Līksnas baznīcā notika trešais šī gada festivāla “Ērģeļu dienas” koncerts “Vakara lūgšana”. Līksnas baznīcā ērģeļu mūzika skanējusi jau kopš 1931. gada, kad baznīcu sākušas rotāt poļu meistara Vaclava Bernacka darinātās ērģeles. Lai atjaunotu sākotnējo ērģeļu skanējumu, tās restaurētas ar ērģelnieka Kazimira Paukštes atbalstu un savu atdzimšanu piedzīvojušas 2009. gadā.
Ērģeles Latvijā ir tradicionāls baznīcas mūzikas instruments. Festivāls “Ērģeļu dienas” ar vairākiem koncertiem šogad jau 10. reizi attīsta ērģeļu spēles kultūru Latgales dievnamos. Koncertos ieejas maksa ir par ziedojumiem, katru gadu savāktie līdzekļi tiek novirzīti kāda dievnama ērģeļu restaurācijai. Rogovkas baznīcā ērģeles atjaunotas pirms diviem gadiem, Viļakā ērģeļu atjaunošanas darbi vēl nav noslēgušies, savukārt šī gada koncertos saziedotie līdzekļi tiks atdoti Tilžas Romas katoļu baznīcas ērģeļu atjaunošanai. Ērģelniece un festivāla tradīcijas aizsācēja Larisa Carjkova skaidro, ka ērģeles ir diezgan pacietīgs instruments, taču, ja apklust, tad apklust uz visiem laikiem. Tieši šī iemesla dēļ, vēloties atbalstīt Latgales baznīcu ērģeļu uzturēšanu un apkopi, notiek ērģeļu mūzikas festivāls. Līdz šim ērģeļu mūzikas koncerti Latgalē praktiski netika rīkoti. Šogad “Ērģeļu dienu” koncerti pirmo reizi skanēs Vicmuižā un Izvaltā, savukārt Līksnā – jau trešo reizi. Zīmīgi, ka septiņdesmit procenti no ērģelniekiem nāk tieši no Latgales.
“Jā, te kaut kas ir. Tā tiešām ir zīme, ka tas garīgums un baznīca, kas spēlē ļoti lielu lomu cilvēku dzīvē, automātiski sasaistās arī ar ērģeļu mūziku. Katru gadu, organizējot arī koncertus mazajiem ērģelniekiem, redzu, ka viņu kļūst arvien vairāk, viņu profesionalitāte aug, līdz ar to ērģeļu kultūra ir drošās rokās”, min Larisa. Larisa Carjkova arī uzsver, ka katras ērģeles ir unikālas un dzīvas.
“Man ērģeles saistās ar to, ka tā nav sekulāra, bet gan sakrāla telpa. Saistās arī ar baznīcu un tās arhitektūru. Kad ienāc baznīcā, esi prom no ikdienišķām rūpēm. To skaņu, kas var būt no bezgalīgi maiga un klusa skanējuma līdz ārkārtīgi lielam fortissimo un majestātiskumam, kas piepilda visas velves, neviens cits instruments nevar radīt. Iespējams, to var salīdzināt ar orķestri, taču tajā spēlē vairāki cilvēki. Pie ērģelēm tu esi viens pats, kopā ar mūziku un vari patiesi darīt brīnumu lietas!”, ar sajūsmu stāsta ērģelniece.
To, ka Latgale un Latvija var lepoties ar spožām ērģelnieku saimēm, pierāda Veličko kuplās ģimenes piemērs. Koncertā varēja dzirdēt klasiskus instrumentu salikumus, kopā ar ērģelēm skanēja kontrabass, mežrags un varenās Veličko ģimenes vīru un sievu balsis. Ērģeļu stabuļu daudzveidīgais skanējums veidoja impresionistiskās krāsas, savijoties kopā ar vokālo balsu kolorītu.
Ērģelniece Digna Markule ir vecākā meita astoņu bērnu mūziķu Veličko ģimenē. Piedāvājumu muzicēt mammas dzimtajā draudzē par godu tēta dzimšanas dienai un festivāla jubilejai, Digna pieņēma uzreiz.
“Izlēmām, ka koncerta nosaukums būs “Vakara lūgšana”, jo vienmēr lielā ģimenē nācām kopā uz vakara lūgšanu, uz kuru aicināja vecāki. Šodien skan vairāk sakrāla rakstura skaņdarbi. Protams, Bahs, kas visu rakstīja Dieva godam, gan arī pārējie skaņdarbi, piemēram, “Ave Marija”, kas ir “Sveicināta Marija” kā lūgšana, gan Gregoriskais dziedājums, kas dziedams par mirušajiem, jo šajos kapos apbedīti mūsu vecvecāki. Principā, tas viss ir pakārtots, jo caur mūziku mēs lūdzamies”.
