Daugavpils novada Kultūras pārvaldes un Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projekta “Personību stāsti Daugavpils novada bibliotēkās” ietvaros, Špoģu vidusskolā viesojās Līgatnes dabas parka zvērkope Velga Vītola, kura tautā pazīstama kā “lāču mamma”. Rādot fotogrāfijas, kas ļāva virtuāli izstaigāt Līgatnes dabas takas, Velga aizrautīgā stāstījumā atklāja savvaļas dzīvnieku neparastos stāstus un atklāja viņu unikālos raksturus.
Stāsta Velga Vītola:
-Dzīvnieki Līgatnes dabas parkā nokļūst tikai tad, ja viņi ir nokļuvuši nelaimē. Piemēram, cilvēki atnes mazuļus, kas palikuši bez mammas, daļa dzīvnieku nāk no zooloģiskajiem dārziem. Bet neviens dzīvnieks netiek ķerts speciāli, lai viņu liktu aiz restēm. Līgatnes dabas takās patvērumu atrod tikai Latvijā sastopamie dzīvnieki un putni. Vairāk kā 40 dzīvnieku un putnu mani uzskata par mammu. Uz Līgatnes dabas takām es strādāt ierados 1981.gada 1.aprīlī – nu jau rit 37 gads.
Dosimies ekskursijā pie Līgatnes zvēriņiem! Pastaiga sākas ar pūču māju, kurā ir trīs lielas istabas. Katram dzīvniekam un putnam Līgatnē ir savs vārds, jo katram ir sava vēsture, raksturs un īpašības. Pūcītes sauc Frīda un Aktrise. Aktrise viņa ir tāpēc, ka bērnībā viņai ļoti labi padevās miršanas ainas, kurās neviens aktieris nevarētu viņu pārspēlēt. Kad viņai klāt bāza peli, Aktrise aizvēra acis ciet, iežmiedza īsu kaklu, gāzās uz sāniem un izstiepa kājas, tēlodama, ka ir nomirusi. Šādas ainiņas atkārtojās tik bieži, ka vārds Aktrise viņai “pielipa”.
Otrajā istabā dzīvo urālpūce Omīte, jo viņa ir visvecākā no visiem dabas takās dzīvojošajiem. Urālpūce ir īsts Latvijas meža iemītnieks. Savukārt šis ir ūpju tētis Hugo, kurš savainots ieradās no Rīgas Zooloģiskā dārza. Vairākus gadus atpakaļ viņš tika pie savas Dāmas, lai gan sākotnēji mēs nenojautām, ka viņa ir dāma. Dāma bija uzklupusi zosu baram un vienu zosi nositusi. Par to viņa saņēma sodu no pārējām zosīm, kuras viņu tā apdauzīja, ka rītu viņa sagaidīja cietumā – tukšā trušu būrī. Mēs Dāmu izārstējām, ielaidām pie Hugo un drīz vien viņiem piedzima Ufo.
Latvijā ligzdo 6 sugu pūces. Bieži cilvēki pastaigājoties mežā un ieraugot pūču mazuli kādā zarā vai uz zemes, domā, ka viņš ir pamests un atnes uz mājām. Patiesībā pūcītes tiek atņemtas vecākiem, jo pūces baro savus mazuļus vēl mēnesi pēc tam, kad viņi ir pametuši savu ligzdošanas vietu, jo pūcītes vēl nemāk lidot. Cilvēkiem nevajadzētu iejaukties šajā procesā.
Mums nereti zvana un jautā – mums ir atrasts putniņš vai zvēriņš, ko lai dara. Es vienmēr aicinu šo dzīvnieku nofotografēt un man atsūtīt, jo nevar dot padomu, skaidri nezinot, kas tā ir par sugu.
