20. maijā notika Latvijas Nieru Slimnieku Asociācijas rīkotā konference. Konferencē piedalījās DRS Anestezioloģijas un Intensīvās terapijas nodaļas vadītājs Anatolijs Turonoks, Latvijas Transplantācijas centra “Balttransplant” nodaļas vadītājs Jānis Jušinskis, LNSA valdes priekšsēdētāja Jolanta Baranovska Kaša, Latvijas Transplantācijas centra nefroloģe Ieva Ziediņa un nefroloģe Ināra Ādamsone.
Klātesoši konferencē bija arī cilvēki, kuriem veikta nieres transplantācija, hemodialīzes pacienti un citi interesenti.
Latvijas Nieru Slimnieku Asociācijas Latgales nodaļas vadītāja Ligita Liepiņa pastāstīja, ka galvenais Asociācijas uzdevums ir apvienot cilvēkus ar īpašām vajadzībām pirms nieres transplantācijas, hemodialīzes pacientus, arī viņu radiniekus, mediķus un citus interesentus. “Svarīgākais ir visu šo iesaistīto grupu izglītošana un informēšana, un, kas ir ne mazāk svarīgi – arī sabiedrības izglītošana. Ar to, ka mēs apvienojam šos pacientus un parādam Asociācijas darbu, vēlamies pateikt sabiedrībai “palīdziet mums, iesaistieties donoru kustībā”. Varbūt nevaram izglābt kādu cilvēku, kuram ir trauma, bet viņš var palīdzēt izglābt divus citus. Parasti tiek transplantēta viena niere. Sadarbojamies ar dažādām valsts iestādēm, sastāvam Eiropas Nieru slimnieku federācijā, kurā ir 23 dalībvalstis. Tās problēmas, kas mums rodas Latvijā, varam risināt Eiropas līmenī. Tie ir tādi jautājumi, kas skar zāļu izmaksas, kompensējamās zāles, ir bijušas situācijas, kad bija nepietiekošs hemodialīžu skaits, tiek risinātas arī sociālās problēmas – atbalsts un pabalsti hemodialīzes pacientiem. Cenšamies atbalstīt pacientus atbilstoši viņu vajadzībām. Nieru slimniekiem ir jāpastāsta, kas ir jaunākais, kā viņi paši var uzturēt savu veselības stāvokli, kā var vieglāk sagaidīt nieres transplantāciju, lai tā būtu iespējama un nestu pozitīvu rezultātu”, tā L. Liepiņa.
Pēc veiktajiem statistikas datiem, 97% veiktajām nieru transplantācijām ir bijis pozitīvs iznākums. Taču arī pacientam ir jāiegulda darbs sava organisma saglabāšanā, stabilizēšanā un uzturēšanā.
“Tā svarīgākā doma ir tāda, ka cilvēks pats var daudz darīt savā labā. Jo bieži vien cilvēki ar invaliditāti gaida palīdzību no apkārtējiem, taču mēs paužam domu, ka palīdzēt var arī pats sev. Ne tikai darot iespējamo savā labā, bet arī atbalstot citus. Jādomā par tiem, kas ir līdzās”, komentē L. Liepiņa.
Viņa arī skaidro, kāpēc ir Asociācijā. Ligita Liepiņa: “Tad, ka es atrados smagā situācijā, esot kā hemodialīzes pacients, kas bija manam organismam ļoti grūts process, man apkārt bija bezgala daudz labu cilvēku, kas mani atbalstīja un palīdzēja. Nebūt nepiekrītu domai, ka mūsu sabiedrība šajā jautājumā ir neatsaucīga, nereaģē uz citu sāpēm un vajadzībām, tā nav. Man vienmēr ir bijuši blakus daudz labu cilvēku, bet es nekad nevarēju atlīdzēt viņiem pašiem. Tāpēc es tagad strādāju Asociācijā un palīdzu citiem, kuriem ir smagi, tādā veidā atlīdzinu to palīdzību, ko savulaik ir snieguši man”.
Konferences mērķis ir pastāstīt par transplantācijas attīstību un problēmām Latvijā, lai sekmētu sabiedrības iesaistīšanos. Tieši šīs tikšanās laikā nieru pacienti, cilvēki, kas pieslēgti mākslīgajai nierei, kā arī tie, kas atrodas pēc nieres transplantācijas, var uzdot klātesošajiem mediķiem un nefroloģiem savus jautājumus un saņemt konsultācijas. Daugavpilī šāda konference notiek jau otro reizi.
Cilvēku skaits, kuriem nepieciešama nieres transplantācija, arvien pieaug, rindas palielināšanos veicina dažādas problēmas. Vislielākās no tām ir iedzīvotāju skaita samazināšanās un donoru trūkums.
