Kultūras pārvaldes īstenotā VKKF projekta “Personību stāsti Daugavpils novada bibliotēkās” noritēja pēdējā tikšanās, šoreiz ar rakstnieku un publicistu Otto Ozolu, īstajā vārdā Mārtiņu Barkovski. Ar publicistu tikās Kalupes pagasta iedzīvotāji, skolēni un citi interesenti.
Mārtiņa Barkovska darba gaitas tika uzsāktas 1988. gadā Latvijas Televīzijā par režisora asistentu literatūras un mākslas raidījumu redakcijā, tāpat viņš ir bijis viens no NTV5 ziņu dienesta veidotājiem, padsmit gadus strādājis lielās starptautiskās kompānijās, vadījis TV raidījumu “100. panta preses klubs”, uzrakstījis grāmatas “Latvieši ir visur” (2011) un “Theodorus. Deja ar ziloņzivi” (2014), kā arī publicistisko rakstu krājumu „Neērtās patiesības. Vēstules XXI gs. latvietim” (2015), publicējis pāri par 300 publicistisko rakstu portālos TVNET, DELFI, “Jaunā Gaita”, “VilaWeb”, žurnālā “Figaro” un citviet.
Tikšanās gaitā rakstnieks visvairāk stāstīja par savu grāmatu “Latvieši ir visur”, kas ir stāsts par mums pašiem, par latviešiem, par Latvijas vēsturi. Kā uzsver pats Otto Ozols, grāmata uzrakstīta tā, it kā to pārstāstītu kāds sens draugs, ar latviešu literatūrā reti sastopamu vieglu ironiju un asprātīgiem izteicieniem, kas sarunas biedrus uztver kā līdzvērtīgus. Pats Otto atzīst, ka šīs īpašības mācījies no skandināviem – apzināta pieklājība ļauj arī pašam dzīvot vieglāk.
Grāmatā Otto ir mūsu laika varonis, un gribētos domāt, ka autors pats piedzīvojis visus aprakstītos notikumus.
Otto Ozols: “Manas saknes ir Eglainē, no tās puses dabas esmu iedvesmojies. Esmu daudz ceļojis pa pasauli, bet nekur citviet nav tādi saullēkti un saulrieti kā Latvijā. Tās krāsas ir tik niansētas. Ticiet man, šī ir tā vieta, kas jānovērtē. Latvija ir mūsu zeme. Lamājaties, cik gribat, bet vienmēr atceraties, ka jūs paši esat daļa no Latvijas, mūsu valsti mēs būvējam kopā”.
– Kas Jums licis attiekties no sava īstā vārda, uzvārda un kļūt par Otto Ozolu?
O.O. Bērnību es pavadīju Eglainē. Mana vecā mamma bija latviešu valodas skolotāja Eglaines vidusskolā, vecais tēvs bija skolu inspektors. Tas Barkovsku lielais sazarojums, kas cēlies no Ribakiem, kas arī ir salīdzinoši netālu no Kalupes, un tie dzīvojuši te gadu simtiem. Mans tēvs un vecā māte visu manu bērnību ir stāstījuši, ko tik latvieši nav sadarījuši plašajā pasaulē, kādi ir bijuši viņu sasniegumi, kādās dēkās viņi ir piedalījušies. Mans tēvs vienmēr stāstījis, kā strēlnieki Kremlī esot svinējuši Līgo svētkus, pie viņiem atskrējis Ļeņins un teicis, ka būs apvērsums, jāglābjas. Un viņi viņam atbildējuši, lai netraucē Līgo svētkus svinēt. Tai padomju laikā, kad Ļeņins bija Dieva kārtā iecelts, bija ķecerība tā runāt. Tad Ļeņins atskrien vēlreiz un saka, ka viss sabruks, jāstājas pretī. Un tad viņam strēlnieki atbildēja, “Klausies, mēs nosvinēsim Jāņus un tad tiksim galā ar tiem”. Un atkal aizsūtījuši nabaga Ļeņinu mājās. Un tad tie dumpinieki izšāvuši kremlī un izjaukuši visu svinēšanas omulību. Pēc šī strēlnieki saņēmušies un izglāba Ļeņinu no dumpiniekiem. Tā ir viena no daudzām leģendām, par