Dodoties tālāk ekskursijā, redzam aplociņu – tā ir pati mazākā Latvijā dzīvojošā pūcīte. Šis ir Čiepstonis, ar kuru saistāma kāda anekdote. Pūcēm ir ļoti grūti noteikt dzimumu, to var izdarīt tikai izraujot krūšu spalvu un nosūtot uz laboratoriju. Es ar kolēģiem uzjautrinājos, ka manam Čiepstonim aug melnas ūsas, tātad būs mužiks. Un tad, kad rudenī aizsūtījām paraugus uz laboratoriju, izrādījās, ka visas pūcītes ir meitenes un tikai Čiepstonis ir mužiks. Tagad es smejos, ka man ir tāds savdabīgs noteicējs – ja urālpūces bērnam divu mēnešu vecumā ir melnas ūsas, tad tas būs puika. Protams, arī meitenei var būt melnas ūsas. Tā kā es Čiepstonim biju mamma un tētis vienā personā, viņam ļoti patika, ja viņu nēsāja. Kad viņš bija maziņš, viņš bija pieklājīgs un sēdās uz pleca, bet kad iemācījās lidot, tad ieņēma pozīciju man uz galvas, demonstrējot, ka viņš ir priekšnieks. Viņš bija vienīgā pūce manā mūžā, kas bija laimīgs laiku pa laikam man piekārtot frizūru. Tagad viņš dzīvo jaunā voljērā, bet joprojām mani atpazīst un nolaižas blakus.
Ir pavasaris un šis ir laiks, kad dabā pamostas eži. Ja ezis dzīvo pie lauku mājām, tad viņš ļoti labi var ziemot lapu kaudzē, malkas šķūnīšos, suņu būdās. Jāsaka, ka eži un zaķēni ir vieni no tiem dzīvniekiem, kurus ļoti daudz sadedzina, kad dedzina kūlu. Daudzus man ir nesuši apdegušus, kā arī regulāri par tiem ziņo.
Šis ir mans ezis. Tā bija pirmā reize, kad es dzirdēju, kā ezis bļauj. Kādu vakaru mēs ar viņu gājām ikvakara pastaigā, kur bija svaigi nocirsts egles celms. Viņš sajuta sveķu smaržu un laimīgs koda, košļāja un paralēli nelabi bļāva. Acīmredzot, sveķu smarža uz ežiem atstāj īpašu iespaidu.
Šos ežu mazulīšus man atveda, jo viņu mamma bija nobraukta Siguldas centrā. Cilvēki zvanīja un lūdza, vai es nevaru paņemt. Ir pavasaris un varbūt kādam šis padoms noderēs. Uz šķīvīša eža bērniem jāliek trīs reizes pārmalta liesa gaļa, kurai pielej kaķēnu sauso pienu. Ja mazos ezīšus sāk barot ar govs pienu, tad viņi pēc divām, trim dienām nomirst. Eži ir kukaiņēdāji un paši dabā sev atrod barību. Ja tomēr ir nepieciešamība, viņus var barot ar kaķu vai suņu barību, blakus novietojot ūdens trauciņu. Vēlāk ežus mierīgi var palaist brīvībā, jo viņiem visi instinkti darbojas, lai labi turpinātu dzīvot savvaļā.
Latvijā ir divu sugu zaķi – baltais un pelēkais zaķis. Mazos zaķēnus ļoti daudz appļauj un kūlā sadedzina, jo viņi slēpjas un gaida savu mammu. Mamma vienmēr ir tuvumā, jo viņa ļoti labi zina, kur bērni guļ. Sabiedrībā ir stabils mīts, ka zaķēnus var izcilāt un nolikt kur grib, jo katra zaķene, kas skries garām, viņus pabaros. Tas ir mīts, jo katrs savvaļas bērns dzers pienu tikai no savas mammas un mamma baros tikai savu bērnu.
Līgatnē šobrīd uzturas trīs jenotsuņi. Tā ir ļoti interesanta suga, viņi ir ļoti miermīlīgi, nav agresīvi, lēnām staigā un meklē savu ēdienu. Jenotsuņi ir vienīgie suņu dzimtas pārstāvji, kuri guļ ziemas miegā.
Līgatnē visus gadus ir dzīvojušas arī lapsas. Kamēr lapsiņas ir mazas, viņas uzturas tikai alu tuvumā un gaida, kad vecāki atnāks. Mazie lapsēni ir ļoti droši un ziņkārīgi. Cilvēks lapsām nodara lielu ļaunumu, ja baro mazos lapsēnus, jo tad tie vairs nemeklē paši sev piemērotu barību, pierod pie cilvēkiem, kas agri vai vēlu beidzas ar to, ka mednieks viņus nošauj. Līgatnē dzīvo Lapsis, kuru ir ļoti viegli novērot, jo viņš vienmēr sēž un gaida, kad kāds atnesīs viņas ēst. Lapsām ziemā ir vissmukākais kažoks, savukārt pavasarī kažoki noplok. Dažreiz cilvēki ieraugot lapsu pavasarī, saka, ka mums viņas ir kašķainas vai slimas ar trakumsērgu. Īstenībā viss ir kārtībā, vienkārši dzīvnieks maina sev kažoku.
