Par laiku, notikumiem, izjūtām un cilvēkiem, no maziem stāstiņiem līdz lielākiem – par to ir kalupietes, novadpētnieces un arhitektes Ģertrūdes Rasnačes nupat izdotā grāmata “Aiz upes Aizupieši”. Grāmatas prezentācijas pasākums notika Kalupes pagasta pārvaldē, pulcējot vietējos iedzīvotājus un ciemiņus.
Aizupieši ir ciema, jeb, kā bilst grāmatas autore, solas nosaukums, kur Ģertrūde nodzīvoja jau vairāk kā 60 gadus. Starp divām nelielām upītēm, no kurām viena tek cauri purvam kā šaura stīdziņa. Grāmatas mazajos stāstos nedaudz stāstīts arī par citiem blakus ciemiem – Baltaiskrogu, Borovku, Baltačiem, Baltmuižu…
Visi noklausītie un pierakstītie stāsti ir reāli. Grāmata vēsta, ka arī vienā mazā Latgales ciemā cilvēkiem ir bijuši dažādi un interesanti dzīves stāsti.
Grāmatas 1. daļā attēlots laiks desmit gadu garumā: no 1955. līdz 1966. gadam Aizupiešos, kur pagāja autores bērnība un skolas laiks. Grāmatas 2. daļā ir apkopoti lielie stāsti – par dzimtām, kuras dzīvojušas Aizupiešos. Stāstos izsekots līdzi dzimtu uzvārdiem, dzimšanas gadiem un likteņiem. Daudzu dzimtu pārstāvju un aculiecinieku stāstītais papildināts ar fotogrāfijām.
Ģertrūde Rasnače atzīst, ka tik apjomīgu grāmatu viņa ir uzrakstījusi pirmo reizi, pirms tam ir rakstītas vairākas mazas grāmatiņas – brošūras – par brāļiem Skrindām, par Valēriju Seili, Latvijas Dziesmu svētku atceri, par Daugavpili. Pati Ģertrūde stāsta, ka viņai kopš bērnības ir paticis meklēt un pētīt, sarunāties ar cilvēkiem, kaimiņiem, izzināt viņu dzīves stāstus. Pēc tam, kad informāciju jau varēja atrast publicētajos Valsts vēstures arhīvu materiālos, saprata, ka var uzburt par katru dzimtu pa vienam lielam stāstam.
Ideja par šādas stāstu grāmatas tapšanu nāca pirms vairāk kā 10 gadiem, lielie stāsti tapa četru gadu laikā, savukārt mazie stāsti par bērnību un skolu – tika sarakstīti vien pāris mēnešos.
“Laikam jāsaka, ka man ir iestājies bioloģiskais vecums, kad vislabāk atceros savu bērnību. Kad pieslēdzos tam savam smadzeņu failam, stāsti par bērnību aizgāja kā pa diedziņu. Katra epizode rādījās tādā kā kino filmā. Tur nav nekas samelots, domāju, ka grāmata būs interesanta arī mūsu bērniem, mazbērniem, kuriem tagad gan svarīgāks ir iPhone, youtube un viss modernais. Kā varēja bērns dzīvot bez elektrības? Kā varēja ar kabatas bateriju, kas izlūgta no vectēva, lasīt lielos romānus zem segas? Es to darīju! Kā redziet, vēl redzu!”, stāsta Ģertrūde.
Kalupes pagasta pārvaldes vadītāja Ināra Ūbele uzsver, ka, viņasprāt, nekur nav tik labi kā Kalupē. Te ne tikai mākoņiem, bet arī cilvēkiem ir “zelta maliņa”. Ināras vecāki uz Kalupi pārcēlās 1958. gadā, un šeit kopš šī laika ir bijušas un paliek viņu mājas.
“Grāmata man rokās nonāca otrdienas vakarā, uzreiz no tipogrāfijas. Saņēmu grāmatas pirmo eksemplāru un izlasīju to vienas nakts laikā. Tā man šķita tik interesanta! Lasot, es izdzīvoju daļēji savu bērnību, savu jaunību. Tā kā es pagastā strādāju kopš 1983. gada, daudzu dzimtu stāstus arī es varētu izveidot līdz pat ceturtajai paaudzei. Ģertrūdes grāmatā ir ļoti daudz interesantas informācijas, daudz izzinoša materiāla. Es domāju, šī grāmata būs ļoti interesanta mūsu pagasta iedzīvotājiem un ne tikai”, tā bilst Ināra.
“Tavas mājas ir tava laime
Tava zeme – tā tava sirds”…
Ar šādiem dziesmas vārdiem grāmatas autori sveica Kalupes pagasta kultūras nama vīru vokālais ansamblis “Čvartaks”, muzikāliem sveicieniem pievienojās folkloras kopa “Kolupkas”, kurām nosaukumu devusi pati Ģertrūde.
Grāmatas atklāšanas svētkos Ģertrūdi Rasnaču sumināja Daugavpils novada domes priekšsēdētāja Janīna Jalinska, Kultūras pārvaldes vadītāja Ināra Mukāne, Vaboles pagasta Skrindu dzimtas muzeja direktore Anna Lazdāne, Kalupes pamatskolas direktore Ināra Ondzule, kā arī autores draugi un klasesbiedri.
Ģertrūde Rasnače par stāstījumiem pateicas Vijai Dzenei, Vladislavam Valpēteram, Viktoram un Jāzepam Vingriem, Jurim Somam, Bronislavam Kokinam, Kornelijai Jonānei, Valentīnai Vanagai, Broņislavai Mukānei, Leontīnai Kovaļevai. Domicellai Somai un Domicellai Kurpniecei, mūžīgā piemiņā.
