Vasaras saulgriežos, kad saule visaugstāk uzbraukusi debesu kalnā, kad dienas ir visgarākās, bet naktis visīsākās, mūsu tauta svin vislatviskākos svētkus. 22. jūnijā, Naujenē, pie Naujenes Novadpētniecības etnogrāfiskās mājas tika svinēti īsti latviešu vasaras saulgrieži pēc visīstākajām senlatviešu tradīcijām un rituāliem.
Saulgriežu svinības aizsākās ar siera siešanu, kas tika uzticēta saimniecei Helēnai Aukstarei. Kamēr saimniecīte rosījās pie plīts, Jāņa māte (Inga Zeile) sagaidīja līgotājus, lai kopīgi sāktu iekārtot mājvietu, apkārtējo pagalmu un gatavotos svētku mielastam. Pa mājas durvīm simboliski ar vasaras saulgriežu dienā lasīto zāļu slotiņu ieslaucījām mājā labklājību, laimi un saticību, dzeloņainos augus – usnes un nātres sasējām ar sarkanu vilnas pavedienu un piekārām pie mājas durvīm pret ļauniem cilvēkiem, raganām un mošķiem. Jāņa māte ar pīlādžu zariem attīrīja pagalmu un velkot tos cauri visai apkārtnei un pieskaroties katram līgotājam, tie tika nolikti pie mājas durvīm pret ļauniem ļaudīm un gariem, lai tie sargātu cilvēkus visu gadu.
Ieelpojot ziedu smaržu un augu spēku, var stiprināt savu veselību, veicināt intuīciju un vairot skaistumu un kamēr citi līgotāji jau nodevās trejdeviņu ziedu vainagu pīšanā, daži līgotāji pušķoja saulgriežu mielasta galdu un lika uz tā cienastu. Mielastu iesākām ar Jāņa daudzināšanu, kopīgu tautasdziesmu skandināšanu kā arī ar galda apdziedāšanu.
Pēc mielasta, kamēr saulīte vēl nebija pavisam gabalā, visi kopīgi devāmies uzlādēties enerģētiski gan no saules, gan no zemes. Atradām spēka vietu, kurā nostājāmies ar seju pret sauli, izstiepām rokas sānis ar plaukstām uz augšu un griežoties ap savu asi pulksteņa rādītāja virzienā saņēmām saules enerģiju un tad pietupstoties ieelpojām zemes smaržu un piepildījām ķermeni ar zemes spēku. Darinot sieru izveidojušās sūkalas arī pielietojām vienam no rituāliem. Sūkalām ir dziednieciskas īpašības. Ar sūkalām balina rokas pēc dārzu ravēšanas, sūkalas liek kāju vannā, lai noņemtu pampumu nogurušām kājām pēc garās darba dienas. Sūkalas der arī pret apdegumiem saulē un saka, ka, ja saulgriežos meitas grib būt īpaši skaistas, tad ar sūkalām ir jāiesmērē arī vaidziņi, ko visas klātesošās meitas arī izdarīja.
Saulgriežos dziedātās dziesmas dziedina, atjauno un spēcina, līgotņu dziedāšana ir ļoti maģiska, jo tā sevī nes viedu ziņu par pasaules kārtību un cilvēka vietu laika ritumā. Katra līgotne ir kā maza buram dziesmiņa, kas īstā laikā un vietā nodziedāta, nes milzu svētību. Ar līgo dziesmu vibrācijām latvietis izskalo no savas dvēseles ikdienas rūpes un bēdas. Protams, saulgriežu vakarā arī neiztika bez dziedāšanas, par ko rūpējās folkloras kopa “Rūžeņa” un visi klātesošie, kas labprāt pievienojās dziedot visiem tik ļoti zināmās līgo dziesmas.
Saulgriežos uguns enerģija ir ļoti, ļoti spēcīga, uguni dedzinājām saulei rietot, pēc vakariņām, dziedot un baudot uguns aizdedzināšanas rituālu par ko parūpējās tautas deju kolektīvs “Dveina”. Kopīgi pušķojām ugunskuru ar papardēm kā saules stariem, ziediem, ugunskurā likām arī latviešu zīmi – aku, tā sargās un dos spēku visu nākamo gadu. Akas zīme atspoguļo kosmisko kārtību, kosmiskās norises, saules ceļu gada garumā un mūsu senās kultūras bagātību. Četri cilvēka mūža posmi – bērnība, jaunība, briedums, vecums. Akas zīme ir ūdens simbols. Bez ūdens cilvēks nespēj dzīvot. Zīme runā par pasaules pamatu, kur centrā veidojas tukšuma telpa jeb jauns sākums. Zīmei ir spēcīga aizsardzības enerģija, tā ir sakārtotības zīme, pavarda aizgādne. Katrs līgotājs uzrakstīja uz lapas to, no kā vēlas atbrīvoties, un atdeva to Jāņu ugunij, lai tā attīra, izdedzina uz visiem laikiem.
Naujenes kultūras centrs īpašu paldies grib izteikt – Helēnai Aukstarei, Ingai Zeilei un folkloras kopas “Rūžeņa” dziedātājiem, Santai Matisānei un deju kolektīva “Dveina” dejotājiem, Naujenes Novadpētniecības muzeja direktorei Evitai Kusiņai – Koļesņikai un visiem, visiem līgotājiem, kas kopīgi līgojot, sildoties un dziedot pie ugunskura nostiprināja savas latviešu saknes.
Informāciju sagatavoja:
Aiga Krute