Latvijā dzīvo divu sugu caunas – meža cauna un akmenscauna. Caunām ļoti garšo medus, tāpēc stropi jāuzmana ne tikai no lāčiem, bet arī caunām. Šī ir Esmeraldīte, mājas sesks, kurai mēs sniedzām iespēju dzīvot, jo bezatbildīgi cilvēki paņēma to kā mājdzīvnieku un pēc tam vienkārši izmeta ārā.
Te dzīvo sīļi – labākie Latvijas “papagaiļi”, jo viņi perfekti atdarina visas balsu skaņas! Esmu dzirdējusi kā sīlis atdarina kaķu ņaudēšanu, suņu riešanu, malkas skaldīšanu, mašīnas signalizāciju. Un, kad es vienu gadu sēdēju pie alnēniem, tad no milzīgas egles galotnes perfekti savu mammu sauca mazs “alnēns”. Pie manām mājām sīlis regulāri grib nozagt kaķu barību – viņš pielaižas pie bļodas, pasaka “ņau” un sāk ēst.
Vispār, Līgatnes dabas taku vēsture sākās ar staltbriežiem, kurus pirmo reizi atveda 42 gadus atpakaļ. Toreiz Vidzemē staltbriežu nebija un toreizējā direktora iecere bija Latvijā pavairot staltbriežus.
Katru gadu aļņi, staltbrieži un stirnāži met nost savus ragus un burtiski 3-4 mēnešu laikā viņiem izaug jauni ragi. Arī stirnēni bieži iekuļas nelaimē, jo viņus appļauj. Šī ir Bembija – arī viņai uz muguras bija liels pļāvums. Viņai ļoti palaimējās, jo Bembija bērnībā tika pie cilvēku ārsta – ķirurga, kurš sašuva viņai brūci. Es devu padomus, kā viņu barot un kad Bembija paaugās, es viņu paņēmu uz Līgatni.
Stirnām mazuļi dzimst maija beigās vai jūnija sākumā. Ja, ejot pa mežu, jūs atrodad stinu mazuli, neaiztieciet to. Ja viņš mierīgi guļ, viņš zina, ka mamma vakarā atnāks. Ja mamma ir nobraukta, tad mazie skraida apkārt un pīkst. Stirnu mamma nekad nenāks pie mazuļa, ja pārskatāmā attālumā atradīsies cilvēks.
Protams, Līgatnē mīt arī piecas mežacūkas. Pagājušajā ziemā kuiļa Āpša apkaklītē parādījās kaut kas zaļš – izrādījās, ka viņam uz muguras sākušas dīgt auzas! Tā kā mežacūkas tiek barotas no laipas, acīmredzot, kāds grauds iebira mugurā, un tā kā bija silts un mitrs laiks, šīs auzas sāka dīgt! Ražu viņš gan nesagaidīja, bet kādu laiku staigāja koši zaļš.
Netālu mīt arī aļņi. Alnis ir dzīvnieks, kas ir visgrūtāk turams nebrīvē. Viņi neēd sienu, tāpēc ziemā viņiem jāgādā slotiņas un dabīgā barība. Pavasarī aļņiem dzimt mazuļi. Aļņiem un mežacūkām nekad nevajag tuvoties, kad viņiem piedzimst mazuļi, jo viņas vienmēr aizstāvēsies un tas ir bīstami. Šī ir Saulcerīte ar saviem mazuļiem. Pie viņas es drīkstēju atrasties, jo esmu uzaudzinājusi Saulcerītes vecākus un kad Saulcerīte bija pavisam maza, es slaucu viņas mamma. Es nekad mūžā nebija slaukusi ne govi, ne kazu, bet uzreiz tēmēju uz aļņa. Protams, arī pagaršoju aļņa mammas pienu.
