Pirms trim gadiem Jeļena Ondzule uzņēmās veidot kultūras dzīvi Salienas pagastā. Tolaik šis darbs bija jauns izaicinājums viņas dzīvē, taču ļoti ātri kļuvis par sirdij tuvu nodarbi. Jeļena atzīst, ka šajā darbā jūtas kā zivs ūdenī, jo te varot likt lietā savu radošo fantāziju un prasmes, izbaudot pašu darba procesu un priecājoties par rezultātu.
Kultūras dzīve turpinās
Ilgus gadus Jeļena darbojās reklāmas jomā. Kad piedzima meitiņa, uz daudzām lietām sākusi raudzīties citādi, tostarp uz darbu, sapratusi, ka reklāmas lauciņā strādāt vairs nevēlas. Kādu laiku meklēja darbu, līdz uzgājusi kultūras nama vadītājas vakanci Salienā. Jeļena atzīst, ka vienmēr gribējusi strādāt kultūras jomā, tāpēc nolēmusi mēģināt. “Man darbā ir svarīga daudzveidība, un kultūrā tā ir. Tas man ļoti patika. Es izdomāju dažādus pasākumus, rakstu scenārijus, veidoju noformējumu, sastādu izdevumu tāmes. Veidoju radošās darbnīcas, jo pašai patīk darboties ar rokām,” saka Jeļena. Viņu saista arī lauku cilvēku sirsnība un atsaucība. Jeļena rīko pasākumus dažāda vecuma auditorijai – sākot ar bērniem un beidzot ar sirmgalvjiem, tāpēc viņai jāizdomā nodarbes katra interesēm.
Šogad pandēmijas dēļ daudzi pasākumi izpalika, taču jau maija beigās atsākuši kultūras dzīvi pagastā. Šis laiks iemācījis kustināt prātu un fantāziju, jo pasākumi jārīko, ievērojot valstī noteiktos slimības profilakses pasākumus, tostarp divu metru distanci. Tas bijis pārbaudījums, kas iemācījis likt lietā neparastus risinājumus. Kādā bērnu ballītē Jeļena izmantojusi tauriņu ķērājus gariem kātiem, kas ļāva sarīkot ne tikai jautras stafetes, bet arī bez raizēm ievērot citam no cita pieprasīto distanci.
Šoruden Jeļena jau ieplānojusi dažādus kultūras pasākumus un cer, ka būs iespēja tos novadīt. Septembra nogalē novadīti nu jau par tradīciju kļuvušie Ievārījuma svētki, kas šogad papildināti arī ar zaptes vārīšanas meistarklasi. Šim nolūkam Jeļena pat iegādājusies plītiņu. Novembrī iecerēta Zemnieku balle. Katru mēnesi ieplānoti vismaz divi pasākumi, lai vietējiem cilvēkiem būtu iespēja atpūsties no ikdienas rutīnas un darbiem.
Mākslinieku gēnu mantiniece
Jeļenas dzimtā pilsēta ir Līvāni, kur viņa dzimusi mākslinieku Mihaila un Svetlanas Kuļgajevu ģimenē. Pēc vidusskolas absolvēšanas pabeidza Rīgas Dizaina un Mākslas vidusskolu, kļūstot par ādas izstrādājumu dizaineri, vēlāk Daugavpils Universitātē ieguva profesionālo bakalauru mākslā un datordizainā. Sākotnēji mēģinājusi darboties kā ādas izstrādājumu dizainere, veidojot grāmatu ādas vākus, lādītes, bižutēriju un citas lietas, taču šos izstrādājumus esot grūti pārdot. “Esmu racionāls cilvēks. Man svarīgi, lai tas viss nekrātos pie manis skapī, nav tik daudz vietas mājās,” smejas māksliniece. Jeļena iekārtojusies darbā reklāmas uzņēmumā, paralēli studēja un veltīja laiku ģimenei, bet brīvos brīžos allaž rokā ir bijusi krāsu palete, jo gleznošana ir vislielākā aizraušanās. “Man ģimenē visi ir mākslinieki – vecāki, brālis, viņa sieva un meita. Es mācījos Līvānu Mākslas skolā, bet tad vēl šaubījos, vai tas ir mans. Uzsākot mācības Rīgā, jau pirmajās dienās sapratu, ka mana jomas izvēle ir pareiza,” saka māksliniece.
Jeļena sevi uzskata par portretisti. Viss sācies ar kādu pasūtījumu – lūgumu uzzīmēt cilvēka portretu, tam sekoja vēl un vēl. Sākumā portretus zīmējusi ar zīmuli, tagad arī ar pasteli, ogli, tušu un eļļas krāsām. Jeļena neliek nevienam pozēt, jo tas ir ļoti laikietilpīgs process, kam rast iespēju nav reāli, tāpēc portretus atveido pēc fotogrāfijas, turklāt tik meistarīgi, ka neatšķirt no fotoattēla.
