Ieraugot šo māju, mēs iemīlējāmies no pirmā acu skatiena – tā par “Ozoliņiem” stāsta Artūrs un Dina Kārkliņi, kuri audzina piecas atvases un nāk no Vidzemes puses, tomēr jau otro gadu par savu dzīvesvietu sauc Daugavpils novada Līksnas pagastu. Viņu māja ir vairāk kā 100 gadus veca un leģenda vēsta, ka tās pamati ņemti no vecās Līksnas baznīcas. Tā kā Kārkliņi vēlējās paspēt pārvākties līdz vecākā dēla skolas gaitu uzsākšanas Vaboles vidusskolā, pirmo pusgadu viņi dzīvoja ne tikai ar pamatotām bažām par mājas tehnisko stāvokli, gadiem pamestā un nolaistā teritorijā, bet arī bez elektrības pieslēguma, izmantojot tikai ģeneratoru un krāsniņas.
Artūrs Kārkliņš ikdienā strādā par biologu vides zinātnes jomā un Daugavpils novada domē par ezeru apsaimniekotāju. Savukārt Dina rūpējas par pieciem bērniem – Miķeli (8), Māru(5), Atvaru(4), Jorenu (2) un Ronju (2 mēn.).
– Kā jūs atradāt šīs mājas?
Artūrs Kārkliņš: Mēs tajā laikā apbraukājām ļoti daudz māju – no Valmieras līdz Baltkrievijas robežai, plašu areālu. Mēs meklējām guļbūvi, bet, kad ienācām šajā pagalmā un pirmo reizi ieraudzījām šo māju, tā bija mīlestība no pirmā skatiena. Lai gan tā māja bruka kopā un aiz garās zāles tā praktiski nebija saskatāma, tajā brīdī mēs par to nedomājām. Bija klikšķis un vairs nevienu citu māju negribējās skatīties. Te ir ļoti īpaša vieta. Vēl pagājušajā gadā bija risks, ka var nobrukt mājas stūris, iebrukt griesti vai kāda siena, taču šobrīd ēka ir nostiprināta. Nevar izstāstīt, kā te sākumā izskatījās! Agrāk te vispār bija trīs atsevišķi dzīvokļi, viena no mājas daļām nebija apdzīvota pat 40 gadus. Zinot visas tehniskās lietas, kurām esam jau paspējuši iziet cauri, lai glābtu šo māju, diez vai mēs otro reizi uz kaut ko tādu parakstītos.
-Pastāstiet, kā jūs kļuvāt par līksniešiem.
Dina Kārkliņa: – Viss sākās daudzus gadus atpakaļ, kad vīrs sāka studēt Daugavpils Universitātē un paralēli mums izveidojās ģimene un sāka dzimt bērni. Tas fakts, ka tētis ir mājās tikai nedēļas nogalēs, vienā brīdī sāka likties pārāk ačgārni. Tāpēc mēs nolēmām, ka sievai un bērniem vajag būt tur, kur ir vīrs. Miķelis vēl negāja pirmajā klasē, tāpēc pārcelšanās bija vienkāršāka, jo viņš uzreiz sāka šeit mācīties un viņam nebija jāpāriet uz svešu skolu. Tas man likās dabīgi – kur ir vīrs, tur jābūt arī sievai.
Artūrs Tas, ka Miķelim kā vecākajam bērnam bija jāuzsāk mācības 1.klasē, bija kā pamudinājums, lai nav jāmaina skola mācību gada vidū vai nākamajā gadā. Tagad abi vecākie bērni iet Vaboles vidusskolā.
-Kādas, jūsuprāt, ir lauku skolu priekšrocības?
Dina: Mēs paši nākam no lauku skolām, mācījāmies kopā Vaidavas pamatskolā jau no 1.klases, tāpēc mums patīk lauku skolas. Bērnam te sniedz vairāk uzmanības un sirsnības. Es nedomāju, ka viņiem tiek kaut kas atņemts, īpaši pamatskolā. Iespējams, ka vidusskolas klasēs ir svarīgi būt kaut kādos centros, lai izmantotu vairāk iespēju, bet maziem bērniem lauku skolā socializēšanās vide ir daudz draudzīgāka. Viņi netiek uzreiz iemesti vilku barā, viņiem nav jācīnās par izdzīvošanu.
