Sporta veterāns Jurijs Kopasovs jau vairāku gadu garumā ir uzticīgs Daugavpils novadam, startējot dažāda mēroga un līmeņa sacensībās veterāniem kā Latvijā, tā ārvalstīs – airēšanā, svarbumbu celšanā, slēpošanā, skriešanā un citos sporta veidos. Tālajā 1970. gadā Jurijs Kopasovs kļuva par PSRS čempionu airēšanā ar kanoe laivām, savukārt 1973. gadā sportistam piešķirts starptautiskas klases sporta meistara nosaukums, starp citu, pirmajam Daugavpilī. Satiekot Juriju, liekas, ka enerģija un dzīvesprieks nepazūd viņa acīs ne uz mirkli, savukārt pozitīvs skats uz dzīvi saglabājas vēl joprojām. 5. septembrī viņam apritēja 70 gadi, taču vēl joprojām savu dzīvi bez sporta Jurijs iedomāties nevar un arī negrib.
– Pastāstiet nedaudz par sevi, kur esat piedzimis, dzīvojis, mācījies.
J.Kopasovs: Esmu dzimis 1947. gadā Rīgā, mājdzemdībās, jo pēckara gados līdz slimnīcai bija grūti tikt. Vēl arī tagad, braucot garām Mežaparkam, redzu māju, kurā piedzimu. Tagad gan jāatzīst, tā izskatās labāk nekā padomju laikos. Esmu mācījies gan Rīgā, gan Daugavpilī, absolvēju Daugavpils vakarskolu. Sakarā ar darbiem tēvam bieži bija jābraukā, tāpēc kādu laiku dzīvojām Jēkabpilī, tad – Ilūkstē, pēcāk – Daugavpilī. Radinieki no mātes puses dzīvo Ilūkstē vēl joprojām. Ar viņiem man ir saglabājies ciešs kontakts. Visas bērnības vasaras kopā ar citiem radu bērniem es pavadīju tieši Ilūkstes pusē. Tad jau apzinīgā vecumā dzīvoju Daugavpilī, Varšavas ielā, mājā, kur tagad atrodas viesnīca “Villa Ksenija”. Tas bija traks rajons, bija daudz huligānu, arī es tāds biju. Smejas. Tāpēc arī laikam sāku ar sportu nodarboties. Cilvēkos, kas ir nedaudz huligāni, kūsā enerģija. Iesāku nodarboties ar boksu pie trenera Aleksandra Purvinska. Un tad kāds mans draugs piedāvāja pāriet uz vingrošanu. Atceros, toreiz man kā reiz bija deguns pārsists. Tolaik man bija kādi 10 gadi, un es nolēmu, ka ir jāiet uz vingrošanu. Un tā es kādus 3 gadus nodarbojos tikai ar vingrošanu. 13 gados, aizbraucot uz Rīgu, turpināju nodarboties ar šo sporta veidu. Staigāju peldēties Ķīša ezerā, tolaik Mežaparkā atradās vagonu rūpnīcas stadions un tur bija atklātais baseins. Turpat arī sāku nodarboties ar airēšanu. Tolaik nodarboties ar sportu bija viegli, kur gribējās, tur varēja iet. Tagad, piemēram, tepat Daugavpilī daudzi interesējas, kā bērnu iekārtot peldēšanas sekcijā. Tagad to izdarīt ir grūtāk.
– Tātad var teikt, ka otrais sporta veids, ar kuru nodarbojāties nopietnāk, bija tieši vingrošana?
J.Kopasovs: Jā. Kaut arī, kad atbraucām uz Rīgu, vingrošanas sekcija atradās tālāk, staigāju uz nodarbībām divas reizes nedēļā, bet bija samērā grūti visu apvienot. Tolaik sāku staigāt uz pantomīmas nodarbībām, kuras vadīja latviešu baleta mākslinieks un kinoaktieris Māris Liepa. Viņš vēl pats bija students. Pie viņa es nodarbojos pusotru gadu. Viņš teica, ka esmu talantīgs. Kas saistās ar vieglatlētiku, tad tajā nokļuvu pavisam nejauši. Tas bija laikā, kad strādāju siltumtīklos. Bieži tika organizētas sacensības un mani uzaicināja tajās piedalīties. Tā nu es aizgāju un uzvarēju.
