Šogad 19. augustā Edgaram Vanagam būtu 45 gadu jubileja. Būtu, ja vien pirms divdesmit gadiem nebūtu aprāvusies viņa dzīvība – negaidīti un traģiski. Edgars Vanags bija Daugavpils novada dzejnieks un bards, kuram dzeja un mūzika bija vienīgais dzīves aicinājums un vienīgais dzīves piepildījums. Par sevi viņš kādā vēstulē raksta: “Esmu neārstējami “slims” ar dzeju un mūziku. Dzeja – tā ir mana dzīves jēga.”Edgars dzejoja daudz, sapņoja izdot savu dzejoļu grāmatu, bet nespēja, nepaguva. Taču viņa sapni nolēmis īstenot Edgara brālis Jānis.
Jūtīgā dvēsele
“Laiks nedziedē dvēseles sāpes,” balsij aizlūstot, teic Edgara māmuļa Marija Vanaga, kura visus šos gadus rūpīgi glabājusi dēla piezīmes ar viņa rakstītajām dzejas vārsmām. “Pēc Edgara nāves es ienīdu dzeju, bet tagad dzeju mīlu,” saka sirmgalve, kura šogad izgājusi cauri visai dēla daiļradei, izdzīvojot viņa sajūtas. “Izlasot viņa dzejoļus, viss top skaidrs par viņa dzīvi. Edgars bija ļoti emocionāls, jūtīgs, ar viņa vecumam neraksturīgu skatījumu uz dzīvi. Bija gaišs un labs cilvēks, bet laikam nebija radīts šai dzīvei, gluži kā no citas pasaules.”
Dēla raksturs un uzvedība krasi mainījusies pusaudža gados. Marija domā, ka Edgaru ļoti iespaidoja viņa tēva smagā slimība, kas pastiprināja viņa depresiju. To varot nojaust arī no viņa dzejoļiem. Tajā laikā Edgars arī vairāk noslēdzies no ārpasaules, gremdējies dzejā, kurā pauda savas jūtas un domas. Glābiņu Edgars meklējis ticībā Dievam, mēģinājis iestāties Rīgas Garīgajā seminārā, taču netika pieņemts. Tas vairoja viņa depresiju, lai gan Dievs vienmēr palika viņa cerība.
Kad Edgars sāka rakstīt dzeju, Jānis vēl bijis mazs puika. “Nekad nesapratu, ko īsti viņš dara cigarešu piedūmotā istabā. Man tolaik šķita, ka labāk vajadzētu kaut ko palīdzēt mammai saimniecībā, bet brālim bija cits dzīves redzējums. Toreiz to nesapratu. Tikai pēc ilgiem gadiem es to novērtēju,” saka Jānis. Viņš pārliecināts, ka brālis būtu kļuvis atpazīstams dzejnieks, ja vien nebūtu liktenīgi sakrituši dažādi apstākļi.
Sapnis būt atzītam
Edgara Vanaga dzeja pirmo reizi publicēta krājumā “Dzejas dienas ‘93”. Viņa dzejoļi publicēti arī turpmāko “Dzejas dienu” krājumos, vienā no tiem kļūdaini nosaucot Edgaru par Kasparu, taču viņš šo kļūdu tolaik uztvēris pa jokam par savu pseidonīmu. Pēdējo reizi dzejas dienu krājumā viņa dzeja iekļauta 2001. gadā jau pēc Edgara nāves. Daudzas publikācijas bija iespiestas latgaliešu avīzē “Zemturs” un laikrakstā “Latgales Laiks”. Kādā intervijā 1997. gadā laikraksta “Latgales Laiks” redaktore, rakstniece Anna Rancāne tieši Edgaru pieminēja kā viņasprāt cerīgāko jauno Latgales dzejnieku.
Edgaram bija sapnis izdot savu dzejas grāmatu. 1996. gada rudenī viņš bija vienojies ar Annu Rancāni par pirmās savas dzeju grāmatiņas izdošanu, bija sagatavojis manuskriptu, bet tālāk nekas nenotika, iespējams, pie vainas bija depresija, kas viņam neļāva celties spārnos. “Ja viņam būtu izdevies, Edgars kļūtu par rakstnieku, bet pēc šīs neveiksmes viņam pietrūka spēka vēlreiz pamēģināt,” saka Jānis.
