Piemājas saimniecības “Indiņi” īpašniecei Ritai Artiševskai putnkopība sākotnēji bija hobijs, kas dažādu dzīves apstākļu dēļ pārvērtās par nopietnu uzņēmējdarbību. Zaudējot darba vietu pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, uzņēmīgā pilsētniece nenolaida rokas, bet izlēma, ka viņas iegūtās prasmes putnu audzēšanā varētu būt lieliska biznesa ideja. Caur Nodarbinātības valsts aģentūru Rita uzrakstīja projektu, kas sākotnēji ļāva ar putnu kolekciju apbraukāt izglītības iestādes, muzejus un dažādas izstādes, lai dalītos ar savām zināšanām par putnu audzēšanas specifiku.
Sākumā Rita iepraktizējās izaudzēt paipalas, bet tagad saimniecībā rosās arī dējējvistas, broileri, pērļu vistas un truši, tuvojoties Ziemassvētku sezonai – arī tītari, pīles un zosis. “Kad man bija algots darbs, paipalas un truši bija mans hobijs. Man tas patika un izdevās, jo paipalas izšķiļas ne lielākas kā ola, kamenes izmērā. Tā bija kā rotaļa, iemācīties paipalas tā apčubināt, lai tās veiksmīgi izaugtu,” stāsta saimniece, kura pārliecināta, ka paipalu putni var būt mīļdzīvnieki arī tiem, kas mīt dzīvokļos. “Tā kā esmu ekonomiste pēc izglītības, man bija interesanti saprast, vai arī apkārtējie cilvēki to novērtē un gatavi par to maksāt. Es vienmēr esmu uzņēmējiem teikusi, ka paipalas un broileri ir vislabākie putni, lai gūtu atdevi lauksaimniecībā. Tie sāk atražot jau divu mēnešu laikā, tāpēc ātrai peļņai tas ir vislabākais variants. Protams, jārēķinās, ka jebkura dzīvība ir jākopj, jābaro un jāsilda, kas prasa izdevumus un laika patēriņu.”
Ritai Artiševskai paveicās, jo kāda Rīgas veikaliņa īpašnieks kā privātpersona Ziemassvētku galdam iegādājās viņas ģimenes produkciju, to atzinīgi novērtēja un piedāvāja sadarbību. Tas kalpoja par stimulu uzņēmējdarbībai pievērsties vēl nopietnāk, iegādāties māju ar zemi Kalkūnes pagastā, reģistrēt kautuvi un oficiāli piedāvāt produkciju veikaliem. “Mums paveicās, jo veikali paši piedāvāja sadarbību un mums nebija jāvelta laiks, meklējot noietu. Labākais tirgus, protams, ir Rīgas reģions,” neslēpj Rita. “Indiņu” pastāvīgie klienti ir vairāk kā desmit sadarbības veikali Rīgā, veikali Jēkabpilī, Lielvārdē, Ikšķilē, Salaspilī, Jelgavā, Mārupē, Piņķos, kā arī produkcija tiek piegādāta privātpersonām, kas veic pasūtījumus.
“Es varu simtprocentīgi apgalvot, ka Latvijā neeksistē putnkopība, jo mūsu valstī nav neviena apstiprināta mātes ganāmpulka nevienai putnu šķirnei. Latvijā ir selekciju stacijas liellopiem, cūkām, aitām, tikai ne putniem. Tas nozīmē, ka visi putni, kas dzīvo lielfermās, ir vai nu ievesti olu veidā un inkubēti, vai cāļu veidā un audzēti,” viedokli pauž Rita, kuras putni lielākoties nāk no Lietuvas, kur pastāv broileru mātes ganāmpulks. Arī dējējvistas cāļi tiek piegādāti no Lietuvas, kur tos lielos daudzumos no Slovākijas iepērk leiši. “Mēs nevienu putnu nepērkam tirgū, jo esmu pārliecināta, ka to nedrīkst darīt. Ja broilercālis ir pastāvējis svelmainā saulē un caurvējā, jūs varat viņu smuku un pūkainu atvest uz mājām, bet tas nebūs dzīvotājs. Tikai tad, ja cālis nav mocīts un ir ielikts kastītē tieši klientam, būs rezultāts.” Braucot uz mātes ganāmpulkiem, jārūpējas par speciālu transportēšanu ar cāļiem piemērotu ventilēšanas un temperatūras režīmu.