1963. gadā es tiku Stropu sporta bāzē, kur notika airēšanas nodarbības. Es iesēdos smailītē un sāku airēt. Man teica, ka man labi izdodas. Protams, pirmās iemaņas man bija no Mežaparka laikiem. Pēc kāda laika no smailītēm pārgāju uz kanoe laivām. Mums bija laba grupa, un tieši ar kanoe airēšanu es jau izgāju augstākā līmenī. 1968. gadā mūsu olimpieši ļoti slikti uzstājās Olimpiskajās spēlēs un tika mainītas starptautiskas klases sporta meistaru klasifikācijas prasības. Par starptautiskas klases sporta meistaru varēja kļūt tikai tad, ja tika iegūta pasaules čempionāta godalga. Savukārt, ja esi kļuvi par olimpisko čempionu, iegūsti godātā sporta meistara nosaukumu. 1970. gadā es kļuvu par PSRS čempionu airēšanā ar kanoe, savukārt 1973. gadā man piešķīra starptautiskas klases sporta meistara nosaukumu. Starp citu, biju pirmais sporta meistars Daugavpilī. Kas bija sporta meistars PSRS laikos un kas tagad? Tagad šīs prasības ir daudz zemākas. Tagad skatos, ka sporta meistaru nosaukumus dod daudziem, kaut gan pēc vecās kvalifikācijas sistēmas mēs neesam sasnieguši tik augstus rezultātus, kā tas bija PSRS laikā. Jāmaina šī attieksme pret sportu, manuprāt. Arī prasībām jābūt daudz stingrākām.
– Un kur turpinājāt mācības pēc skolas?
J.Kopasovs: Esot PSRS izlases komandas sastāvā, divus gadus pēc kārtas mēģināju iestāties Sporta institūtā, taču man tas neizdevās. 1975. gadā norisinājās PSRS Tautu spartakiāde, un tiem, kas piedalījās, noteica vieglākas prasības, stājoties institūtā. Starp mūsu grupas biedriem 25 cilvēku sastāvā, kas iestājās neklātienes programmā, bija viens sporta meistara kandidāts, 3 starptautiskas klases sporta meistari, viens godātais treneris un visi pārējie – sporta meistari. Un pasniedzēji jautāja, ko gan mēs vēl jums varam iemācīt? Fizioloģija, ķīmija gan bija jāmācās, jo daudz ko nezinājām tieši šajos priekšmetos. Taču, kas saistījās ar sportu, mēs katrs jau savā ziņā bijām profesors. 1980. gadā es absolvēju institūtu, 13 gadus biju PSRS izlases komandas sastāvā. Aktīvi piedalījos čempionātos, divas reizes tiku gatavots olimpiādei, bet tā arī nesanāca tajā piedalīties. Latvijas treneri nevarēja izsisties cauri sistēmai. Bet man vienalga patika sports. Es jau smejos, kā aizbraucu uz čempionātu, visi konkurenti mani jau pazīst. Man nav problēmu uzvarēt, liec kaut vai 10 sporta veidos. Smejas. Jo dažādība sportā ir pats labākais.
– Vai Jums ar gadiem nav izstrādājies ieradums uzvarēt?
J.Kopasovs: Nemaz. Jo katru reizi sacensībās piedalos ar prieku. Ja zaudēju, tad arī tikai ar prieku. Toties man ir draugi un paziņas, kuriem dažreiz piekāpjos, lai uzvar viņi. Daru to speciāli, lai viņiem būtu interesanti, lai viņi aizķeras. Pavisam nesen notika Latgales sporta svētki, uz kuriem atvedu 77 gadus veco Emīlu. Satiku viņu Stropos un teicu, lai nesēž mājās, bet nāk un piedalās sacensībās. Un viņš arī startēja un ieguva 4. vietu. Kad aizgāju no sporta, sāku strādāt Ķīmijā par sporta bāzes direktoru. Un bāzē darbojās sporta grupa, kur toreiz ar Emīlu arī iepazinos. Bija arī citi mani draugi, kas apmeklēja šo veselības grupu. Toreiz jau maksāt no savas kabatas neko nevajadzēja, arodbiedrība maksāja. Vēl joprojām atceramies, ar kādu gandarījumu tur darbojāmies. Kolektīvais gars – tas ir feini. Tās sajūtas saglabājušās līdz šīm dienām. Arī tagad ir kādi seši septiņi mani draugi, kas kopā ar mani trenējas un braukā uz sacensībām, tostarp arī mūsu veterāns Romualds Saušs. Iepazināmies, kad viņš vēl bija jauns. Viņš vēl joprojām ir rūdīts sportists. Nodarboties ar sportu atvedu arī bijušo sporta skolotāju Stanislavu Stašulānu. Arī viņš ilgu laiku vairs netrenējās un nepiedalījās sacensībās. Viņš kādreiz bija ļoti labs šķēpmetējs, un es ieteicu viņam atsākt treniņus. Tagad arī ar svarbumbu celšanu viņš nodarbojas un arī diezgan veiksmīgi.
– Kuru Jūs varat nosaukt par savu dzīves treneri vai varbūt tādi ir bijuši vairāki?