-Kāpēc jūs izšķīrāties par labu dzīvei laukos, nevis pilsētā?
Dina: Laikam paliekam veci. (Smejas) Droši vien visiem ir periods, kad gribās izrauties uz pilsētu, bet man ļoti patīk, ka man ir sava pasaule, sava vide, kurā es varu mierīgā garā čubināties. Vīrs Daugavpilī uzturas biežāk, iespējams, viņam pilsētvides pietiek. Tev pietiek?
Artūrs: Pat par daudz.
Dina: Tā atkal ir runa par bērniem – vai tie aug pilsētā vai laukos. Manas labākās atmiņas no bērnības ir par laukiem un vecmāmiņām. Protams, ir labi, ka pilsēta it tuvumā. Ja mēs dzīvotu kaut kur ļoti dziļi un bērni nebūtu redzējuši, kā izskatās citi cilvēki, tas arī būtu traģiski. Šis ir brīnišķīgs līdzsvars, kad var ikdienā dzīvot laukos, bērni var izskraidīties ārā un nav iesprostoti četrās sienās, kā arī man nav viņi jāizklaidē, jo viņi paši iemācās plānot savu laiku, spēlēties un garlaikoties! Lauku vide ļoti attīsta viņu fantāziju. Plus vēl visi dzīvnieki, kas mums ir – viņiem nerodas jautājumi, no kurienes rodas olas un vai pienu ražo fabrikā.-
-Jūs nākat no Vidzemes novada. Vai pārceļoties uz dzīvi Latgalē, nebiedēja kādi izveidojušies stereotipi?
Dina: Tikai tie labākie! Tikko biju pie ģimenes ārstes un uzgaidāmajā telpā visi cilvēki runāja latgaļu valodā. Un man tas tik ļoti patīk! Lai gan es neko nesaprotu! (Smejas) Protams, ir tā sajūta, ka esi atnācis uz citu vidi un nav tik vienkārši iefiltrēties, bet stereotipi par latgaliešiem man nekad man nav bijuši negatīvi. Mūsu pusē par latgaliešiem domā, ka viņi ir ļoti atvērti, sirsnīgi un draudzīgi. 100% tā arī ir. Es pati esmu daudz noslēgtāka, tāpēc man vēl ilgi šeit būs grūti iefiltrēties. Es turklāt esmu arī ar Kurzemes asinīm, kas droši vien nozīmē, ka esmu diez gan noslēgta būtne. Bet šeit dzīvot ir ļoti patīkami, šeit cilvēki ir ļoti vienkārši un sirsnīgi.
-Iemācīsies runāt latgaliski un ātri kļūsi par savējo!
Dina: Jā (Smejas). Māriņa jau runā. Viņa jau 1.klasē skaitīja man dzejolīti ar latgaliešu akcentu. Tas ir tik skaisti! Mēs filmējām un sūtījām omītei klausīties, un visi ļoti priecājās. Mums patīk Latgalē, lai gan neesam nākuši no šejienes.
-Jums ir daudzbērnu ģimenes statuss. Vai tā ir jūsu apzināta izvēle?
Artūrs: Daļēji plānots, daļēji ir vēlme tāda, jo, ja nebūtu tādas vēlmes, tad tas viss arī nenotiktu.
-Vai jūtat sabiedrības neizpratni, varbūt nosodījumu?
