30. jūnijs bija pēdējā darba diena Nīcgales Tautas bibliotēkas vadītājai Rutai Bogdanovai, kura pēc 31 nostrādāta darba gada šajā amatā nolēmusi doties pelnītā atpūtā.
Nīcgales Tautas bibliotēkas blogā sociālajos tīklos Facebook viņa ierakstījusi, ka turpmāk šis profils pastāvēs kā atmiņu stāsts par Rutas laiku, darbu un sadarbību ar lasītajiem, kas aizsākusies vēl 20. gadsimtā: “Turpināsim sarunas par šo laiku un seniem notikumiem, lai nepazūd atmiņas, būs interesanti mūsu bērniem un mazbērniem atrast atbildes uz jautājumu – nīcgalieši laikmetu griežos.”
Taču arī turpmākais dzīves posms solās būt gana piesātināts, jo Ruta nolēmusi savu laiku veltīt māsai Sandrai, kļūstot par pilntiesīgu viņas asistentu. Tagad arī būšot vairāk laika, ko pavadīt ar mazmeitiņu Agati. Vietējie iedzīvotāji gan skums pēc savas bibliotekāres Rutas, pie kuras allaž nāca ar prieku, jo vienmēr tika sirsnīgi sagaidīti un mājup devās ar jaunu interesantu lasāmvielu.
Jautāta, kas viņu visvairāk saista bibliotekāres darbā, Ruta Bogdanova neminstinoties teic – kalpošana grāmatu draugiem. Ruta uzskata, ka bibliotekāra darbs nācis likumsakarīgi, jo saikne ar literatūru viņas dzimtā bijusi vienmēr. Viņas vecmāmiņa Veronika nevienu dienu nebija gājusi skolā, taču pati bija iemācījusies lasīt un parakstīties. Vectēvs bija pabeidzis trīs klases, taču abi bijuši ļoti sirdsgudri cilvēki.
Būdama aizrautīga novadpētniece, Ruta ievākusi daudz interesantas vēsturiskas informācijas par Nīcgales pagastu un tā ļaudīm, arī par savu dzimtu. Tēva māsa Valentīna kādu laiku strādājusi par bibliotekāri, bet Rutas tētis savām meitām bērnībā vakaros lasījis priekšā grāmatas. Viņa atceras, ka, lasot grāmatu par Šveiku, tēvs pats visu laiku ķiķinājis. Viņš meitām stāstījis neparastas pasakas, kuras uzgājusi grāmatās vien vēlākos gados, jau būdama bibliotekāre. Grāmatas un literatūra viņu pavadījusi visu dzīvi, gan mācoties skolā, gan studējot dārzkopības agronomiju Bulduru sovhoztehnikumā, kur bijuši lieliski literatūras pedagogi. Jaunības gados Ruta aktīvi piedalījās pašdarbībā, spēlēja teātri, tas vēlāk noderējis, iestudējot izrādes ar mazajiem bibliotēkas apmeklētājiem.
Pirmā darbavieta Nīcgales purvā bija saistīta ar Bulduros iegūto izglītību, jau krietni vēlāk viņa ieguva sociālā pedagoga diplomu Rēzeknes Augstskolā. Strādāt par bibliotekāri Rutu uzaicinājusi kādreizējā Nīcgales pagasta priekšsēdētaja Lidija Brakovska. “Pirms manis šajā telpā bija strādājuši frizieri, te visapkārt bija spalvas – cilvēku mati, varēja spilvenu sapildīt,” smejas Ruta. Viņas vadībā bibliotēka kļuva par mājīgu kultūrvidi pagastā. “Ko dara bibliotēkās? To pašu, ko mēs darījām skolās, darbā ar jaunākām klasēm, jo biju pionieru pulciņa vadītāja, spēlējām teātri. Visu, ko bijām mācījušies skolā – pasākumu apraksti, sacerējumi, viss, kas tika darīts kopā ar kaimiņu bērniem – koncerti no mājas uz māju, ar roku pārrakstījām žurnālus. Viss, ko bērnībā ielika vecāki un skolā, nekas jauns,” īsumā savu darbu raksturo Ruta.
Ruta pati daudz lasa grāmatas, taču apmeklētājiem nevis iesaka kaut ko konkrētu, bet pastāsta citu lasītāju atsauksmes par katru grāmatu, ļaujot cilvēkam pašam izlemt, vai viņam būtu interesanti to ņemt rokās. Pati Ruta dod priekšroku psiholoģijas literatūrai un detektīviem. “Kāpēc detektīvi? Tāpēc, ka detektīvos vienmēr uzvar labais. Pēc cīņas ar vēzi tikai detektīvi uzrunāja, jo īpaši zviedru autoru darbi, Lārsona “Meitene ar pūķa tetovējumu”, to esmu neskaitāmas reizes izlasījusi.” Ruta ar lielu aizrautību stāsta par grāmatām, kas viņu uzrunā, izņem no plaukta Klarisas Pinkolas Estesas grāmatu “Sievietes, kuras skrien ar vilkiem”, ko esot izlasījusi vienā elpas vilcienā.
Rutas iedvesmoti, grāmatu plauktos bieži ielūkojas arī paši jaunākie lasītāji. Kā piesaistīt lasīšanai jauno paaudzi, vienotas receptes neesot. “To var sarunāt, jo katru bērnu jūt,” saka Ruta. Viņa atzīst, ka jāļauj bērniem izvēlēties pašiem grāmatas, neko nedrīkst uzspiest vai noliegt, jo tāds ir katra paša ceļš uz sev tīkamo lasāmvielu.
Aizgājusi atpūtā, Ruta noskaņojusies pati kļūt par aktīvu bibliotēkas apmeklētāju, taču visticamāk tas notiks jau Liepājā, kurp viņa plāno pārcelties ar māsu, lai būtu blakus meitas ģimenei. “Man būs ļoti nepieciešama Lursoft laikrakstu bibliotēka. Arī tāpat lasīšu laikrakstus, žurnālus un grāmatas, jo man patīk grāmatas, kas smaržo pēc tipogrāfijas,” saka Ruta.
Pēdējā darba dienā teikt sirsnīgus pateicības vārdus un laba vēlējumus pie Rutas Bogdanovas ieradās Daugavpils novada Kultūras pārvaldes vadītāja Ināra Mukāne, Daugavpils novada bibliotēku metodiskā centra vadītāja Marina Baranovska un Nīcgales pagasta pārvaldes vadītājs Pēteris Stikāns, kuri pasniedza Daugavpils novada domes un Kultūras ministrijas Atzinības rakstu un Nīcgales pagasta Pateicības rakstu par mūža ieguldījum, ilggadīgu, apzinīgu un radošu darbu bibliotēkā.
Ruta Bogdanova pateicās klātesošajiem, ka visus šos gadus viņai bija ļauts radoši izpausties un īstenot jaunas idejas bibliotēkas darba uzlabošanai un lasītāju piesaistei.
