veronika. Vecāki un jaunākā māsa Marija palika Sibīrijas zemē. Pēc daudziem gadiem Lidija atkal atgriezās izsūtījuma vietā apraudzīt bērnības un jaunības takas, taču mātes un māsiņas kapavietu vairs neatrada, laiks nežēlo neko.
Latvijā Lidija izveidoja ģimeni ar vietējo latgaļu puisi, ilgus gadus nostrādājusi par bērnudārza audzinātāju, lepojas ar septiņiem mazdēliem.
Lai arī dzīve pamazām sakārtojās, tomēr atmiņas par izsūtījumā pavadīto laiku ir spilgtas joprojām. “Es aizveru acis un skaidri redzu katru sīkumu, kas pieredzēts Sibīrijā. To nevar aizmirst.”