kurām esmu dzirdējis bieži. Man tie stāsti ļoti patika. Arī par leģionāriem un Sarkano armiju. Man, protams, tas sildīja pašapziņu. Kurš sāka 20. gs. terorismu Eiropā? Londonā 1911. gadā trīs latviešu dumpinieki, laupot anarhistiem naudu, tika notverti un aplenkti, Čērčils atsūtīja 400 artilēristus, lai savaņģo viņus. Latvieši šaudījās pretī. Tas bija 90. gadu sākums, tagad par laimi tas ir mazinājies, bet tajā brīdī es visapkārt dzirdēju nievāšanu, paši latvieši sevi nievāja un teica, kas mēs esam par tautu, kas nejauši, laimīgā brīdī tika pie savas valstiņas. Kas tad mēs esam? Tāda pīrādziņu ēdāju tauta! Visi šie stāsti, ka latvietis latvietim ir mīļākais ēdiens. Tā ir tāda nievāšana, ka īstenībā mūsu kultūra ir mikslis no lielās krievu un vācu kultūras. Es visas šīs lietas klausos un man tas nepatīk, ka paši latvieši zākājas par savu tautu. Un tad es atcerējos visus tos stāstus, kurus tēvs man stāstījis. Un es nodomāju, ka visu šo leģendu patiesumu ir jāpārbauda. Sāku meklēt, vai tiešām tas notika Maskavā, ka mūsu strēlnieki Ļeņinu izglāba. Izrādījās, ka bija. Pārbaudīju to ne tikai no vietējiem avotiem, bet arī skatījos, ko raksta briti, kuriem nav nekādas intereses par latviešiem. Lasīju arī pie krieviem. Viņi apstiprina visus šos faktus, pierāda un stāsta, ka Londonas arhīvā tie ir. Padomju laikā latvieši vienmēr bija PSRS izlasē. Liela, 300 miljonu liela valsts un Latvija knapi viens procents no šīs milzīgās impērijas. Un latvieši visur bija priekšā – hokeja izlasē bija pilns ar latviešiem, basketbolā, skijoringā, bobslejā. Krievijā pirmo pastmarku uzzīmēja latvietis Kristaps Zariņš. Tas pats, kurš Mildu ir uzzīmējis. Kristaps Zariņš bija arī krievu vērtspapīru spiestuves viens no vadošajiem māksliniekiem un arī pirmais Krievijā, kurš sāka izdot pastmarkas. Kur ne pagriezies, priekšā ir latvieši. Un tad es domāju, kam man jāklausās visas tās muļķības, ka mēs neko nespējam. Piedevām, ko vajag ievērot un atcerēties, latvieši caurmērā Latvijā ir bijuši plus mīnus 2 miljoni, skaitot visus kopā – poļus, krievus, ebrejus, kopumā te ir dzīvojuši 2 miljoni iedzīvotāji. Pret pasauli tā ir viena Maskavas priekšpilsēta, viens miestiņš. Ķīnā mazpilsēta skaitās, kur dzīvo 7 miljoni, tādās vietās pat vilcieni neapstājas. Un šī mazā tauta ir tik daudzas lielas lietas iespaidojusi. Es pagājušajā pavasarī biju Katalonijas pilsētā Figueras, Salvadora Dalī muzejā. Un visa izstāde noslēdzās ar Salvadora Dalī fotogrāfa – Amerikā slavenā Filipa Halsmana izstādi, viņš ir no Rīgas. Un Amerikas slavenākais mākslinieks Marks Rotko ir no Daugavpils. Šo sarakstu es varētu turpināt vēl un vēl. Bet jautājums ir, kā viena, tik salīdzinoši neliela tautiņa…Tie paši mūsu kaimiņi somi, kuru ir vairāk kā 5 miljoni, nemaz nerunājot par ebrejiem, kuru ir 17 miljoni, vāciešu – 80, krievu – 140. Un mūsu sasniegumi ir neiedomājami pret tik nelielu skaitli. Runājot par latviešiem, es domāju visus Latvijas iedzīvotājus, nesākšu šķirot. Kolorīto afroamerikāni, ASV pilsoni Džordžu Stīlu, kas Rīgā dzīvo, saucu par latvieti Juri