Skrindu dzimtas muzejs ir izveidojis ceļojošo izstādi ”Brāļi Skrindas – Latgales atmodas darbinieki”. Tā ir veltīta Kazimiram Skrindam viņa 145 gadu jubilejā. Izstāde ir atklāta Vaboles kultūras namā Latvijas valsts 102. proklamēšanas gada dienas priekšvakarā.
Izstāde tapusi apkopojot materiālus par Skrindu dzimtu gan no muzeja krājuma, gan sadarbojoties ar Viļānu, Ludzas, Balvu un Rēzeknes muzejiem, kā arī pētot un apstrādājot iegūto informāciju no dažādiem avotiem (periodika.lv). Vērtīgs ieguvums bija Skrindu dzimtas radinieka Mihaila Mittlera saziņa ar muzeja speciālistiem, kā rezultātā muzejs ieguva iepriekš neredzētu un vērtīgu fotogrāfiju ar Skrindu dzimtu.
Skrindu dzimtas pirmsākumi ir meklējami 18. gadsimtā Kurzemes pusē, kad grāfiem Plāteriem – Zībergiem Līksnas muižā bija vajadzīgi prasmīgi strādnieki, kā, piemēram, mūrnieki. Līdz ar to maiņas ceļā no Skrundas tika pārvests labs sava amata pratējs Donats. Tā kā ģimene tika ieceļojusi Latgales pusē no Skrundas, tad grāfi, pieskaņojot uzvārdu latgaliskajai videi, piešķir ģimenei Skrindu uzvārdu. Kā atceras Antona Skrindas laikabiedri, Skrindu dzimta allaž bijusi strādīga, kārtīga un izteikti dievbijīga. Ģimene bija īpaša arī ar to, ka tai bija raksturīga tieksme pēc gara gaismas un izglītības, kas tajā laikā Latgalē vēl nebija populāri. Ģimenes darba diena sākās piecos no rīta – tās neatņemama sastāvdaļa bija rīta lūgšana.
Donata un Apolonijas ģimenē auga seši dēli: Dominiks, Benedikts, Kazimirs, Jānis, Stanislavs, Antons, ka arī viena meita – Monika. Dievticīgās un darbīgās ģimenes mājās goda vieta allaž tika atvēlēta grāmatām, kas galvenokārt bija garīgā satura literatūra.
Trīs ievērojamākie Skrindu dzimtas brāļi – Benedikts, Kazimirs un Antons – bērnības gadus pavadīja, palīdzot vecākiem dažādos lauku darbos un ejot ganos. Ziemas sezonā Skrindu māte savus bērnus mācīja lasīt no Sv. Rakstu grāmatām. Kad lasīšana tika apgūta, bērni tika sūtīti mācīties uz vietējo Līksnas draudzes skolu. Dzimtai allaž liela nozīme bijusi Dievam un darbam.
Mūsdienās Skrindu dzimtas pēcteči dzīvo teju visā Latvijas teritorijā un arī aiz Latvijas robežām – Vācijā, Kanādā un Beļģijā.
Antons Skrinda savā 37 gadus ilgajā mūžā centies dzīvot pēc principa “Dievs, darbs, darbs” un centies to iemācīt arī saviem tautiešiem. Turklāt Antons nekad nav kautrējies lūgt palīdzību savas tautas un Dzimtenes labā no citiem, tādiem, kuri neliegtu savu padomu un svētību Latvijai un Latgalei.
”Zam gryutim apstokļim jōstrōdoj myusu tymsu ļiaužu dryvā. Ir dažreiz aicynōti paleigā baltīši, bet myusu klīdzēju vōjajs bolss naspēja sakustynōt baltīšu darbinīkus. Lai jī pagrīž sovas acis un pasaver, kas dorōs aiz Daugavas un Aivīkstes. Baltīši par Latgaliju nikō nazyna. Tōpēc golā es grīžūs pi, Jums, cīnejamais apspīstū Draugs, ar dziliu un gaužu lyugumu, ar taidu lyugumu, kaidu izsoka tikai daudz izcītuse tauta, pasneegt dažas zinias par Latgaliju baltīšu laikrokstūs, atteistūt baltīšim brōliskas izjyutas un leidzjuteibu prīkš vinim tōli palykušim brōlim,” tā Antons 1906. gada 18. jūlijā raksta Rainim.
Zem Cara armijas kara ārsta skarbās profesijas aizsega slēpās neiedomājami interesants, galants un laipns vīrietis ar gaišām domām, prātu un sirdi.
20. gadsimta sākumā Antons Skrinda sevi pierādīja un ienāca vēsturē kā viens no izcilākajiem un redzamākajiem Latgales atmodas darbiniekiem. Antons Skrinda sevī apvienoja vairākus potenciālus – viņš bija talantīgs dzejnieks, rosīgs žurnālists un visbeidzot – talantīgs cara armijas mediķis. Dzīvojot un mācoties Šveicē, Antonam radās Rēzeknes kongresa ideja: Latgales kulturālā un garīgā autonomija Latvijas valstī. 1917. gada Rēzeknes kongresa laikā Antons Skrinda, kurā viņš nepaguvis atbraukt, bija tālu frontē. Bet telegrāfiski sveicināja kolēģus un savu tautu norādot, ka dzīvo līdzi brīvās Latvijas tapšanai.
