“Es esmu transformeris” – tā nenopietni, bet precīzi pats sevi raksturo Māris Susejs. Patiesi, Māris savā ikdienā spēj apvienot ļoti dažādas darbības jomas. Divas dienas nedēļā viņš strādā par mākslas pedagogu Indras Mākslas un mūzikas skolā, savukārt pārējo laiku ir svētku režisors, pasākumu vadītājs un tētis trijām atvasēm. Māris ir arī svētku režisors 21.maijā gaidāmajiem Latgales mākslas svētkiem “Krāsas karogā” Višķu estrādē.
-Pastāsti par gaidāmajiem Latgales mākslas svētkiem “Krāsas karogā”.
Māris Susejs: Ir kaut kā sanācis, ka mēs sabiedrībā pēdējā laikā dzīvojam katrs pats par sevi, tāpēc būtu jārunā par to, ka visi cilvēki varētu sanākt vienkopus un izjust vienotības sajūtu. Īstenībā, tas ir mūsu sabiedrības lielākais mīnuss, ka šīs vienotības vairāk nav. Šis pasākums ir vērsts uz to, lai apzinātos sevi un savas tradīcijas. Daudzi mums vēlas iestāstīt, ka mēs jau patiesībā esam sekli un tikai tāda kalpu tauta. Muļķības! Ar šo pasākumu mēs vēlreiz apliecināsim, ka mūsu kultūra ir fundamentāla un īsta. Tas kārtējo reizi ļaus apzināties savas saknes, kuras mums ir ļoti spēcīgas. Ja mēs palūkojamies uz citām kopienām, kuras ir garīgi stipras, tad mēs redzam, ka viņu spēks ir vienotībā.
Pasākuma virsuzdevums ir ne tikai parādīt dziesmu un deju tradīcijas, bet ir pienācis laiks, lai mēs runātu arī par tādu pamatvērtību, kā Latgales tēlotājglezniecību. Tie ir mūsu spēcīgie gleznotāji – Francisks Varslavāns, Kārlis Mudelis, Jāzeps Pīgoznis, Leonīds Bauļins, Silva Linarte, Valda Mežbārde, Osvalds Zvejsalnieks. Tie ir cilvēki, kuri izjutuši Latgali ar sirdi un prātu, prezentējuši to ne tikai šeit, bet arī galvaspilsētā un ārzemēs. Šis fonds ir ārkārtīgi bagāts. Saskaņā ar muzikālo pavadījumu, mēģināsim viņu darbus projicēt uz lielā ekrāna. Savienosim opciju – koris plus vizuālā māksla, kura attēlo Latgales skaistumu un burvību. Mēs gribam, lai par vizuālo mākslu sāktu vairāk runāt un ar to lepoties. Tāpat pasākumā būs muzikālā viļņa pārstāvji – Borowa MC, Sovvaļņīks, Bez PVN, Dabasu Durovys, Ausmeņa Records un dažādi solisti, kuri pārstāv Latgales jaunās paaudzes mūziku.
– Vai Latgale, Tavuprāt, ir pietiekami pamanīta un novērtēta?
M.S.: Uz to var paskatīties no dažādiem rakursiem. No vienas puses, mēs varam dziedāt slavas dziesmas latgaliešiem par viņu daudzveidību un neparastumu, bet ir arī otrā puse, ka mēs esam “tymsais gols”, kā latgalieši saka. Es tomēr gribu apliecināt, ka mums ir tikai pozitīvā puse. Es nebaidos teikt, ka Latvija savus pirmsākumus ņem tieši Latgalē un latgaliešu valodā. Tagad bieži runā, ka latgaliešu valodai ir jāpiešķir oficiāls statuss. Es par to viennozīmīgi iestājos, jo uzskatu, ka maniem senčiem tas būtu aizvainojuši, ja viņu valodu mēģinātu noformulēt kā savdabīgu dialektu. Pirmsākumos bija latgaliešu valoda, tāpēc mēs esam tik pamatīgi, savādāki, interesantāki. Valoda daudzām lietām piešķir citādu kodu, citu elpu. Garšīgumu.
