Kad Dubnas pagastā notiek kādi svētki, tajos nekad neiztiek bez vietējo kolektīvu — folkloras kopas “Atzola” un amatierteātra “Mulda”– piedalīšanās. Tad skan jestras latviešu tautas dziesmas, teiksmas un anekdotes, savukārt skatītāju rindas pāršalc smiekli, ko raisa teātra jautrie iestudējumi. Abus kolektīvus vada skolotāja Marija Umbraško, kurai skatuve kļuvusi par otrām mājām. Pērn Marija saņēma Daugavpils novada pašvaldības Atzinības rakstu par ieguldīto darbu kultūras dzīvē.
Ceļā uz latviskāko vietu Latgalē
Marijas dzimtā vieta ir Rudzātu pagasts Preiļu novadā, pat uzvārds kādreiz bija Rudzāte. Šeit pagāja Marijas pirmie skolas gadi. Viņa atceras, kā ziemā bridusi kājām ceļu uz skolu, bieži vien kupenas sniegušās līdz kaklam. “Labi, ka bija brālis, kurš gāja pa priekšu, un es varēju iet viņa pēdās,” teic Marija. Atmiņā palikušas tērcītes, kas veidojās pavasarī, sniegam kūstot. Lai arī kājas bija izbristas slapjas, taču toreiz mazajai meitenei par to bijis liels prieks.
Vecāku mājas atradās netālu no centra, skaistā vietā, ko ieskāva vītoli un kur vasarā sanēja bites. Šo laiku viņa atceras ar prieku. Taču, apstākļu spiesti, vecāki mainīja dzīvesvietu un pārcēlās uz Špoģiem. Blakus jaunajai dzīvesvietai atradās Špoģu vidusskola, ko Marija 1979. gadā absolvēja. Pēc vidusskolas bija jautājums, ko darīt tālāk, jo interešu bijis daudz. “Man patīk viss, man visu laiku ir, ko darīt, un ir vēlme to darīt. Pat nezinu, kā nolēmu kļūt par skolotāju,” prāto Marija. Apsvērusi dažādus variantus. Viens no tiem bija mācīties par bibliotekāri, jo patīk lasīt grāmatas. Interesējusi arī daiļdārzniecība, tāpēc lūkojusies Bulduru sovhoztehnikuma virzienā. Taču rezultātā iestājusies Rīgas Pedagoģiskajā skolā mācīties par sākumskolas skolotāju. Marija atceras, ka tur labprāt ņēma pretī jauniešus, kam patika sportot un dziedāt.
Pēc trim gadiem skolu absolvēja un pēc sadales nonāca strādāt Latgalē. Bija iespēja izvēlēties nākamo darba vietu pēc iespējas tuvāk mājām –Rēzekne vai Krāslavas rajona Auleja. Izdevīgāka šķita iespēja strādāt Rēzeknē, jo turp varēja nokļūt pa taisno ar vienu autobusu. Diemžēl kāds cits pretendents uz vakanto vietu Mariju apsteidza, tāpēc neatlika nekas cits, kā doties uz Aulejas pamatskolu. Ceļš uz darbu gan nebija vienkāršs, līdz Aulejai varēja tikt ar trim autobusiem.
“Dzīve mani iesvieda vislatviskākajā vietā Krāslavas rajonā, kas ir pierobežas rajons. Aulejā 98% bija īsti vietējie latvieši, kurus sauca par vorčikiem. Vēlāk uzzināju, kāpēc. Stāsta, ka Aulejā savulaik bijis ļoti daudz puišu. Kad uz ballēm sabrauca kaimiņu pagastu puiši, notikuši kautiņi. Reiz kautiņa laikā vietējais puisis izmantojis zirga iejūga piederumu vorčiku – metāla stieni. Kopš tā laika aulejieši ieguvuši iesauku vorčiki,” stāsta Marija.
Pirmā darba pieredze viņai vienmēr paliks mīļā atmiņā – skola pie ezera, māja pie ezera, īsta romantika. Jau tolaik bija apvienotās klases, Marijas klasē bija ap 20 bērniem, taču viņa droši stājās klases priekšā.