Kazimira Skrindas darbība dzīves laikā bija ļoti daudzpusīga – viņš bija garīdznieks, skolotājs un audzinātājs, avīžu redaktors, rakstnieks un izdevējs, daudzu grāmatu autors un enerģisks kultūras organizāciju līdzstrādnieks.
1901. gadā K. Skrinda tiek iesvētīts par priesteri, un pirmo Svēto Misi kā priesteris celebrē Līksnas Romas katoļu baznīcā.
Ar 1908. gadu Pēterpilī baznīckungs K. Skrinda kļuva par latgaliešu laikraksta ”Drywa” galveno redaktoru. Publicēja arī pats savus rakstus ar pseidonīmu ps. Skudra. Laikā, kad dzima idejas par Latgales atdalīšanos no Vitebskas guberņas un apvienošanos ar pārējo Latvijas teritoriju, latgaliešiem beidzot radās iespēja pašiem lemt par savu nākotni, kā arī veidot attiecības ar citiem novada latviešiem. Par šīm tēmām tika asi un ilgi diskutēts arī 20. gadsimta presē, piemēram, ”Gaismā” un ”Drywā”. 1916.–1917. gadā diskusijas un pārdomas visvairāk izvērtās avīzē ”Drywa”, kuras redaktors bija K. Skrinda. ”Drywas” redakcija labprāt uzklausīja dažādus viedokļus par Latgales apvienošanos ar citiem Latvijas novadiem. 1917. gada 22. marta avīzē ”Drywa” Nr. 11 redaktors K. Skrinda izteica arī savu nostāju par visu Latvijas teritorijas novadu apvienošanos rakstā ”Kūpā wai sewim”:
”Mes rakstesim un drukosim avizes, gromotas sowā latgališu wolūdā, mes dzidosim un lyugsimis baznicas, školos, mojos un wysur sowā latgališu wolūdā, mes sprissim pogostūs un vysos waldēs sowā latgališu wolūdā, mes saimnikosim sowā Latgolā poši, jo mums byus sowa vitejo Latgolas pašwaldiba, tikai aptvvartu lelokā wysas Latwijas kupumā ar sowu Latwijas Saeimu. (..) Tad na sewim, bet kūpā, lai pastowet sewim.”
1917. gada Latgales kongresā K. Skrinda un viņa domu biedri nobalso un pieņem rezolūciju par Latgales atdalīšanos no Vitebskas guberņas un apvienošanos ar Vidzemi un Kurzemi. Latvijas valsts piedzimšanai tiek likts svarīgs un spēcīgs pamatakmens.
Lai arī Benedikts sirdī vēlējās kļūt par priesteri – mūku, pēc vecāku nāves viņš uzņēmās saimniecības vadīšanu un divu jaunāko brāļu – Kazimira un Antona – audzināšanu. Naudu iztikai Benedikts pelnīja, nodarbojoties ar zemkopību un pildot mūrnieka darbu. Darba pieredze saimnieciskajā jomā B. Skrindam noderēja nākotnē Viļānu klosterī, pārzinot saimniecisko darbību, kā arī organizējot un vadot klostera būvdarbus.
Sasniedzis 31 gadu vecumu, Benedikts beidzot varēja īstenot savu aicinājumu – 1899. gadā viņš iestājās Pēterburgas Garīgajā seminārā un 1903. gadā pēc tā pabeigšanas 35 gadu vecumā tika iesvētīts par priesteri. 1924. gadā pēc novicināta un solījuma salikšanas Mariāņu kongregācijas mūkam Mariānim Benediktam Skrindam MIC arhibīskaps uzticēja Svētā Ercenģeļa Miķeļa draudzi Viļānos kopā ar bijušo Bernardīņu klosteri, kas atradās visai bēdīgā stāvoklī. Var uzskatīt, ka ar šo gadu tika likts pamats pirmajam klosterim Latvijā. Par klostera draudzes prāvestu un priekšnieku tika iecelts Benedikts Skrinda.
”Tēvs Skrinda ir Viļānu Mariāņu klostera priekšnieks. Šis sirmais un visu cienītais garīdznieks pagājušā gada 7. martā klusībā pavadīja savu 70. dzimšanas dienu un 22. martā savas priesterības 35 gadu jubileju. Neskatoties uz lielo gadu nastu, tēvs Benedikts arvien vēl ir darba spējīgs, vienmēr jautrs un laimīgi smaidošs.” (Rīgas Vēstnesis Nr.9, 02.03.1939.)
Daugavpils novada skolām un kultūras iestādēm ir iespēja pieteikties ceļojošās izstādes deponēšanai!
Informāciju sagatavoja Skrindu dzimtas muzeja vecākā speciāliste: Ilze Ozoliņa