– Kurš mākslas darbs Tev pašam visvairāk asociējas ar Latgali?
M.S.: Laikam ejot, tu mainies un mainās uztvere un sajūtas, kuras izlaid caur savu sirdi. Vizuālajā mākslā numur viens man ir Leonīda Bauļina darbi, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš bija mans gleznošanas pasniedzējs mākslas vidusskolā “Saules skola”. Kā viņš izjuta Daugavpili un Latgali! Arī Valda Mežbārde, Silva Linarte, Jāzeps Pīgoznis. Ļoti patīk, kā atraktīvi strādā Zvejsalnieks. Tur ir ne tikai bilde, bet arī dziļums – katru reizi šajos darbos var atklāt kaut ko jaunu. Tāpēc nebūtu godīgi pateikt, kas man patīk vislabāk, jo tam visam klāt nāk stāsts, kas saistās ar konkrēto cilvēku.
No dziesmām es vienmēr esmu dziedājis “Tōli dzeivoj muna meilō”. Savā laikā, kad es dejoju TDA “Laima”, tā mums bija kā neformālā kolektīva himna. Izmantojot iespēju, lielu paldies gribētu pateikt Elmāram Belinskim, kurš diemžēl ir jau viņsaulē, kā arī Jānim Butkevičam, jo viņi iemācīja cienīt Latgali. Viņi bija tie, kur lika mums saprast vārda “dzimtene, dzimtā puse” nozīmi.
–Vai nekad nav bijis vilinājums doties meklēt laimi citur?
M.S.: Ir cilvēki, kuri jūt vajadzību braukt uz Mozambiku vai Nigēriju, lai tikai tur saprastu, ka tomēr laime ir dzimtenē. Citiem varbūt vajag dzīvi, lai to saprastu, man pietiktu ar pusgadu. Lai kur es būtu, mani vienmēr velk atpakaļ. Tagad ir ļoti skumji noskatīties uz ainām, kas paveras Latgales kapsētās. Cilvēki ir aizbraukuši un mēs vairs nestādām puķes kapu kopiņās, kas ir vienmēr bijusi neatņemama mūsu kultūras sastāvdaļa. Ar katru gadu arvien vairāk parādās betona vai marmora plāksnes. Mēs kļūstam savādāki. Nedrīkst teikt, ka sliktāki, jo es saprotu, ka šiem cilvēkiem tas ir risinājums, jo viņi nevar izbraukāt un tās apkopt. Bet šis lūzums ir redzams. Varbūt esmu vecmodīgs, bet manī joprojām ir apziņa, ka man tas ir jādara. Man nesanāk būt kosmopolītam. Varbūt arī labi, ka tā…
Esmu bijis arī otrpus okeānam, Amerikā. Ejot tur pa ielu, esmu sevi pieķēris, ka skatos, kurā virzienā slīd mākoņi un saprotu, ka tie slīd Latvijas virzienā. Tad tevi pārņem tāda smeldzīga nostaļģija un ļoti gribās atpakaļ. Ir arī cilvēku faktors – mūsu nav tik daudz, bet mēs diemžēl nemākam sadoties rokās. Es dažreiz brīnos par mūsu latgaļu cilvēkiem. Atliek nobrīnīties, cik daudz viņu ir Rīgā dažādās iestādes. Pilns ar uzvārdiem, kas beidzas ar galotni “āns”. Zemitāns, Vuškāns… Viņi ir tie, kuri varētu pieņemt svarīgus lēmumus un palīdzētu Latgalei dzīvot labāk. Bet dažreiz man ir sajūta, ka nevar būt nekas savdabīgāks, kā latgalietis Rīgā, goda vārda. Mēs tur kaut kā pazūdam un ļaujam citiem pieņemt lēmumus.
