Daugavpils novada Naujenes pagasta “Eglītēs” atrodas mini zoo “JuRita”. Par mini zoo to ir grūti nosaukt, jo viensētas teritorijā vairākos aplokos dzīvo daudz dažādu dzīvnieku – zirgi, poniji, alpakas, lamas, kamielis, pundurkazas, pundurtruši, punduraitas, dambrieži, ēzeļi, pāvi un daudzi citi dzīvnieki. JuRita ir kontakta zoodārzs, tas nozīmē, ka dzīvniekus var paglāstīt un pacienāt ar saimniecībā nopirkto barību. Saimniecības nosaukums apvieno abu īpašnieku vārdus – Juris Šadurskis un Rita Kočmarjova. Lai arī saimniekiem sākotnēji minizoodrārzs bija kā hobijs, tagad tas ir pārvērties par pilnvērtīgu ikdienas nodarbošanos.
– Pastāstiet, lūdzu, par savu saimniecību. Kādi dzīvnieki Jums ir?
J.Š. Mūsu saimniecība ir daudz dažādu dzīvnieku, piemērām, poniji, zirgi, truši, kazas un daudzi citi. Arī ir eksotiski dzīvnieki – lamas, alpakas, ķenguri, pāvi un fazāni. Visi mini zoo iemītnieki ir sugas dzīvnieki. Ja kāds man uzjautās dzīvnieku skaitu, es nevarēšu atbildēt, jo pats nezinu. Smejas. Lielo dzīvnieku mums ir pāri simtam. Varu pateikt poniju tiešo skaitu, tie ir 19. Trušus es neskaitu – viņi ir mazi dzīvnieki, tāpēc tos skaitīt nav īpašas intereses. Alpakas ir 12 – 6 puiši un 6 meitenes. Lamas ir ap 14. Taču skaitam nav nozīmes, svarīgi ir tas, ka katru zinām pēc vārda.
– Kā radās mini zoo izveides ideja?
J.Š. No paša sākuma tas bija vienkārši hobijs. Mums ar Ritu ļoti patīk dzīvnieki, taču nekad nebija mērķa atvērt mini zoo vai kaut ko līdzīgu. Viss, ko darījām, bija savam priekam un dvēselei. Nekad neesam skatījušies uz dzīvniekiem tikai kā uz peļņas avotu, mums tie ir kā bērni. Mēs nopirkām vairākus dzīvniekus un tad vedām tos uz pasākumiem Daugavpilī, cilvēki izrādīja interesi. Pēc tam arī draugi piedāvāja veidot zoo. Tā tas arī notika. Kad pienāca īstais brīdis, tad arī radās mini zoo.
– Kāda ir Jūsu ikdiena? Kas ir darāms katru dienu, lai dzīvniekiem nodrošinātu visu dzīvošanai nepieciešamo?
J.Š. Parasti mūsu diena sākas laika robežās no plkst. 7:30 līdz 9:00. Mēs nekad nesākam dienu bez brokastīm. Pēc brokastīm mēs ejam pie dzīvniekiem. Trīs obligātas lietas ir pabarot, padzirdīt un pacienāt ar granulām. Siens dzīvniekiem ir pieejams vienmēr. Protams, kārtojam aplokus, lai visur ir tīrs un sakopts. Rita aiznes dzīvniekiem spainīšus ar cienastu. Katram aplokam ir savs spainītis, jo kādam ir jānes burkāni, kādam āboli utt. Šis ik rīta rituāls aizņem aptuveni 3 stundas. Dienas laikā mēs kontrolējam, lai dzīvniekiem vienmēr ir pieejams ūdens. Rita velta ļoti daudz laika, lai iemācītu dzīvniekiem kādus trikus vai pieradinātu tos pie cilvēkiem, kā arī uztaisītu jaunas, smukas bildes. Dzīvnieki vienmēr iet pēc viņas, respektē viņu un pat atļaujas nedaudz paspēlēties. Tieši barošanas, dzirdīšanas un sakopšanas procesa dēļ apmeklētāju laiks sākas tikai no plkst. 12. Pirms viņi atbrauc pie mums, visam ir jābūt kārtībā, bez steigas. Esmu pārliecināts, ka uz izsalkušiem vai netīriem dzīvniekiem apmeklētājiem negribētos skatīties.
– Populārs jautājums no apmeklētājiem – kāpēc alpakas un lamas spļauj arī cilvēkiem?
J.Š. Eksistē kamieļveidīgo ģimene – kamielis, lama un alpaka. Visi šie dzīvnieki māk spļaut. Bet spļaudās viņi tikai savā starpā. Nereti notiek tāda situācija: es atnācu pacienāt vienu alpaku vai lamu, tad tuvojas otra, un tā alpaka vai lama sāk spļaut, lai atbaidītu otro dzīvnieku, lai tas netiek pie gardumiem. Bet dažreiz viņas aizmirst pagriezt galvu un trāpa nevis citā dzīvniekā, bet cilvēkā. Viņām nav mērķa spļaut virsū cilvēkam. Jā, savos aplokos, gan alpakām, gan lamām, ir sava hierarhija un viņas nekož viena otrai, bet tieši spļauj.