J.Kopasovs: Varu teikt, ka man dzīvē ļoti ir palīdzējuši cilvēki, kas bija saistīti ar sportu. Kad nodarbojos ar airēšanu sporta klubā “Dinamo”, bija tāds Jakovs Greiss, kas tolaik klubā strādāja par atbildīgo sekretāru, kā arī bija talantīgs sporta pasākumu organizators. Protams, arī mans treneris Boriss Prirodins – brīnišķīgs cilvēks. Mēs savā starpā saucām viņu par tētuku, viņš bija savējais. Airēšanā viņš mūs trenēja kopš 1964. gada. Bija jauki laiki. Visi puiši gribēja viņam līdzināties, viņš bija stiprs, stalts, sportisks. Bija sabiedriski aktīvs un enerģisks. Viņš tiešām mani iztrenēja par labu sportistu, norūdīja, esmu viņam ļoti pateicīgs. Tikai labus vārdus gribas teikt par Eduardu Lihovecki, kas daudzus gadus ir vadījis novada Sporta nodaļu. Viņš ir īsts sava darba fanātiķis, kas visu vienmēr dara pēc labākās sirdsapziņas, rūpīgi un pārdomāti. Viennozīmīgi par svarīgu savā dzīvē varu nosaukt savu pirmo treneri Aleksandru Purvinski. Pēc tam jau pēc institūta pats strādāju par treneri. Trenēju jauniešus kanoe airēšanā, bet samērā neilgi, kādu pusotru gadu.
– Vai atceraties savu pirmo izcīnīto medaļu?
J.Kopasovs: Protams. Tas bija 1964. gads, kad pirmo reizi ar puišiem piedalījāmies Latvijas čempionātā airēšanā ar kanoe laivām. Toreiz mēs vinnējām stafetē. Pie tam, konkurenti sacensībās bija nopietni – gan sporta meistari, gan sporta meistara kandidāti. Tā bija nozīmīga uzvara, bet medaļa – pati dārgākā. Treneris mūs nosauca par kvartetu, kas izcīnīja čempionāta zeltu. Nākamā nozīmīgā uzvara tika izcīnīta Šauļos, kur ar lielu pārsvaru ieguvu zelta godalgu. Pēc šīm sacensībām mani sāka dēvēt par spēcīgu sportistu. Vēlāk bija daudz dažādu uzvaru. Kad vienreiz nosvēru visas medaļas, kuras izcīnīju padomju laikā, sanāca 8, 5 kilogrami! Tagad medaļu man ir katru gadu gandrīz tikpat. Jāsaka, ka veterānu sports ir laba lieta, taču tam vajadzīgi lieli tēriņi. Finansiālā ziņā man daudz palīdz mana meita, kas dzīvo un strādā ASV. Viņa ir liela malace, pārzina trīs valodas. Lepojos arī ar savu dēlu un mazdēlu.
– Kā vērtējat valsts un novada pašvaldības atbalstu sporta veterāniem?
J.Kopasovs: Veterānu sportā esmu jau vairāk nekā 15 gadus. Pirms 15 gadiem veterānu kustība Latvijā bija, taču ne tik augstā līmenī kā tagad. Tagad ir labi, jo visos sporta veidos tiek rīkoti Pasaules čempionāti veterāniem. Ļoti daudzi šaubīgi domā, ka veterānu sports ir nevajadzīgs. Es tomēr uzskatu, ka seniori, kas nodarbojas ar sportu, uztur savu veselību un slimo mazāk, ir lielāks ieguvums gan valstij, gan sabiedrībai kopumā. Protams, prieks, ka novadā tiek rīkotas sacensības veterāniem, jo tas ļauj būt mums labākiem, stiprākiem un veselākiem. Ja es rakstu vēstuli ar lūgumu atbalstīt, tad vienmēr šo atbalstu arī saņemu.
– Vai uzskatāt, ka veterāni ir sava veida stimuls jauniešu vidū?
J. Kopasovs: Uzskatu, ka mūsdienu jaunatnei vispār trūkst stimula nodarboties ar sportu. Veterānu sacensībās ir vērojama interesanta likumsakarība. Skatot sacensību rezultātus, nākas novērot, ka vairāk ir dalībnieku ne jau jauniešu vidū, bet gan veterānu. Bet es domāju tas ir novērojams tāpēc, ka jaunatnes Latvijā paliek ar gadu jo mazāk. Kad vadīju Ķīmijā sporta bāzi, izveidoju bērnu sporta skolu, kas bija viena no labākajām Latvijā. Sagatavojām divus sporta meistarus un kādus 30 sporta meistara kandidātus. Daugavpilī attīstījām zemūdens peldēšanu. Viss notika, tagad ir savādāk.