Tēraudu. Es visu laiku gaidīju, kad kāds uzrakstīs tādu riktīgu stāstu, kurā apkopos visus latviešu neparastākos piedzīvojumus un izstāstīs to citiem latviešiem. Jo viena lieta ir, ko mūsu vecvecāki stāstījuši, bet, kad visu saliec kopā un pamato to ar vēstures avotiem un pierādi, ka šīs lietas reāli notikušas. Salikt visu grāmatā, ielikt plauktos un teikt “izlasiet un beidziet sevi nievāt un gausties. Apskatieties, ko tik mēs neesam sadarījuši! Lielus panākumus un lielas ziepes. Visu, ko mēs darām, mēs darām ar vērienu”. Kā es saku “ja latvietis dejo, tad viņš dejo uz galda”. Tad es satiku kādu savu ļoti labu draugu, kas ir viens no šīs grāmatas prototipiem, teicu, ka tas viss jāsaliek kopā – panākumus zinātnē, mākslā u.c. Pasaules slavenāko spiegu dienestu ir izveidojis arī latvietis. Tikko vienā amerikāņu seriālā, ko Krievijā cenzēja, bija stāstīts, ka Putins uz galda turējis sava elka Jāņa Bērziņa portretu, krievu izlūkdienesta izveidotāju un varenāko bosu. Tas ir reāls fakts, Putins ir uzaudzis, iedvesmojoties no latviešu spiegu virsaiša. Bet ir vispirms grūti salikt visas nozares. Un viņš teica, ja uztaisīšu vienkārši vēstures apkopojumu, to izlasīs 100-200 cilvēki, jo par to tāpat jau visi zina, sausas vēstures apkopojumu ir pilnas bibliotēkas. Viņš teica, ka man ir jāraksta stāsts – jo dullāks, jo labāks.
Un es sapratu, ka vēsturi var sapīt kopā ar interesantu dēkas stāstu, kas jāsamaļ kopā ar stāstiem par latviešiem. Lielākā latviešu fobija ir “ko par mani padomās citi”. Tad es paņēmu pseidonīmu, lai noslēptos aiz cita vārda, lai neuztrauktos, ko par mani padomās citi. Ja es izdošu grāmatu un izrādīsies, ka tur ir suņa murgi, es teikšu, ka nepazīstu Otto Ozolu. Izdevējs bija par laimi tik dulls, ka izdeva manu grāmatu. Grāmata iznāca simboliski, 18. novembrī. Tā strauji kļuva populāra, un burtiski pēc mēneša tā bija pirktāko grāmatu topā. Mani uzaicināja uz interviju Latvijas Radio, kur visi mani pazina kā Mārtiņu. Tas bija izšķirošais brīdis, kad atzinos, ka esmu Otto Ozols. Kāpēc es izvēlējos tieši šādu pseidonīmu? Vārds Otto man ļoti asociējās ar vienu manu radinieku. Tas man likās vienmēr tik latvisks vārds. Un par uzvārdu domājot, es ņēmu vērā, ka mana grāmata varētu arī aiziet uz ārzemēm, un gribējās tādu vieglu, īsu un latvisku uzvārdu paņemt. Uzreiz neiedomājos, ka to “z” burtu ārzemniekiem būs grūti izrunāt.
Otto Ozols uzsvēra, ka grāmatas ir jālasa, jo tās ir labs izaicinājums. Tās pārspēj pat vislabākās Holivudas filmas, jo tu pats galvā uzbur tās ainas, iedarbini un attīsti visas iztēles un fantāzijas, attīsti radošo domu, kļūsti par režisoru un scenāristu. Grāmatas arī uzlabo izteiksmes veidu un valodu.
– Jums tāda doma reiz izskanēja, ka žurnālisti paliks bez dienišķās maizes. Bet, kā ar grāmatām? Vai tās pastāvēs dzīvajā veidā?
O.O. Es ceru, ka jā. Man pašam ir šīs pārdomas. Ja es dotu jums konkrētu atbildi, tad es noteikti dabūtu prēmiju. Tas, ko es redzu pasaulē un ārzemēs, teiksim Zviedrijā, ir tas, ka grāmatas tirgo uz katra stūra. Pasaulē grāmatas arvien ir ļoti populāras.