– Vai tas ir pašapziņas trūkums?
M.S.: Varbūt tā ir vienkārši zvaigžņu slimība? Varbūt viņi ir apžilbuši no lielpilsētas laternu gaismām? (Smejas). Kad tu sāc ar šiem cilvēkiem runāt latgaliski, tu redzi, ka viņi mēģina novērsties. Viņi jau nenovēršas no manis, bet no savām saknēm. Agri vai vēlu tā nostaļģija vienalga atnāk. Man savos divdesmit gados bija iespēja satikt cilvēku Kanādā, kurš manam vienaudzim jautāja – “Pastāsti par to ozolu Krāslavā!”. Tas puisis tā nenopietni sāka stāstīt par to ozolu, kas atrodas blakus lielceļam, kā tajā ir ieskrējušas vairākas mašīnas. Bet šis vīrs, kuram bija 70 gadi, vienkārši stāvēja, klausījās un raudādams teica – stāsti vēl! Šo ozolu bija stādījis viņa tēvs. 40 – tajos gados, kad viņš bēga no padomju varas, tā bija pēdējā reize, kad viņš redzēja šo koku. Tikai tad es aizdomājos, ka tā ir nostaļģija, jo viņš ļoti vēlas tur atrasties. Daudziem, kuri ir aizbraukuši, šī nostaļģija klauvēs pie durvīm. Jautājums tikai kad un vai nebūs par vēlu.
– Tā ir mūslaiku realitāte, ka daudzu ceļš jau pēc vidusskolas ved uz lidostu.
M.S.: Tā kā es mācu bērnus, es zinu, ka šeit neder frāzes par nodevējiem, jo viņiem visiem nāk līdzi savi stāsti, kuri bieži ir arī ļoti skarbi. Ir sev jāuzdod jautājums – vai braukšana prom nav tikai pakļaušanās masu kustībai. Manā laikā visi masveidā vēlējās braukt mācīties uz Rīgu. Baidos, ka tā nereti ir shēma – pabeigšu vidusskolu un braukšu tikai tāpēc, ka visi brauc. Ir sākumā jāpacīnās vismaz gadu vai divus. Tas būtu godīgi attiecībā pret sevi.
– Tu esi daudzu pasākumu režisors. Vai tev ir pazīstamas tā saucamās “radošās mokas”?
M.S.: Ir lietas, kuras atnāk un kuras nav iespējams noturēt, bet ir arī lietas, kuras nāk ar lielu pretestību un piespiešanos. Esmu pamanījis, ka, ja tas ir kāds mākslīgs pasūtījuma darbs, tad iet kā pret skabargu. To vienmēr jūt arī skatītāji. Godīgi sakot, cilvēki sāk piekust no dažādiem svētkiem. Mūsu senči atzīmēja tikai četras gadskārtas. Es atceros, kā mans vectēvs jau nedēļu pirms svētkiem saplānoja, kādus bērzus liks istabā, viņam bija jau izgludināts krekls, vecmamma zināja, ko viņa gatavos. Tā bija maģija un vesels rituāls. Viņi daudz strādāja, bet zināja, ka pēc tam viņi atpūtīsies.
– Vai Tev kā svētku režisoram ir kāds izlolots sapņu projekts?
M.S.: To es nekad nerealizēšu, jo es gribētu vienkārši sēdēt pie kupli klāta saimes galda ar savas dzimtas pārstāvjiem, tādā veidā izjūtot laiku un telpu. Tas būtu interesants ekskurss manā dzīvē. Es uzskatu, ka gēniem ir ļoti liels spēks, kas tiek pārmantoti no paaudzes paaudzē.
