Aizvadītais gads sportistei Ludmilai Ivanovai bija piesātināts – uzstādīts personiskais un Latvijas rekords svaru bumbu celšanā amatieru kategorijā, kā arī iegūta zelta medaļa Pasaules čempionātā. Šajā sporta veidā Ludmila trenējas vien divus gadus, lielākoties patstāvīgi, tāpēc sasniegumi ir viņas neatlaidības un spītības rezultāts. Un priekšā vēl nopietnāki mērķi.
Ārēji šķietami trauslā sieviete ar vieglumu cilā smagās svaru bumbas un smejas, ka izskats ir mānīgs. Vīrieši viņai līdzās jūtoties neērti, jo saskata viņā sāncensi, tāpēc nežēlo kritiku un negatīvus komentārus, kam Ludmila nepievērš uzmanību. “Necenšos būt stiprāka par vīriešiem, pietiek ar to, ka esmu stiprāka par vairumu sieviešu. Mans mērķis nav būt pašai stiprākajai uz pasaules, tas ir dzīvesveids, ko esmu sev izvēlējusies, un esmu laimīga,” teic sportiste. Taču ceļš līdz šai laimes izjūtai nav bijis tik viegls.
Mūžīgais dzinējs
Grūti iedomāties, ka svarcēlāja bērnībā bijusi ļoti slimīga, līdz 9. klasei bija atbrīvota no sporta stundām veselības dēļ un bieži laiku pavadīja slimnīcās. Šodien Ludmila ir īsts enerģijas vulkāns, pati smejoties sevi sauc par mūžīgo dzinēju, jo nespēj mierīgi sēdēt malā. “Esmu vidējā no trim māsām. Dzīvojām privātmājā, jau no mazām dienām esmu radusi pie skarbiem dzīves apstākļiem – āra tualete, pirts dušas vietā, dārzs un tomāti, kas vasarā jālaista, malkas sagatavošana ziemai,” par dzīves pirmo rūdījumu stāsta sportiste.
Veselības dēļ ārsti sākotnēji neļāva Ludmilai nodarboties ar sportu, taču tieši sports viņai palīdzēja pārvarēt visas veselības likstas, deva rūdījumu un parādīja tālāko ceļu dzīvē. Ludmila sāka nodarboties ar airēšanu. Sākumā gan saistīja iespēja tusēt ar jauniešiem. Tur satikusi puisi, kurā iemīlējās un kuram sekoja uz Angliju, kurp viņš devās peļņā. No ārzemēm atgriezušies jau trijatā. Kādu laiku svinējuši dzīvi, taču Ludmilai tas nenesa gandarījumu, viņa sapratusi, ka nav radīta būt mājsaimniece, kas audzina bērnus vai dzīvo no algas līdz algai. “Jutos iekšēji nelaimīga. Nolēmu visu sākt no nulles.” Tobrīd Ludmilai bija iegūta arodizglītība – biroja darba organizators. Viņa iestājās Daugavpils Universitātē, kur ieguva sporta un sociālo zinātņu pedagoga diplomu, paralēli apguva vēl divus arodus – šuvējas un friziera. “Mācoties mēģināju sevi izklaidēt un novērst dažādas nevajadzīgas domas,” saka Ludmila. Bet lielāko laiku aizņēma treniņi airēšanā.
Ieairēja lielajā sportā
“Airēšana ir visa mana dzīve, bet patiesībā man tas nav dots, un tā ir liela vilšanās dzīvē. Vienmēr sapņoju par lielo sportu, bet akadēmiskā airēšana nav domāta tādiem kā es, mans ķermenis un fizioloģija tam neder. Lai sasniegtu vismaz vidējo līmeni, man bija jādzīvo treniņos. Šis sports vispār domāts specvienībām. Ja gribat iziet visus elles lokus, ejiet uz airēšanu”, smejas Ludmila. Tomēr viņa neatlaidīgi trenējās un guva arī panākumus dažādās sacensībās.
Viens no Ludmilas mērķiem bija nokļūt 2013. gada Vasaras Universiādē, kas norisinājās Krievijas pilsētā Kazaņā. Līdz tam jau bija iegūta trešā vieta Eiropas čempionātā un veiksmīgi starti arī Baltijas un Latvijas čempionātos, arī ikgadējā regatē “Dzintara airi” Traķos.
