Līgo svētku priekšvakarā viens no svarīgākajiem darbiem ir vainagu pīšana. Kopš seniem laikiem pieņemts darināt vainagus visiem Jāņa bērniem, bet pašiem Jāņiem galvā likti īpaši – ozolzaru vainagi.
Kā pareizi nopīt Līgo vainagu, varēja iemācīties meistardarbnīcā, ko rīkoja Skrindu dzimtas muzejs sadarbībā ar Vaboles kultūras namu. Apgūt šo prasmi bija ieradušies gan lieli, gan mazi Jāņa bērni. Dažādos noslēpumos vainagu darināšanā dalījās Skrindu dzimtas muzeja direktore, floriste Anna Lazdāne.
Viņa stāsta, ka vainagu pīšanai Līgo svētkos ir maģiska nozīme: “Vainags ir aplis, bet aplis ir sava veida maģija. Caur apli mēs kaut ko pieburam sev un citiem. Aplis ir Saules zīme, bet saule aust un riet. Tāpat arī vainags – tas Jāņu dienā izskatās ļoti krāšņs, bagāts ar ziediem. Pēc svētkiem tas iegūst mazliet citu formu, bet ziedu spēks jau nekur nezūd, tāpēc Jāņu vainagi jāglabā līdz nākamajiem Jāņiem un tad to Līgo vakarā sadedzina ugunskurā.” Anna zina stāstīt dažādus Jāņu dienas ticējumus. Piemēram, liela nozīme ir arī tam, kur vainags tiek uzglabāts pēc svētkiem. Ja cilvēks vēlas tikt ievērots un atzīts sabiedrībā, Jāņu vainags jākarina savā namā tieši virs ieejas durvīm vai pret tām, labi redzama vietā. Savukārt, ja cilvēks vēlas noslēgties no apkārtējās pasaules un dod priekšroku vientulībai, tad vainags jānoslēpj tālāk no citu acīm.
“Parasti jaunas meitas nopīto vainadziņu vēlāk uzkarina kaut kur dārzā vai pie saimniecības ēkas. Un tad es pavēroju, ka šī neapzinātā rīcība ietekmē vainaga pinēja dzīves ritumu,” ticējuma patiesumu apliecina Anna.
Jo krāšņāks un košāks vainags, jo vieglāk spriest par meitas čaklumu – cik daudz pļavas izbridusi un zāles salasījusi. Anna atzīst, ka vainagos var pīt visdažādākās zāles, ko vien var atrast pļavā. Jaunām meitām ļoti piestāv magoņu vieglums un margrietiņu drastiskums. Piparmētra aizsargā un uzlabo veselību. Noteikti vainaga jāiepin vībotne un pīlādzis, jo tie aizsargā pret ļaunu aci. “Katrai zālītei ir sava nozīme. Dažkārt mēs tās iepinam vainagā neapzināti. Saka, ka sarkanā āboliņa vainagus darina vien bagātas saimnieces, jo tas ir auglības un bagātības simbols. Tagad jau grūti atrast to sarkano āboliņu. Turklāt mūsdienās, kad tik ļoti tiek kultivēti un apstrādāti lauki, atrast īstu zāļu pļavu ir ļoti grūti,” teic Anna Lazdāne.
Svarīgi arī zināt, kam tieši vainags domāts. Sievām noteikti jāiepin vainagā liepu lapas sievas kuplumam, smilgas sievas sīkstumam un ozola zariņu spēkam. Vīriem ziedu vainags nederēs, tāpēc jāgādā ozolu zari, taču parasti vainagu darina tikai Jāņiem. Svarīgi ir darināt jebkuru vainagu labā noskaņojumā, kas pavadīs pinēju un vainaga valkātāju visu svētku garumā.
Vainagus var pīt ar dažādam metodēm. Ja tie domāti telpu rotāšanai, tad pamatā var likt klūgu apli, kas ļaus saglabāt vainaga apaļo formu arī pēc izžūšanas. Galvā likšanai labāk veidot vieglu pamatnīti no pašiem augiem.
Skrindu dzimtas muzeja speciāliste Ilze Ozoliņa katru gadu pin vainagus savai saimei – gan sev, gan meitai Annijai un dēliņam Miķelim. Ilze labi ielāgojusi ticējumu, ka Līgo vakarā jaunām meitām jāmet savs vainags ozolā – no kuras reizes tas ieķersies zaros, pēc tik gadiem meita izies pie vīra. Ilze pati jaunībā pārliecinājusies par šī ticējuma spēku un atzīst, ka Līgo vainagiem tiešām piemīt kāda maģija. Ik gadu Līgo vakarā viņa arī noplūc pīlādža zariņu un iesprauž kādā mājas stūrī, lai tas visa gada garumā pasargātu māju un tās ļaudis no ļauniem gariem un ugunsgrēka.
Meistardarbnīcā tapušos vainagus var aplūkot brīvdabas izstādē pie Vaboles pagasta pārvaldes ēkas un Skrindu dzimtas muzeja, kur tie rotāsies līdz pat Pēterdienai.
Teksts, foto: Inese Minova