“Indiņi” nav reģistrēti kā bioloģiskie audzētāji, jo, viņuprāt, tā ir mākslīgi uzpūsta lieta. “Es uzskatu, ka nav svarīgi šādi nosaukumi, ja vien uzņēmējam ir sirdsapziņa un viņš saprot, ko dara. Iegādājoties produkciju, cilvēks pēc garšas jūt, ka tā ir vērtīga un kvalitatīva,” turpina Rita. Uzsākot nodarboties ar mājražošanu un gaļas kūpināšanu, viņi saskārās ar situāciju, ka viņu piedāvātās produkcijas gala cena nespēja konkurēt ar lielveikalos vai tirdziņos lietuviešu ražotāju piedāvāto gaļas cenu. “Arī mēs sākumā nolēmām uztaisīt eksperimentu. Nopirkām lēto poļu vistu, samarinējām to identiskās marinādēs un salīdzinājām, vai ir jūtama kvalitātes un garšas atšķirība. Rezultātā secinājām, ka, ēdot poļu vistas fileju, tā sadrūp kā pastēte, jo tai nav šķiedru. Mūsu vistai ir šķiedras, tā ir dabiska un nav sajūtas, ka esi mutē ielicis putas. Esmu dzirdējusi atsauksmes, ka mūsu vista ir sausāka, bet tā ir ražotāju viltība, jo poļu vista pirms kūpināšanas tiek novārīta. Mēs atteicāmies iet lētāko ceļu.”
Putnkopības jautājumu pazinēja ir pārliecināta, ka garšas īpatnības atšķiras arī atkarībā no tā, ko putns ēd un kāda ir gaisa kvalitāte, ko tas elpo: “Rūpnieciskajā procesā putns visu mūžu dzīvo uz vieniem pakaišiem, kas netiek tīrīti. Mūsu putni dzīvo tīrā gaisā, katru otro dienu tiem nomainām svaigas zāģu skaidras. Putni ļoti slikti pacieš karstumu, tāpēc pieļauju, ka rūpnīcas ir spiestas izmantot arī antibiotikas. Dējējvistas labāk panes dažādus laikapstākļus, bet broileri visu mūžu dzīvo kūtī, kur tiem ir nepieciešama temperatūra, kas nepārsniedz 22°-23°grādus.”
“Indiņu” putni un trušu gaļa tiek kūpināta pamatā uz augļu koku malkas. Gaļai tiek izmantoti patentēti garšvielu maisījumi, savukārt šašlikam ir izstrādātas sešas dažādas receptes katrai gaumei –ar kefīru, ķimenēm, sojas mērci, tomātu mērci un rabarberiem. Lai nodrošinātu drošu un prasībām atbilstošu gaļas pārvadāšanu, saimniecībā ir iegādāta arī vakuumiekārta un refrižerators. Sadarbībā ar Daugavpils novada Uzņēmēju padomi, īstenots LEADER programmas atbalsta projekts “Tirdzniecības piekabju un telšu vietu iegāde”, kas ļauj doties un piedalīties izbraukuma tirdziņos. Rita Artiševska gan saka, ka viņu saimniecība neapgūst Eiropas Savienības atbalsta fondu piedāvātās iespējas, jo projektu realizācijas process viņai ir par lēnu un smagnēju. “Man vajag te un tagad, vēl labāk – vakar,” skaidro uzņēmēja.
Rita, kura darbojas arī kā Daugavpils novada Uzņēmēju konsultatīvās padomes locekle, pauž viedokli, ka valstī vēl ir jāsakārto daudzas lietas, lai uzņēmējus atbalstītu, nevis kavētu to attīstību. “Valsts līmenī tiek subsidēti zemnieki, lai viņi darbotos. Bet, tiklīdz viņi sāk to darīt, lai kādā jomā tas arī nebūtu – mājražošana, lopkopība, graudaudzēšana – ir jānodod dažādas analīzes. Šobrīd BIOR laboratorija ir viens no spēles diktētājiem, jo tiem ir noslēgts līgums ar PVD. Kāpēc valsts nevar subsidēt analīžu rezultātus? Latvijā man tas maksā 28 eiro, tāpēc esmu spiesta braukt uz Lietuvu, kur šis pakalpojums ir 7 eiro. Ja man no katras putnu novietnes ir jānodod analīzes un es to pareizinu ar 28 eiro, tad saprotu, ka mūsējie nodarbojas ar biznesu uz zemnieku kakla,” sarūgtinājumu pauž Rita. Tas gan uzņēmīgo sievieti nav apstādinājis. Nupat viņa kopā ar vīru Kasparu Čekanovski atvēra pirms kāda laika slēgto pārtikas un saimniecības preču veikalu Ilūkstes novada Eglaines pagastā, kur plāno izbūvēt plašāku stāvlaukumu vai kafejnīcu. Tāpat nākotnē ir iecere saimniecībā izveidot dekoratīvo putnu audzētavu, kas darbotos līdzīgi kā mini zoo.
Rita Artiševska ir vislabākais eksperts, no kura noskaidrot, kura putna olas vislabāk iegādāties, lai Lieldienās būtu olu kauju čempions. “Pērļu vistas ola ir nedaudz mazāka par vistu olu, bet tai ir ļoti cieta čaumala, tā var pat pusgadu glabāties ārpus ledusskapja. Lieldienās vienmēr vinnētājs būs tas, kam būs pērļu vistas ola, vienīgais mīnuss – tā slikti krāsojas,” uz atvadām veiksmes noslēpumā dalās Rita.