Latvieši ir ļoti neatlaidīgi. Šai īpašībai saknes meklējamas 19. gs., kad Vidzemē izveidojās draudžu kustības un ienāca hernhūtieši. Latvieši iespaidojās no šīs kustības, saprotot, ka daudz jāstrādā un nauda jāinvestē izglītībā. 19. gs. bija tas fenomens, ka viena no izglītotākajām tautām visā Eiropā bija tieši latvieši. Vidzemē, Kurzemē un Latgalē lasītprasme bija 80-90 %. Mūsos bija iedresēta šī reliģiskā kustība. Cilvēkos bija iepotēts, ka jāinvestē nauda bērnu izglītošanā. Un vecāki sakrāja bērniem tik daudz naudas, ka viņi varēja iet studēt lielākajās Augstskolās – Tērbatā, Tartu, Pēterburgā. Un viņi, studenti būdami, kļuva par dumpiniekiem, noliedzot šīs reliģiskās būšanas un metoties iekšā zinātnē.
– Par ko ir grāmata “Latvieši ir visur”?
O.O. Grāmata sākas ar to, kā 9 latvieši ierodas Stokholmā 2009. gadā, lai nolaupītu Zviedrijas karali un atriebtos par to, ko zviedru bankas ir nodarījušas Latvijai. Kad sākās tā dižķibele un ekonomikas sabrukšana, daudzi bija spiesti pamest mājas. Man bija ļoti žēl. Vainīgs vai nevainīgs, ņēma vai neņēma kredītu, Latvijā bija tik liela finanšu bedre, ka nebija vairs kur likties. Apkārt bezdarbs. Pat, ja tu nebiji neko aizņēmies, tu tāpat biji bez darba un ienākumiem. Es daudz šitādus cilvēkus pazīstu, pats divus gadus biju strādājis Somijā. Un dzīvot ārpus Latvijas ir nenormāli grūti. Katru dienu tev tas iet cauri, tu skaiti dienas, kad varēsi atbraukt atpakaļ pie saviem vecākiem, draugiem, uz dzimtajām mājām.
Būtībā tas sākums bija tāds, ne jau lai tos zviedrus izaicinātu. Pēc tam ir tāds sentimentāls pavērsiens, kad galvenais varonis atceras, kā viņš pirmoreiz nonāca ārzemēs 1990. gadā. Jāpiebilst, ka šī grāmata ir diezgan autobiogrāfiska. Tik tiešām es pirmo reiz tur nonācu tieši 1990. gadā. Tie cilvēki, kas ir manā vecumā, zina, ka šajā gadā no okupētās Latvijas nonākt Rietumu pasaulē bija kā aizlidot uz Mēnesi. Un es atceros, kā es toreiz jutos. Tā pirmā grāmatas daļa bija tiešām autobiogrāfiska. Atceros kā mazs puika dzīvoju Jūrmalā un jūras krastā pāri horizontam mēģināju saskatīt Zviedriju. Protams, tas bija bezcerīgi un naivi. Un tad mēs 5 jaunieši ar vēl 30 jauniešiem braucām un iepināmies visādās dēkās. Kādā Zviedrijas pilsētā vietējie izlēma, ka jāsarīko draudzības vakars. Bija jaunieši no Vācijas, Polijas, Kubas, Krievijas. Vakara gaitā tika dziedātas katras valsts populārākās dziesmas. Mēs teicām, ka dziedāsim vienu tradicionālu latviešu dziesmu. Lielā teltī, kur bija sanākuši kādi 100 vietējie zviedri, mēs sākām dziedāt “mauku mājā uguns spīd, tur uz brīdi jāieslīd” un piedziedājums bija tāds tīri nevainīgs – “hei, rumpi pumpi”. Latviski tas nenozīmē neko, bet tulkojumā no zviedru valodas “rumpa” ir pakaļa un “pumpe” nozīmē pumpēt. Un šādas dzīves epizodes grāmatā ir daudz. Pēc tam aizbraucām no Stokholmas līdz Dānijas robežai. Iebraucot Dānijā, mums bija nepieciešams zīmogs, ka esam to šķērsojuši, jo padomju savienībā mums noteikti to pieprasītu. Bet uz robežas mums