Visi astoņi bērni ir ļoti muzikāli, ieguvuši muzikālo izglītību un prot spēlēt kādu vai pat divus mūzikas instrumentus. Digna stāsta, ka mūzika viņu dzīvē ienākusi, pateicoties tētim. “Pēckara bērns, laikā, kad valdīja nabadzība un sapnis par mūziku šķita šķita kaut kas nereāls. Tētis bērnībā ņēma rokās divus ziepju gabaliņus un iztēlojās, ka spēlē akordeonu. Un tad viņš ļoti neatlaidīgi mūs motivēja nodarboties ar mūziku, dziedāt un spēlēt. Mēs arī kopā daudz muzicējam, ļoti daudz uzstājamies – dzimšanas dienās, jubilejās. Tā ir tā pleca sajūta”, stāsta Digna.
Mūziķa ērģelnieka profesionālo kvalifikāciju Digna Markule ieguvusi pirms sešiem gadiem, taču jau 20 gadus strādā Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā. Digna ērģeles sauc par instrumentu karali, kas kopā labi komponē ar jebkuru citu instrumentu. “Tām ir tik daudz iespēju – ērģeles vienlaicīgi var būt gan klarnete, gan trompete, gan oboja, gan flauta. Visforšāk ir spēlēt pēc vakara dievkalpojuma, kad baznīcā ir klusums un neviena nav”, bilst mūziķe.
Larisa Carjkova pauž, ka Līksnas baznīcā ir brīnišķīga akustika un ļoti skaistas ērģeles ar plašām iespējām: “Līksnā šo gadu laikā esam bijuši trīs reizes un katru reizi man ir prieks te atgriezties. Katras ērģeles ir unikālas un dzīvas. Vispirms tu pienāc pie ērģelēm, tev ar tām jāsasveicinās. Tā vienkārši spēlēt nevar, vispirms ir jāiepazīst instruments. Katram no tiem ir savi knifiņi un kaprīzes. Tev jāprot ar ērģelēm sadraudzēties. Un ar ko ērģelnieks atšķiras no visiem citiem mūziķiem? Tu nāc ar pietāti pie instrumenta un viņš tev atbild ar labestību. Un bērni, nākot uz baznīcu, dzird to skaņu, kas nāk no augšas. Pirmais iespaids ir, ka tā ir Dievišķā gaisa, kas nāk no debesīm. Viņš uzkāp augšā, paskatās, ka ērģelnieks spēlē gan ar rokām, gan ar kājām, un klaviatūras ir vairāk kā viena, tās var būt divas, trīs un pat četras. Tas ir pirmais, kas rada bērnos interesi. Ja viņiem pirmais mēģinājums ir veiksmīgs, tad parasti viņš turpina mācīties un no rezultātā sanāk labs ērģelnieks”.
Kopā ar ērģelēm vakara gaitā dzirdējām skanam kontrabasu un mežragu, savukārt Larisa papildina, ka ērģeles tikpat labi saskan arī ar jebkuru citu instrumentu.
“Patiesībā ērģeles var spēlēt ar jebkuru instrumentu, nav it nekādu ierobežojumu. Krustpilī ērģeles skanēja kopā ar arfu, kas ir netradicionāls salikums. Viss ir atkarīgs no ērģelnieka profesionalitātes. Viņš dzird balansu un piemeklē no reģistriem īsto. Ir tāds maldīgs priekšstats, ka ērģeles māk spēlēt vai nu ļoti skaļi vai ļoti lēni. Tā nav. Latgales ērģeļu dienu viena no tradīcijām ir klausītājiem dot iespēju iepazīt ērģeles tuvāk”, tā Larisa.
Koncertā piedalījās: Digna Markule (ērģeles), Viktors Veļičko (kontrabass), Aleksandrs Veļičko, Jānis Veļičko, Pēteris Veļičko, Pāvels Veļičko (balss).
Koncerts noslēdzās ar priestera Romāna Grantovska sarakstīto dziesmu “Svētī, Kungs, šo visu zemi mūsu”.
Koncertā bija iespēja vērot mākslinieku priekšnesumu ar video projekcijas palīdzību. Ne vien klausītāju, bet arī skatītāju acīm pavērās ērģelnieka spēle, asistenta darbs, roku un kāju dejas. Instrumentu karalis – ērģeles – parādīja sevi ne tikai kā solo instruments, bet arī iejūtīgs ansambļa dalībnieks un smalks kora pavadītājs.
Instrumentu karalis – ērģeles – parādīja sevi ne tikai kā solo instruments, bet arī iejūtīgs ansambļu dalībnieks, smalks kora pavadītājs.