Dzīvē ienāca folklora
Tieši Aulejā Marija pirmo reizi saskārās ar folkloru un šī saikne izveidojusies uz visu dzīvi. Sākotnēji Marija iesaistījās vietējā pagasta ansamblī, kas spēlēja balles. Tur Marija iemācījās spēlēt bungas un basģitāru. Ar ansambli piedalījās jauno dziedātāju konkursā Krāslavā, kur Marija ieguvu pirmo vietu. Jaunās skolotājas dziedošā balss nepalika nepamanīta. Vietējā etnogrāfiskā ansambļa “Aulejas sievas” vadītāja Genovefa Konošonoka uzaicināja Mariju dziedāt folkloru, jo trūcis jaunu dziedātāju, bijušas vien vecās sievas. “Tur es iemācījos dziedāt altus. Vecās tantiņas dziedāja īpašā manierē, Aulejas izloksnē. Tādas velkošas dziesmas. Viņas sāk dziedāt, pašas sevi noskaņo, alti pieskaņojas soprāniem. Sāku mācīties pēc dzirdes. Izbraukājām kopā pirmos starptautiskos folkloras festivālus “Baltica”. Tantes bija ar raksturu, īstas aulejietes. Kādreiz, ja par kaut ko pasūdzējos, viena tantiņa teica – “kādā purvā iebriedi, tādas ogas lasi”,” atceras Marija Umbraško.
Vēlāk dzīvē notika pārmaiņas — šķiršanās un pārcelšanās. 1999. gadā Marija atgriezās Špoģos, kur sāka strādāt vidusskolā. Viņa to savā ziņā uzskata par Dieva pirkstu, jo drīz vien Aulejas skola tika likvidēta, darba tāpat nebūtu bijis.
Arī Špoģu vidusskolā uzņēmusies vadīt folkloras pulciņu, bērni guva labus rezultātus dažādos konkursos. Pati sāka dziedāt Višķu folkloras kopā, taču saņēmusi piedāvājumu veidot folkloras kopu Dubnā. Tā 2008. gadā tika izveidota “Atzola”, kas uztur pagastā senās tautas tradīcijas, popularizē latviešu dziesmas, rotaļas un dejas. Kolektīvs pārstāv Daugavpils novadu Starptautiskajos festivālos „Baltica ” un Vispārējos Latviešu dziesmu un deju svētkos, daudzos Daugavpils novada, kaimiņu novadu, citu pagastu un sava pagasta pasākumos. Ilgu gadu garumā draudzības saite vieno ar Lietuvas Antazaves pašvaldību un tās pašdarbības kolektīviem.
Šogad pandēmija nedaudz izsitusi no sliedēm, mēģinājumi nenotika, katrs centās dziedāt savās mājās. Tagad mēģinājumi atjaunoti un uzsākta gatavošanās lielajai skatei, kuras tēma šoreiz būs “Spēle”. “Skates vienmēr liek sakoncentrēties, jo septiņu minūšu laikā ir jāparāda tēma un jāizdomā, kā to visu dabūt gatavu. Pa vidu dziedāšanai vēl jāievij kāds stāstījums,” saka kolektīva vadītāja.
Pateicoties Marijas neatlaidībai un aktīvajiem kolektīva dalībniekiem, ir izveidojusies amatierteātra interešu kopa ,,Mulda”. Marija atzīst, ka pašai ļoti patīk teātris, humors, joki, tāpēc arī radusies doma veidot amatierteātri. Iestudējumiem izvēlas jautrus skečus, lai skatītajiem ir interesanti. Pirmā izrāde bijusi pašu izdomāta par to, kā lauku puisis devās meklēt savu mīlestību visā plašajā pasaulē, bet beigu beigās to atradis tepat Latvijā.