Taču visliekākais starts bijis Pasaules čempionātā 2019. gadā. “Vajadzēja ieguldīt visu dvēseli, lai tiktu uz turieni,” saka sportiste. Lai nokļūtu Pasaules čempionātā, pusgadu nācies ievērot stingras diētas, konsultēties ar dietologiem. “Sēžot uz tik stingrām diētām, jebkas sāk šķist garšīgs, pat biešu salāti ar ābolu,” smejas Ludmila. Laivu šajā klasē bijis maz, taču konkurentes pietiekoši spēcīgas. Tomēr svarīgi nebija būt pirmajai, bet gan tur nokļūt un sevi parādīt. “Mēs ieguvām savu ēteru, mūs parādīja Eurosport kanālā. Rezultātā prieka asaras finišā un līderu krekliņi.”
Šis sporta veids vienmēr prasa stingru režīmu, uzturu, smagus treniņus. Brīvajā laikā Ludmila skrēja garās distances. “Man ir olimpiska pacietība, spēcīga aorta, kas var izturēt milzu slodzi, un ilgu gadu pieredze paciest sāpes,” saka Ludmila.
Sportiste izmēģinājusi savus spēkus dažādās laivu klasēs – sāka ar sieviešu vieninieku, tad ar pārinieci sāka trenēties pārairu divniekā un visbeidzot izmēģināja spēkus nepārairu divniekā. Pārdzīvojusi airēšanas tandēma izjukšanu ar savu labāko draudzeni. Taču spītīgi turpināja iesākto un atrada sev jaunu pārinieci – pašas audzēkni Tatjanu, ar kuru izveidojies pamatīgs tandēms nepārairu airēšanā. “Ar Tatjanu esam līdzīgas fizioloģijas – mums abām šis sports nav dots,” smejas Ludmila.
2020. gadā abas sāka gatavoties neolimpisko spēļu čempionātam, taču visam punktu pielikusi lielā pandēmija.
Jau iepriekš Ludmila aizdomājusies aiziet no šī sporta veida, pat savu maģistra darbu veltījusi tēmai, kā nesāpīgi pabeigt augsta līmeņa airēšanas sportista karjeru. “Toreiz komisijai bija daudz jautājumu, un es raudāju, jo darbs bija par mani pašu, meklēju atbildes sev, kā pabeigt sportistes karjeru, jo jutu, ka neesmu sevi realizējusi un mani pūliņi bijuši veltīgi,” saka Ludmila. Pieņemt lēmumu viņai palīdzējusi pandēmija.
Bezizejā rod izeju
“Visi nokļuvām mājsēdē, treniņu nebija. Man tas bija šaušalīgs stress, likās, ka zeme zem kājām grūst. Taču nekas nenotiek tāpat vien. Dievs mani tādejādi centās apturēt, lai es pārstātu sevi mocīt,” saka Ludmila.
Pandēmijas laikā meklējusi iespēju kaut ko darīt. 2020. gada pavasarī soctīklos ievērojusi izaicinājumus ar svaru bumbām, kuros iesaistījās daudzas airētājas. Jautrības pēc arī Ludmila nolēma izmēģināt, un tas aizrāva. Sākumā meklējusi treniņus video formātā internetā, līdz viņu soctīklos ievērojis kāds Izraēlas treneris Salmons, kuram ir sava onlain skola. Viņš uzņēmies Ludmilu trenēt attālināti, turklāt bez maksas, saskatīja viņā lielu potenciālu. Pamazām Ludmila apguva svaru bumbu celšanas tehniku. Vairāk nekā gads aizritēja, lai nostiprinātu savu ķermeni, paceļamo svaru palielināja pakāpeniski. Tobrīd darījusi to vien savam priekam, neuztvēra nopietni. Paralēli uzsākusi treniņus pie vietējā trenera Ivana Gaļaša un jau trešajā treniņā nokļuva sacensībās, startējot garajā ciklā ar divām 8 un 12 kg smagām svaru bumbām, iekļuva labāko trijniekā. Nelielā sporta zāle Daugavpils Būvniecības tehnikumā kļuvusi Ludmilai par otrām mājām, kurp viņa dodas vairākas dienas nedēļā.