Latvijas Transplantācijas centra “Balttransplant” nodaļas vadītājs Jānis Jušinskis: “Te ir daudz problēmu, par kurām jārunā un vienu konkrētu es nosaukt nevaru. Taču galvenā droši vien saistās ar to, kādos gadījumos mēs donorus nevaram dabūt. Jo potenciālo donoru piesaistīšanā ir liela problēma tieši radinieku attieksmē. Diemžēl šeit lielu lomu spēlē ne tikai donora piederīgie, bet arī viņu reliģija. Man nav īpaši skaidrs, kā cilvēks, kas tic Dievam, atsaka citam cilvēkam, lai tas izdzīvotu. Kādreiz Jēzus mira, lai izglābtu visu pasauli. Es runāju ar vairāku ticību pārstāvjiem, kā ierasts, viņi visi ir par transplantāciju, jo ne Bībelē, ne Korānā nekas pret to nav minēts. Un medicīniskā ziņā ir ļoti svarīgi, lai būtu profesionāls kolektīvs, kuru ikdienas kompetencē ietilpst darbs gan orgānu iegūšanā, gan kontaktējoties ar piederīgajiem, gan veicot transplantāciju. Ja ir pieredze un zināšanas, tad var sasniegt pozitīvu rezultātu. Centrā pašlaik atrodas 50 aktīvie gaidītāji, bet kopumā to ir vairāk nekā 1000 visā Latvijā, kuriem tiek veikta hemodialīze. Tajā brīdī, kad mirst cilvēks, kurš varēja kļūt par potenciālo donoru, ir izvēle, vai nu viņš mirst kopā ar vairākiem citiem vai arī dot kādam dzīvību. Par to būtu jādomā katram cilvēkam un jāpieņem lēmums”.
DRS Anestezioloģijas un Intensīvās terapijas nodaļas vecākā māsa Inesa Leonoviča ar hemodialīzes pacientiem strādā jau 30 gadus un lieliski zina gan pašu procesu, gan arī problēmas, ar kurām jāsaskaras ikdienas darbā.
Inesa Leonoviča: “Pacients pie mums seansā atrodas 4 līdz 5 stundas. Es, kā vecākā māsa, nodrošinu dializātora uzturēšanu, ko pazīst kā “mākslīgo nieri”. Sastādu personāla grafikus. Mums centrā ir 40 pacienti, kuri tiek aprūpēti 5 maiņās. Darbu apjoms ir samērā liels. Bet mēs tiekam galā, jo mums ir ļoti labs un profesionāls kolektīvs, ļoti atbildīgs vadītājs, kas mūs māca un organizē mūsu darbu. Noteikti mūsu darbā svarīgākais ir psiholoģiskais faktors, jo visi pacienti ir ar pirmās grupas invaliditāti. Visiem viņiem jānodrošina arī morālais atbalsts, svarīgi ir pateikt labus vārdus. Pirmkārt, ir jābūt lielai rūpībai, veicot savus pienākumus un atbildīgi jāsagatavo pacienti, kā arī jāstāsta viņiem, ka būs vieglāk, jāpaskaidro, kā lietot zāles, jo tam ir sava specifika. Tie pacienti, kas ņem vērā mūsu rekomendācijas, dzīvo ilgi. Mums ir viens pacients, kuram hemodialīze tiek veikta jau 20 gadu garumā. Viņš ļoti cenšas un ievēro rekomendācijas – tā ir atbilstoša diēta – pacients zina, ko drīkst ēst un ko nedrīkst. Viņi, piemēram, nevar dzert pārāk daudz šķidruma, atļautais izdzertā šķidruma daudzums jābalansē atkarībā no pacienta svara. Ja viņš to neievēro, tas var kaitēt sirdij, radot konkrētus sarežģījumus. Seansa laikā mēs varam nomest tikai konkrētu kilogramu skaitu. Ja pacients uzņem vairāk, tad rodas arī draudi viņa dzīvībai. Ja pacienti ēd daudz produktus, kas satur kāliju, tas var izraisīt bradikardiju. Bija arī letāli iznākumi saistībā ar diētas neievērošanu. Kad pacients atnāk uz hemodialīzi, mēs viņu, protams, pamācam un visu izstāstām”.
Rīdziniece Ingrīda Bērziņa stāsta, ka ir pārcietusi nieres transplantāciju trīs reizes. Pēdējā operācija veikta 2011. gadā. “Esmu pateicīga, ka tagad varu pilnvērtīgi dzīvot, strādāt un priecāties. Es gribētu piebilst, ka ir vieglāk dzīvot ar transplantētu orgānu nekā apmeklēt dialīzes seansus. Tā ir kvalitatīva dzīve, nevis gulēšana pie aparāta. Tas ir ļoti jauki”, tā Bērziņas kundze.
Olga Davidova