Reizi nedēļā kopas un teātra dalībnieki sanāk kopā padziedāt vai paspēlēt teātri. Lai arī vairums dalībnieku ikdienā strādā valsts darbā, skolā vai savā zemnieku saimniecībā, laiku pašdarbībai tomēr atrod, jo tā ir sava veida atpūta. Iestudējot jaunu jautru gabalu teātrī, sākumā paši no sirds izsmejas, tas tikai vairo enerģiju darboties tālāk.
Teātris “Mulda” ir pieprasīts viesis dažādos pasākumos arī kaimiņu pagastos. ”Darām to savam priekam, arī vietējiem ļaudīm un kaimiņiem par prieku,” teic Marija. Abos kolektīvos piedalās arī vietējie jaunieši, tos Marija uzrunā Špoģu vidusskolā. Vieni pabeidz skolu un aiziet, citi nāk vietā, interese ir. “Mans vienīgais mīnuss ir tas, ka neprotu spēlēt instrumentus. Protams, ar vienu roku uz akordeona varu nospēlēt meldiņu. Ko tik neesmu spēlējusi jaunībā – bungas, basģitāru, taču viss aizmirsies. Manos gados ir aizgājis vilciens, viss jādara jaunībā, kad pirksti kustas,” nopūšas Marija. Uzspēlēt kādu mūzikas instrumentu “Atzolā” talkā nāk Špoģu mūzikas un mākslas skolas absolventi, piemēram, Elīna Klodāne. Marija uzskata, ka folklorā muzikālā izglītība nav būtiska, jābūt muzikantam, kas var paķert meldiņu un nospēlēt pēc dzirdes, bet tādu muzikantu tagad trūkst.
Smaga pedagoģiskā pieredze
Ilgus gadus nostrādājusi par sākumskolas skolotāju, Marija Umbraško atzīst, ka šis gads bijis īsts pārbaudījums gan pedagogiem, gan arī bērniem un viņu vecākiem. “Kad pateica, ka bērni būs jāmāca no mājām, nopriecājos, ka beidzot izlasīšu visas grāmatas un žurnālus. Kāds naivums manā vecumā! Tas bija ārprāts gan bērniem, gan vecākiem un pedagogiem. Protams, pie visa piešāvāmies, apguvām modernās informācijas tehnoloģijas. Taču tas neatsver kopā būšanu,” saka skolotāja. Daudziem bērniem attālināta mācīšanās nebija pa spēkam, sekmes noslīdēja, jo nespēja patstāvīgi apgūt priekšmetus. Protams, aktīvi iesaistījušies arī bērnu vecāki, taču visi kopā secinājuši, ka būt skolā ir labāk. Diemžēl pandēmija izjauca plānus arī attiecībā uz Marijas audzināmās ceturtās klases izlaidumu, jo tas nenotika. “Izlaidums jau ir tas, uz ko tiecas skolotāji, kulminācija. Bijām ieplānojuši ar bērniem iestudēt izlaidumam uzvedumu par Sprīdīti. Taču šis pēdējais posms izpalika, atvadu ballītes nebija, vienīgi vecāki noorganizēja nelielu pasākumu dabā. Kad šī klase uzsāka mācības, iestādījām bērzu, atvadoties apraudzījām, kā tas aug,” stāsta skolotāja. Viņa ievērojusi, ka arī paši bērni pa šo laiku cits no cita atraduši, viņiem pietrūkst komunikācijas. “Maijā parasti skolā logi ir vaļā, smaržo ceriņi, putni čivina un bērni čalo, tas viss izpalika un ļoti pietrūkst.”
Jaunajā mācību gadā Marija atkal uzņemsies audzināt pirmo klasi un domā, ka ar to arī noslēgsies viņas pedagoģiskā darbība.
Savā piemājas dārzā Marija īsteno jaunības sapni par daiļdārzniecību, audzē puķes un citas vajadzīgas kultūras. Ieraugot vagās nezāles, pirksti jau sākot kņudēt. Abi dēli Jānis un Māris jau pieauguši un atraduši savu vietu dzīvē, vecākais dēls sarūpējis viņai mazmeitiņu Keitiju, par ko Marijai ir liels prieks.
Teksts, foto: Inese Minova
Foto no Marijas Umbraško personiskā arhīva