Pērn septembrī Daugavpilī notika Latvijas čempionāts svaru bumbu celšanā garā cikla vingrinājumā, kur Ludmila pārstāvēja Augšdaugavas novadu un uzstādīja Latvijas rekordu svara kategorijā līdz 63 kg, paceļot divas 16 kg smagas svara bumbas 80 reizes un tika iekļauta Latvijas izlases sastāvā dalībai Pasaules čempionātā, kas oktobrī notika Ungārijā.
Latvijas čempionātā Ludmila jutusies pārliecināta par sevi, traucējis vien vēsais laiks un ledainās svaru bumbas, jo sacensības notika ārā. “Man vienmēr ir svarīgi uzvarēt visas kategorijas, ne tikai savu, saprast, ka tieši es esmu visspēcīgākā.”
Budapeštā bija otrādi – karsts laiks, bumbas sāka šķist par smagu. “Uz rokas noberzu milzu tulznu, taču tobrīd neko nejutu, nesāpēja. Galvā nebija domu, tik vien kā pārmetu krustu,” atceras Ludmila. Ungārijā bija spēcīgas sāncenses, taču Ludmilai izdevās izraut pārliecinošu uzvaru. “Es nebraucu uz sacensībām nesagatavota, tāpēc esmu par sevi pārliecināta.” Pasaules čempionātā Ludmila parādīja izcilu tehniku, cīņas sparu un neatlaidību, paceļot 78 reizes divas 16 kg smagas svaru bumbas.
Par atbalstu un sagatavošanu viņa ir pateicīga abiem treneriem – Salmonam un Ivanam Gaļašam. “Dažkārt aizdomājos, vai tikai atkal nepārvērtēju savus spēkus. Nebiju pārliecināta, ka es esmu piemērota svaru bumbu celšanas sportam, jautāju abiem treneriem un saņēmu atbildi, ka man ir lieliski dotumi un milzīga darba mīlestība.”
Tālākie mērķi jau noteikti
Ludmila uzskata, ka šajā svaru kategorijā sevi ir izsmēlusi un tālāk jāiet ceļš uz profesionālo līmeni. Pašlaik sportiste cilā 18, 20 un 22 kg smagas svaru bumbas, izmēģinājusi arī 24 kg svaru, ar kuru jau decembrī piedalījās sacensībās un pacēla 44 reizes, gūstot uzvaru. Ludmilas sapnis un mērķis ir šogad startēt čempionātā un iegūtu sporta meistara titulu. Tur būs jāuzstājas ar 24 kg svaru bumbām, kas šobrīd vēl šķiet par smagu, tāpēc priekšā vēl daudz darba un treniņu. “Sākumā jau pavasarī jāiegūst meistara kandidāta tituls, jāpaceļ virs galvas 35 reizes 48 kg, kas ir 80% mana svara. Tas ir nopietns svars un darbs,” saka sportiste. Savu mērķu sasniegšanai Ludmila sev dod vien pāris gadus, jo plāno veidot ģimeni un pielikt sportistes karjerai punktu.
Taču no airēšanas trenera darba Ludmila aiziet neplāno, gluži otrādi, tā ir viņas sirdslieta, iegūta augstākā A kategorija kā trenerei. Turklāt pašlaik izveidojusies lieliska komanda, ļoti mērķtiecīgi jaunieši, ar kuriem prieks strādāt. Viņu vidū arī Ludmilas pusaudzis dēls Vladimirs, kuru viņa cenšas pievērst airēšanas sportam. Kad jaunieši nolaiž rokas, Ludmila prot viņus uzmundrināt no savas dzīves pieredzes.
“Trenera darbs ļauj gūt baudu. Katru vakaru aizmiegu ar domu – kaut ātrāk būtu rīts un varētu doties uz darbu un treniņu. Es protu dzīvot ar šo kaifu, par ko esmu pateicīga Dievam. Mans dzīves ceļš bijis ērkšķiem klāts, gūta dažāda pieredze, bet esmu nonākusi pie sevis labākās versijas. Esmu sapratusi, ka jādara tas, kas tevi padara patiesi laimīgu.”
Teksts, foto: Inese Minova