Man nekad nav bijušas lielas ambīcijas. Gribi pastāstīšu par lielāko stresu saistībā ar kāda pasākuma organizēšanu? Savā laikā es organizēju Grand Prix spīdveja sacensības Daugavpilī. Šis pasākums tika translēts uz 150 valstīm. Tad, kad uzvarētājam no Austrālijas bija jāstājas uz podesta, es austiņās saņēmu no DJ informāciju, ka viņš nevar atskaņot šīs valsts himnu. Tajā brīdī es fiziski sajutu, kā sāku sirmot. Atradās ļoti labs risinājums – angļu kolēģi ātri deva ziņu uz televīzijas mašīnu, viņi atskaņoja himnu, ko dzirdēja televīzijas skatītāji, bet mēs tikmēr stadionā laidām uguņošanu. Nabaga austrālietis pēc tam dabūja trūkties no saviem tautiešiem, ka viņš himnas laikā nenoņēma galvassegu, lai gan viņš pats nesaprata, kāpēc neskan himna.
– Kura darbības joma Tev ir sirdij vistuvākā?
M.S.: Es esmu transformeris. Vienīgi ik pa laikam jāuzlādē arī baterijas. Ja godīgi, man ļoti patīk strādāt lauku vidē Indrā, kur es pasniedzu zīmēšanu un kompozīciju. Es jūtu, ka mans darbs ir ļoti vajadzīgs. Es redzu, kā šiem bērniem deg acis, ka viņi, pateicībā par to, ka mācu, var no skolas ēdnīcas atnest man maizi, uzlikt uz žurnāla un pateikt paldies. Tad es saprotu, ka Dievs ir kaut kur blakus. Ja skolēnu autobuss ir salūzis, kaimiņu onkulis paņem zirgu, sasēdina skolēnus kamanās un ved uz skolu. Tas nav naudas jautājums – īstenībā es gribētu būt tur visu laiku, bet man ir jārisina arī finansiālās lietas.
– Kas vēl Tevi uzlādē?
M.S.: Es izmantoju dabas resursus – vajag daudz staigāt basām kājām pa zemi, vārtīties rasainā zālē vai stāvēt zem ozola, ko es arī sistemātiski darbu. Nekādas ķīmijas un zāles nav vajadzīgas, ir jāsmeļas no dabas. Mēs to visu zinām, tikai ar internetvidi esam to nonivelējuši. Gribētos visus aicināt piebremzēt, runāt lēnāk un klusāk, braukt pie savām vecmammām un ar viņām sarunāties. Mēs visi esam iegriezti mākslīgā virpulī, ko stimulē virtuālā vide. Mūsu lielākais pakļaušanas elements visos laikos ir bijis ekrāns – televizora vai datora. Mēs visi esam vienā lielā realitātes šovā, ko sauc par dzīvi.
Jo tuvāk mans dzīves ceļš tuvojas apvārsnim, jo vairāk saprotu, ka nekas nav tik paliekošs kā ieguldītais savos bērnos, Kad tev ir bērni, tu spilgtāk izjūti gan priekus, gan bēdas. Līdz tam dzīvo ar vieglumu, bet ar bērniem ir tā – līdz kaulam.
– Kuru vietu Tu šobrīd sauc par savām mājām?
M.S.: Tā ir visa Latgale. Mans mērķis ir izbraukāt visus ceļus un bezceļus. Man mājās ir karte, kur es atzīmēju visus punktus, kur es esmu bijis Latgalē. Ja es braucu un man ir laiks, es vienmēr izmantoju iespēju kaut kur nogriezties, jo tur vienmēr paveras interesanti vēstures fakti. Pēc arhitektūras var spriest, ka, piemēram, kādā ciemā dzīvo vismaz trīs kopienas. Tas ir mūsu lielākais spēks, ka mēs visi varam šādi sadzīvot. Sestdien ēst pie poļiem, svētdien pie krieviem un pirmdien pie latgaliešiem. Šobrīd es dzīvoju Naujenes pagastā. Man dzīvē ir tā sanācis, ka vienmēr līdzās bijusi Daugava – gan bērnībā Līksnas pagastā, gan tagad Naujenē. Man Daugava ir īsta likteņupe.
Ar Māri Suseju sarunājās Elza Timšāne