Skrindu dzimtas muzejā nupat tapusi jauna izstāde “No manas pūra lādes”. Tajā var aplūkot visdažādākos rokdarbus un traukus, ko muzejam dāvājuši Vaboles un Līksnas pagasta ļaudis. Aplūkojot savu vecāku un vecvecāku atstāto pūru, tajā uzietas dažādas lietas, kas ikdienā pašu ģimenē vairs netiek izmantotas, toties tagad kļuvušas par vērtīgiem muzeja eksponātiem un tiks saglabātas nākamajām paaudzēm.
Skrindu dzimtas muzeja direktore Anna Lazdāne stāsta, ka izstāde tapusi, muzejam īstenojot ieceri doties ekspedīcijā un apzināt pūru, ko glabā Vaboles un kaimiņu pagastu ļaudis. Muzejs aicināja atsaukties cilvēkus, kuriem mājās glabājas dažādi rokdarbi, trauki un citas vecas lietas, kas pašiem ikdienā nav vajadzīgas un kuras viņi būtu gatavi dāvāt muzejam. “Bagāts nav tas, kam pieder pils, bet tas, kas spēj dalīties. Un mūsu ļaudis tiešām ir ļoti devīgi,” saka Anna. Viņa bija patīkami pārsteigta, redzot to skaistumu un bagātību, kas glabājas iedzīvotāju pūra lādēs. Jaunajā izstādē var aplūkot tikai nelielu daļu no dāvinājuma, jo rūme neatļauj izlikt visus darbus. Izstāde būs aplūkojama līdz gada beigām, un tad eksponāti nonāks muzeja īpašumā. Tie ir gan austi dvieļi un galdauti, kas glabāti vairākās paaudzēs, visdažādākie trauki un pat servīzes, kas ikdienā vairs netiek izmantoti. Anna Lazdāne domā, ka muzejs ir īstā vieta, kur to visu uzglabāt.
Anna Lazdāne
Darbus izstādei sarūpējušas Vaboles pagasta iedzīvotājas Broņislava Skuķe, Genovefa Žuka un Ženija Boitmane, kā arī Līksnas pagasta iedzīvotājas Regīna Tenisa, Silvija Voiņa un Elvīra Vorošena. Viņas tika aicinātas aplūkot jauno izstādi un saņēma nelielas pateicības veltes no muzeja direktores par atsaucību un dāsnajām veltēm muzeja krājumam.
Broņislava Skuķe atzīst, ka daudzi vecie rokdarbi vairs nav saglabājušies, jo tikuši izmantoti lupatām. Kādā brīdī aizdomājusies, ka tā nedrīkst darīt, ka tie jāsaglabā mazmazbērniem par piemiņu. Viņa mājās uzgājusi vēl dažus pašas darinātus rokdarbus, ko solījās atvest uz muzeju.
Broņislava Skuķe
Aust pratusi Broņislavas mamma, taču viņai nebijis laika iemācīt to arī meitai. Broņislava apguvusi aušanas prasmes daudz vēlāk, kad jau pabeidza skolu un izgāja pie vīra. Garos ziemas vakaros viņa šūstījusi un iemācījās aust četrās un astoņās nītīs. Viņa glabā ne tikai savu, bet arī savas mammas un vīramātes pūru. Daudzas lietas mūsdienās vairs netiek izmantotas, taču viņa teic, ka tas ir vērtīgs mantojums, kas jāsaglabā.
Regīna Tenisa izstādei sarūpējusi savas mammas un vecmammas darinātos rokdarbus, kurus visus šos gadus rūpīgi glabājusi. Reiz tie jau bija aplūkojami izstādē Līksnā. Kad Regīna uzzināja par Skrindu dzimtas muzeja aicinājumu, nolēma dāvāt savu pūru muzejam, lai saglabātu šos rokdarbus vēsturei un parādītu tos plašam cilvēku lokam. Regīna atzīst, ka tagad ar rokdarbiem nodarbojas viņas meita, kuras tamborētie taureņi rotā Līksnas pagasta parku.
Regīna Tenisa
Genovefas Žukas dzimtā vairākās paaudzēs sievietes bija godu saimnieces. Bērnībā dodoties mammai palīgā, šīs prasmes mantojusi arī pati, vēlāk gājusi dažādos godos par saimnieci. Arī šodien pieprasītas ir Genovefas ceptās tortes un cepumi. Viņas pūrā glabājas dažādas vecas recepšu grāmatas un burtnīcas, kuras vietumis jau grūti salasāmas izplūdušās tintes dēļ. Viņa teic, ka agrāk saimnieces rūpīgi glabājušas šādus pierakstus un citiem nedeva, taču Genovefa mīļuprāt dalās receptēs, jo arī tas ir mantojums, kas jānodod nākamajām paaudzēm. Viņas pūrā glabājas arī dažādi rokdarbi, ko kādreiz pati darinājusi, jo īpaši dažādi izšuvumi.
Genovefa Žuka
Jaunībā Genovefai iepatikušies kādas polietes šūstījumi, palūgusi, vai var norakstīt rakstus, un dabūjusi veselu rulli, ko dažās dienās pārzīmējusi. Šūstījumi tolaik bijuši modē, tos izmantoja aizkaru vietā. Galvenokārt tika šūstīts ar sarkaniem un ziliem diegiem. Genovefa atceras, ka bērnībā māte mēdza ik pa laikam izpurināt skapju saturu un izklāt visu vēdināties uz žoga. Mammai pūrā bijis dvielis ar izšūstītiem putniņiem. Būdama vēl maza meitene, Genovefa varējusi veselu dienu tupēt pie izkārtā dvieļa un lūkoties uz putniem. Tā viņai no mazām dienām iepatikušies šūstījumi.
Silvija Voiņa glabā mīļā piemiņā kādas vecas tantiņas Helēnas Stašulānes pūru. Ilgus gadus viņa palīdzēja aprūpēt veco sievieti, kurai nebija savas ģimenes. Helēna Stašulāne bijusi liela rokdarbniece, prata gan šūt, gan adīt. Daudzi viņas adītie rakstainie cimdi nonākuši Naujenes novadpētniecības muzeja krājumā. No Helēnas Stašulānes mantoti arī dažādi veci trauki, kas nu ir nonākuši muzeja īpašumā. Pati Silvija kādreiz bija godu saimniece, tāpēc viņai iekrājies daudz trauku, ko nolēmusi dāvāt muzejam.
Silvija Voiņa
Muzeja krājumā nonākuši arī dažādi rokdarbi no pašas muzeja direktores pūra lādes – gan tamborētas sedziņas, gan viņas krustmātes dāvātie rakstainie cimdi.
Redzot cilvēku atsaucību, Anna Lazdāne un muzeja speciāliste Ilze Ozoliņa iecerējušas nākamgad vasarā turpināt šo ekspedīciju, aicinot novada ļaudis dāvāt muzejam dažādas lietas no savām pūra lādēm un papildināt muzeja krājumu.
Teksts, foto: Inese Minova