– Kādi ir Jūsu nākotnes plāni?
J.Š. Šobrīd mums ir diezgan daudz dzīvnieku un ir jātiek galā ar tiem. Tagad mēs vairāk domājam par ziemu. Jāuzbūvē jaunas mājiņas, nojumes, žogi. Ziema ir gara, un tai ir jābūt gataviem. Ziemas beigās mēs jau domāsim par vasaras plāniem.
– Kā Jūs rīkojaties, ja kādam no dzīvniekiem ir nepieciešama vetārsta palīdzība?
J.Š. Latgalē, diemžēl, ir grūti ar vetārstiem. Ir tie, kas neņemsies vienkārši konsultēt un ir tie, kas ir fantastiski speciālisti savā jomā, bet noslogotības dēļ nevar tikt pie mums. Tāpēc mēs cenšamies konsultēties ar citiem cilvēkiem, kuriem ir zoo vai tādi dzīvnieki kā mums, kā arī zvanām brīvākajiem vetārstiem. Ja gadās, ka kāds no dzīvniekiem saslimst, mēģinām risināt šo problēmu paši. Mums jau ir diezgan liela pieredze, tāpēc ir vieglāk palīdzēt dzīvniekiem, ja ar tiem kaut kas notiek.
– Kāpēc Jūs nelaižat apmeklētājus pie dzīvniekiem aplokos?
J.Š. Viss ir ļoti vienkārši: dzīvnieku raksturi ir ļoti atšķirīgi, tāpēc būtu ļoti grūti un laikietilpīgi stāstīt apmeklētājiem visus aizliegumus un citu informāciju. Dzīvnieki arī nogurst no cilvēkiem, tāpēc aploks ir viņu aizsargājamā zona, kurā viņi var paslēpties vai aiziet tālāk no cilvēkiem, lai atpūstos un nomierinātos. Bet dažreiz mūsu dzīvnieki piedalās fotosesijās, tām mēs viņus īpaši sagatavojam un izvedam no aploka vietā, kur notiek fotografēšanās.
– Kāpēc Jūs izlēmāt atvērt mini zoo tieši Daugavpils novadā, nevis kāda citā vietā Latvijā vai ārzemēs?
J.Š. Kāpēc man kaut kur ir jābrauc, ja es šeit esmu dzimis un audzis? Es uzskatu, ka Latgalē ir ļoti labi. To, kas tev patīk, var darīt jebkur, bet vislabāk to darīt mājās. Mēs esam tikai 10km attālumā no Daugavpils pilsētas. Es uzskatu, ka tas nav tālu. Esmu bijis ārzemēs, bet sapratu, ka mājās ir labāk. Daudzi ārzemēs meklē zelta kalnus, bet ja tu negribi strādāt, tad ne mājās, ne ārzemēs neko nenopelnīsi. Protams, šeit ir labs klimats, kas dod iespēju apvienot vienā vietā dažādus dzīvniekus.
– Vai ideja par kontakta zoodārzu bija Jūsu vai iecere veidot to bija noskatīta no citiem šāda veida zoo piemēriem?
J.Š. No sākuma visu darījām paši, balstoties tikai uz savām domām. Pēc tam sākām komunicēt ar citiem kontakta zoo saimniekiem un tā guvām pieredzi dažādos aspektos. Pilnīgi pārtaisījām aplokus, ļaujam apmeklētājiem barot dzīvniekus tikai ar granulām, kuras var iegādāties pie mums. Ir patīkami, ka var dalīties pieredzē un gūt kaut ko jaunu no citiem cilvēkiem.
– Jūsu mini zoo ir Beļģu sugas truši, ko sauc arī par “gaļas trušiem”. Jums viņi ir kā zoo iemītnieki vai arī tos izmantojat gastronomiskos nolūkos?
J.Š. Daudzi apmeklētāji mums to jautā. Mēs neēdam šos trušus, ka arī citus mūsu zoo iemītniekus. Katru dienu mēs par viņiem rūpējamies, barojam, kopjam, tie mums ir kā bērni. Ja runāt par trušiem, tad varu piebilst, ka Rita mums krusto trušu šķirnes, lai iegūtu jaunas interesantas kažoka krāsas. Vai pēc tik milzīga padarītā darba mēs varētu atļauties tos ēst?
– Kādi apmeklētāji brauc pie Jums ciemos? Varbūt bija kādi interesanti gadījumi, par kuriem varat pastāstīt?
J.Š. Pie mums brauc gan ar zīdaiņiem, gan cilvēki gados. Pensionāri un skolēni nereti atbrauc ekskursijā. Mēs priecājamies par visiem! No kurioziem gadījumiem visvairāk atmiņā patika meitene, kura atbrauca un sākumā uzvedās kā pilsētniece, taču pēc 15 minūtēm mūsu zoo viņa palika pavisam citāda un labprāt glāstīja un baroja visus dzīvniekus. Parasti cilvēki šeit atpūšas, dzīvnieki un vide uzlabo garastāvokli.
Ar Juri Šadurski sarunājās Samanta Miglāne