nekādus zīmogus neviens pat netaisījās likt. Paņēmuši pases, mēs gājām pie dāņu robežsargiem un teicām, ka mums vajadzīgs šis zīmogs. Robežsargi brīnījās, jo braukt no Zviedrijas un Dāniju ir tāpat kā latvietim šķērsot Lietuvas robežu. Un viņi mums uzliek zīmogu un jautā, vai tas derēšot, uz tā bija uzraksts “Dānijas alus ir labākais pasaulē”. Grāmatā galvenais varonis apvainojas uz dāņiem un pieprasa Dānijā politisko patvērumu un paliek tur. Tad viņš sāk ceļot pa pasauli, iekuļas dažādās dēkās un satiek latviešus. No Dānijas viņš aizbrauc uz Berlīni un tur satiek Berlīnes stalkeri, kas ir pavisam reālu personāžu – Rihardu Kleinbergu (grāmatā atklāts, ka Rihards Kleinbergs (Patrons) ļoti tuvu stāvējis gadsimta laupīšanas plānošanai un viņa prototips ir latviešu izcelsmes rietumvācietis Ēriks Veinbergs. Mīklaina personība, bet, nenoliedzami fakti liecina, ka viņš savulaik patiešām ir nodarbojies ar austrumvāciešu nelegālu pārvešanu pāri robežai. Vēlāk notverts un ievietots bēdīgi slavenajā Bautcenes cietumā). Tā ir leģendāra personība, kas dzīvojis Rietumberlīnē. Viņš oficiāli devās uz Austrumvāciju un kontrabandas ceļā vairākos veidos veda laukā austrumvāciešus. Viņš tā man arī lāgā nepateica, cik viņš tad tos cilvēkus izveda, 30 vai 300. Pēc tam viņu noķēra policija. Viņš stāstīja, ka tas noticis uz Berlīnes ceļa. Viņš tika notiesāts uz 10 gadiem un sēdēja spiegu cietumā Austrumvācijā, netālu no Drēzdenes. Tad pēc 4 gadiem Rietumvācijas valdība samaksāja Austrumvācijai kādus 120 tūkst. vācu markas un izpirka viņu ārā. Grāmatā aprakstīts laika posms no 1990. gada līdz 2010. gadam un par to, kas ir mainījies pasaulē. Mēģināju nofiksēt visas atmiņas, kas bija, jo, kā tik paiet ilgāk par 25 gadiem, tā tās sāk blāvēt un vairs lāgā neatceramies, kā bija. Es aprakstu to, kā parādījās pirmais mobilais telefons. Vai jūs spējat iedomāties, kā mēs agrāk dzīvojām bez tiem un interneta? Kā pa šo laiku ir mainījusies pasaule. Jā, šajā grāmatā ir pilns ar dēkām.
Caur grāmatu es mēģinu pierakstīt savu pieredzi, to, ko es redzu šajā pasaulē. Saprast to būtību, kā tad ir dzīvot Eiropā. Grāmatas otrajā daļā galvenais varonis kļūst par cigarešu kontrabandistu. Tas ir mana drauga dzīvesstāsts.
Grāmatas sākumā rakstīts, ka tās ir latviešu zāles pašapziņai. Ar grāmatu mēģinu pastāstīt, ka Latvija nav kaut kāds kakts Eiropā, šī ir valsts, kas iedvesmojusi ģēnijus. Tik daudz no mūsu līdzgaitniekiem, kas ir cēlušies no Latvijas, tai skaitā no Daugavpils novada, sasnieguši visaugstākās virsotnes visā pasaulē. Jūs stāvat uz iedvesmojošas zemes, šī ir vieta, kas rada ģēnijus un šajā grāmatā ir apkopoti patiesi fakti par latviešiem visā pasaulē. Šeit ir mūsu saknes, šeit esam auguši, un virsotnes var sasniegt tikai tad, ja mums šīs saknes ir dziļas un varam lepoties, ka dzīvojam Latvijā.
“Mūsu senči reiz sapņoja par savu zemi un valsti. Mēs nedrīkstam to pamest. Varbūt nav tik būtiski, ka latvieši ir visur, svarīgi, ka viņi ir mājās…”
Olga Davidova