Meitiņas Ksenijas portrets
Ne tikai kultūras jomā, bet arī savā radošajā vaļaspriekā viņa allaž meklē ko jaunu, tāpēc izmēģina dažādas tehnikas un glezno to, kas tobrīd saista – ainavas, ziedus, arī abstrakciju. Nesen izmēģinājusi jaunu tehniku, proti, integrē eļļas un akrila gleznās zeltīta metāla sakausējuma elementus. Šis materiāls nopērkams specializētos veikalos un darboties ar to esot ļoti interesanti, jo metāla elementi tiek uzlīmēti jau gatavai gleznai. Šādi viņa izrotājusi kādu ainavu, kur metāls atdzīvinājis jūras viļņus.
Ķerties pie ziedu gleznošanas Jeļenu šogad pamudinājis pandēmijas laiks, kad kultūras un arī gleznošanas jomā iestājās klusums. Īsā laikā viņa uzbūrusi vairākas ziedu gleznas, kuras pašlaik var aplūkot izstādē “Ziedu simfonija” Červonkas muižā. Vismīļākie ziedi Jeļenai esot peonijas, iespējams, to smaržas dēļ. Tāpēc šādu gleznu viņai esot visvairāk. Mazāk saista rozes, kas māksliniecei šķiet vienveidīgas.
Kopš 2006. gada Jeļena piedalās dažādās izstādēs, izveidojusi arī trīs personālizstādes, divas no tām bija skatāmas Salienas pagastā. Kopš Jeļena vada kultūras dzīvi Salienas pagastā, viņa cenšas vietējiem iedzīvotājiem sniegt arī mākslas baudījumu, rīkojot savas un kolektīvās izstādes.
Iedvesma nav tālu jāmeklē
Jeļena labprāt apmeklē citu mākslinieku izstādes, smeļas pieredzi un uzskata par labu esam, ka mākslinieki ir tik dažādi un katram ir savs redzējums. Šādas izstādes ir viens no iedvesmas avotiem. “Visiem radošiem cilvēkiem vajag iedvesmas avotu. Studiju laikā mums bija jāmeklē iedvesma bibliotēkā, šķirstot žurnālus un grāmatas, vajadzēja kopēt citu mākslinieku darbus, kas ir svarīga mācību procesa sastāvdaļa. Taču kopēt citu mākslinieku darbus ir garlaicīgi, jo oriģināla autors jau visu ir izdomājis,” saka jaunā māksliniece. Viņai iedvesma nav tālu jāmeklē, tā atnāk pati. Jeļena rāda gleznu, kurā attēlota meitene baltā kleitā ar laternu rokā. Šim darbam viņu iedvesmojusi kāda mākslinieka glezna, kurā redzams zēns ar gaisa baloniem rokā.
Galvenokārt Jeļena ņem rokās krāsu paleti un otas vēlās vakara un nakts stundās, jo esot pēc dabas pūce. Turklāt šajā laikā mājinieki jau guļ, un viņa var netraucēti ļauties radošam procesam, kas norit virtuvē, malkojot kafiju un klausoties fonā kādu filmu vai mūziku. Jeļena atzīst, ka cita laika arī nav, kā tikai naktīs, jo dienā ir pamatdarbs un citas rūpes, turklāt eļļas krāsām, ar ko viņa pamatā strādā, piemīt spēcīgs aromāts, kas citiem var arī nepatikt.
Viņas abi bērni Ksenija un Aleksandrs ir bērnudārznieki, abi aktīvi izrāda interesi par mammas daiļradi. Meita cenšas arī pati zīmēt, reiz ar otu “papildinājusi” mammas aizsākto akrila gleznu. Ksenija apmeklē zīmēšanas nodarbības, un Jeļena ievērojusi, ka meitai ir ķēriens, tāpēc svarīgi esot talantu attīstīt tālāk, bet tamdēļ ir daudz jāmācās un jāstrādā pašai.
Jautāta, kas viņai kā māksliniecei sagādā vislielāko gandarījumu, Jeļena atzīst, ka māksliniekam ir svarīgi būt novērtētam. Ja darbus pērk, tātad tie kādam patīk. Galvenokārt cilvēki izvēlas gleznas, kas iederas interjerā, piemēram, ziedi vai ainavas, dažkārt pieprasītas ir abstrakcijas. “Tas, ka gleznu nopērk, ir patīkami, bet nav pats svarīgākais. Gleznošana ir ne tikai otrs darbs, tā ir mana dzīve, bez tā es nevaru. Tā arī ir iespēja relaksēties,” saka Jeļena Ondzule un sola tuvākā nākotnē pārsteigt ar jaunu savu darbu izstādi.
Māksliniece savos darbos atainojusi Salienā esošo Poguļankas upi ar tās arkveida akmens tiltu dažādos gadalaikos
Teksts, foto: Inese Minova