Reiz, dažus gadus atpakaļ, es gāju aplūkot aļņa mammu, kura nupat bija dzemdējusi. Nejauši es uzdūros mazam aļņu bērniņam. Alņu mamma bija dzemdējusi dvīņus, bet šis mazulis bija ļoti slims un vārgs, lemts bojāejai. Es zināju, ka atstājot šo mazuli zālē, naktī atnāktu lapsa un lēnām viņu dzīvu noēstu. Dabā tas ir normāli. Bet, tā kā es viņu redzēju un atradu, nolēmu, ka nevaru viņu tur atstāt. Es viņu paņēmu klēpī, ieliku mašīnā un atvedu mājās ar domu ļaut viņam mierīgi nomirt. Dienu no dienas es gaidīju, kad Freds nomirs, jo viņam ļoti asiņoja un strutoja nama un sākās vispārējā asins saindēšanās. Bet tā kā viņš turpināja dzīvot, divu mēnešu vecumā viņš dabūja četrus antibiotiku kursus, turklāt nepārtraukti viņam zemādā laida fizioloģisko šķīdumu un glikozi. Freds noteikti ir vienīgais alnis, kurš ir staigājis zeķubiksēs, jo savādāk nevarēja. Fredu aplūkoja pieci dažādi vetārsti un visi teica, lai es necerot, jo viņš nav dzīvotājs. Tomēr Freds ir alnis un viņš cilvēku valodā nesaprata, ka viņam paredzēt mirt! Viņš turpināja dzīvot un līdztekus piedalījās visos manas mājas sadzīves procesos – pārbaudīja vai veļa ir izmazgāta, kāda ir ūdens kvalitāte spaiņos, kontrolēja, ko es stādu slimnīcā. Freds pat parādīja zobus un iespēra sunim, lai gan vēlāk viņi kļuva par ļoti labiem draugiem. Pienāca rudens, bet Freds joprojām dzīvoja un pat tika pie savas draudzene. Tagad Fredam ir seši gadi, kas viņam ir milzīgs sasniegums.
Nepārprotami, Līgatne ir slavena ar saviem lāčiem. Voljēra labajā pusē dzīvo Ilzīte, kreisajā pusē – Mikus ar Puiku. Vispār, pieaugušus lāčus nedrīkst likt kopā, jo viņi kausies tik ilgi, kamēr stipri viens otru savainos vai pat nogalinās. Mikus ar Puiku ir kopā kopš bērnības, tāpēc viņiem ir ļoti draudzīgas attiecības. Lai gan katram no viņiem ir sava guļvieta, viņi parasti sanes visus salmus vienuviet un abi draudzīgi guļ.
Otrpus laipai dzīvo Ilzīte. Tikko dzimis lācis sver ar pus kilogramu, mazāk kā cukurpaciņa! Lācēniem actiņas atveras mēneša vecumā, staigāt iemācās divos mēnešos. Šis process ir ilgs. Ar Ilzītes izaudzināšanu es kļuvu par lāču mammu. Toreiz arī mani bērni bija mazi, viņiem bija daudz mīksto mantiņu, kuru vidū Ilzītei patika gulēt. Līdz Ilzītes pirmajam gadam viņa tik laista iekšā manās mājās, kur viņai patika visu pārbaudīt un kontrolēt. Mēs bieži gājām pastaigāties un viņa visur uzticīgi skraidīja man līdzi. Šajā fotogrāfijā redzams, kā Ilzīte mācās rāpties kokā. Pirmajā mēģinājumā man nācās līst kokā viņai pakaļ. Ziniet, visas anekdotes, ko stāsta par lāci, ka viņam uztraucoties piemetas caureja, ir patiesība. Varat iedomāties kāds bija koka stumbrs, ja uz viņa sēdēja stresa pilns lācis veselu stundu!
Ilzītei es biju mammas vietā, viņai ik pa brīdim vajadzēja iekāpt klēpītī, dabūt mammas buču un mīlestības devu. Ilzīte auga istabā un ģimenē, viņai pat nebija priekšstata, kā viņa izskatās. Kad viņa pirmo reizi ieraudzīja lielo lāci, viņa nobijās un aizmuka! Kolēģi zobojās, ka man mājās jānoliek spogulis, lai Ilzīte beidzot uzzina, ka viņa ir lācis, nevis cilvēks.
Kad Ilzīte paaugās, viņa tika pie sava voljēra, kurā es vairs iekšā negāju. Šī gada 11.janvārī Ilzīte atzīmēja 16 gadus – viņai tika pasniegta torte un visi dabas taku darbinieki viņai korī nodziedāja dziesmu “Kad man vairs nebūs 16”.
Līgatnē dzīvo arī citi zvēriņi, kurus visus var iepazīt, apmeklējot šo skaisto dabas nostūri. Šie daudzie zvēriņi mani uzver, kā savu mammu. Esmu bagāta ar daudziem bērniem. Lai gan viņi nerunā cilvēku valodā, mēs saprotamies.
Elza Timšāne