Lai arī Edgaram neizdevās izdot savu dzejas grāmatu, viņa talantu novērtēja viņa līdzgaitnieki. Literatūrzinātniece, filoloģe, žurnāliste un dzejniece Linda Kilevica atceras Edgaru kā talantīgu, jūtīgu, ārēji klusu un kautrīgu puisi. ”Sīkā, bet glītā rokrakstā pierakstītie dzejoļu, manuprāt, bija viņa īstā pasaule, kurā biklumu nomainīja dedzīga ticība, alkas mīlēt un būt mīlētam, kā arī mazliet biedējošas un vienlaikus vilinošas dzīles aiz vārdiem, tēliem un izjūtām. Dzejoļu bija daudz, Edgars tos grupēja ciklos. Spilgtus, trāpīgus motīvus viņš mīlēja atkārtot, šķiet, ar baudu tos kā krāsu no spainīša triepa visapkārt, tāpēc Daugavpilī iznākošā kopkrājuma “Dzejas dienas” tā brīža skarbā un prasīgā redaktore bez žēlastības no šī dāsnā biruma cēla laukā un publicēja vien tos tekstus, kuru vēstījums bija nevainojams viss kopumā, ne tikai izcils detaļās. Tie bija dzejoļi, kurus nevarētu uzrakstīt neviens cits. To sāpi, kuras augļi bija neparastās vārsmas, iespējams, labāk arī aiztaupīt jebkuram citam. Zīmīgi, ka viņa dzejā tipisks varonis bija Kvazimodo, bet uzrunāta visbiežāk tika Dievmāte. Daugavpils un rajona autoru 2001. gada kopkrājumu Edgars vairs neredzēja un nevarēja pāršķirstīt. Tā bija viņa pēdējā publikācija šajā izdevumu sērijā. Literārajā ainavā pēkšņi pavērās tukšums kā vējlauze mežā pēc vētras. Viņa radīto tekstu ļoti pietrūka. Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka Edgara Vanaga devums tiek apkopots un izdots,” uzskata Linda Kilevica.
Ar Edgaru un viņa daiļradi bija pazīstams literatūrzinātnieks un rakstnieks Valentīns Lukaševičs, kurš savulaik palīdzējis atlasīt Edgara dzejoļus grāmatai “Pagraude”. 1998. gada 3.-10. aprīļa latgaliešu avīzes “Zemturs” rakstu “Mūsējie” par latgaļu dzejnieku jauno paaudzi Valentīns sāk ar Edgara Vanaga raksturojumu, uzsverot, ka Edgaram Vanagam teksti piedzimst dzīvā veidā, gatavi. Viņā mīt sensenās bardu dotības, bez sevišķas izglītības sacerēt katram tekstam, romānam vai telefona grāmatai, mūziku pāris minūšu laikā, paņemt un nodziedāt pirmoreiz redzētu dzejoli. “Citiem tā ir profesija, citiem hobijs, bet citiem dzīvesveids. Edgaram mūzika un dzeja bija dzīvesveids, un grūti pateikt, vai daiļrade pakārtojās dzīvei, vai dzīve daiļradei. Tik cieši tas bija savijies kopā! Cik daudz cerību un sāpju, alku un sapņu ir viņa dzejoļos, viņa dziesmās!” teic Valentīns Lukaševičs.
Kristāla sindroms
Ilgus gadus ģimene glabājusi Edgara pierakstus, līdz beidzot Jānis nolēmis tos sakārtot. Nopircis datoru un lūdzis mammai brīvos brīžos sadrukāt brāļa atstāto mantojumu. Marija teic, ka šī ziema viņai bijusi emocionāli smaga, vēlreiz izejot cauri dēla dzīves gājumam viņa dzejoļos. Jānis sācis meklēt atbalstu dzejas grāmatas izdošanai, uzrakstīja projektu, ko atbalstīja Latvijas Kultūrkapitāla fonds.
“Kristāla sindroms” – tā saucās viens no Edgara dzejoļu cikliem un tāds būs arī nosaukums viņa dzejoļu grāmatai, kas jau drīzumā ieraudzīs dienasgaismu. Reizē ar dzejas grāmatu Jānis nolēmis izveidot arī mūzikas disku, kurā apkopos brāļa sarakstītās un izpildītās dziesmas. Spēlēt ģitāru Edgaram iemācījis brālēns. Savulaik Edgars spēlējis Špoģu vidusskolas vokāli instrumentālajā ansamblī. Jānis uzskata, ka brālim bija mūziķa un dzejnieka talants, Edgara mūziku viņš sauc par ļoti “lipīgu”, kuru pats klausās mīļuprāt. Savas dziesmas Edgars iedziedājis magnetofona lentās, kuras Jānim izdevies savākt vienkopus un digitalizēt. Šo ierakstu sagatavošanu izdošanai veic studija, kurā Edgars reiz ierakstījis vienu no savām dziesmām. Mūzikas diska izdošanu finansiāli atbalstjīusi Daugavpils novada pašvaldība.
Jānis glabā par piemiņu brāļa ģitāras, ar kurām viņš savulaik muzicējis. Arī pats iemācījies no brāļa ģitārspēli, taču pēdējo reizi instrumentu ņēmis rokās vien studiju gados. “Neesmu tik labs mūziķis, tik protu trinkšķināt ģitāru,” bikli teic Jānis. Marija gan atzīst, ka uz jaunāka dēla pleciem gūlusies liela atbildība un rūpes par savulaik slimo tēvu un saimniecību. Tagad viņš piepilda ne tikai sava brāļa sapni par dzejas grāmatu, bet arī viņas sapni – abi ar sievu Vitu dāvājuši Marijai divas jaukas mazmeitiņas, liekot sasparoties un gūt no dzīves prieku.
***
Dzejas grāmatas un mūzikas diska prezentācija notiks 11. septembrī dzejas dienu pasākuma ietvaros Raiņa mājā Berķenelē.
Teksts, foto: Inese Minova