Dina: Tad, kad jau ir pieci bērni, tad vairs nē. (Smejas) Tad, kad ir trīs un četri, tad vēl ir tie jautājumi: vai tad nepietika ar diviem? Jautājumi visbiežāk ir par trešo bērnu, kad pārkāp to daudzbērnu ģimenes slieksni. Tagad, kad viņi aug, man liekas, ka tas ir ļoti veselīgi, ka viņi ir vairāki. Liela ģimene ir forši. Artūrs pats nāk no četru bērnu ģimenes, bet man ir tikai māsiņa. Ir labi, ka viņa man ir, būtu žēl, ja man nebūtu neviena. Ilgtermiņā domājot, daudzbērnu ģimene ir prātīgs lēmums, protams, ja ģimene ir veselīga. Plusu ir daudz vairāk nekā mīnusu.-
-Droši vien bieži uzdod jautājumu par sesto bērniņu?
Dina: Plānā ierakstīts tas nav. (Smejas) Es pēc otrā bērna teicu, ka nu jau pietiek, pēc trešā teicu to pašu, tagad es saku – paskatīsimies. Ja Dievs dos, tad var būt visādi. Galvenais ir neteikt “noteikti nē”, jo tad noteikti būs! Tas gan ir pierādījies. Nevajag neko teikt kategoriski.
-Vai jums pietiek atbalsta no pašvaldības un valsts puses?
Dina: Atbalsts ir, bet mēs apzināti to nemeklējam. Mums pietiek ar to, kas ir. Nav tā, ka neviens neko nedod . Valsts sniedz naudu, no pašvaldības ir ne tikai nauda, bet arī brīnišķīga attieksme. Mēs nevaram sūdzēties.
-Lūdzu, raksturojiet savus bērnus.
Dina: Miķelis ir mūsu vecākais dēls. Viņam kā vecākajam ir bijis visgrūtāk, jo ar pirmo bērnu piedzimst arī māmiņa un tētis. Tāpēc viņš ir visnopietnākais. Foršs un sirsnīgs puika, gudrs. Viņu interesē futbols un viņš skaisti zīmē. Daudz laika pavada savā nodabā, staigā pa pļavām. Māra ir mūsu princesīte, kura ilgu laiku bija vienīgā māsa starp brāļiem, līdz ar to viņa ir tipiska “brāļu māsa” – maziņa un ļoti sievišķīga, bet ar spēcīgu krampi. Par Atvariņu mēs dažreiz smejamies, ka viņš ir mūsu “emo” – ja viņš apvainojās, tad ielien stūrītī, nerunā un parāda, ka viņš ir apvainojies. Bet viņš ir ārkārtīgi sirsnīgs un mīļš. Viņam interesē mašīnas. Jorens ir tēta puika. Viņš dara visu to pašu, ko dara tētis, būtībā mammas varētu arī nebūt. Viņam ļoti patīk tētis. Jorens ir vislielākais bosiks, viņš viens pats par visiem var sastrādāt nedarbus. Tajā brīdī, kad viņš sāks iet skolā, man ir mazliet žēl skolotāju, jo miera tur nebūs (Smejas). Pati mazākā ir Ronja. Viņai ir brīnišķīga meiteņu balstiņa, viņa tā spiedz, ka to nevar nedzirdēt.
Tas ir interesanti, ka katrs bērns ir pilnīgi citāds, lai gan ir vienu vecāku bērni. Un, kas ir interesanti par to daudzbērnu ģimeņu būšanu, ja pirms tam domā vai ir pareizi, ka mums būs vēl viens bērniņš un vai mēs tiksim galā, tad tajā brīdī, kad bērniņš nāk pasaulē un tu viņu satiec, tad vairs nevar iedomāties, ka viņa varētu nebūt! Tā ir personība, tas nav tikai cipars. Tas ir vēl viens ģimenes loceklis, un tur vairs nav jautājumu – vajadzēja vai nevajadzēja.-
-Dina, Tu nodarbojies arī ar rokdarbiem. Pastāsti par šo hobiju.
Dina: Tieši tāpēc, ka ir pieci bērni, var paspēt nodarboties ar rokdarbiem. Vakarā, kad galva ir pilna un gribās kaut kā atpūsties, tad šis ir mans veids, kā to izdarīt. Tādā veidā izlieku to, kas manī ir sakrājies, tā ir sava veida meditācija. Dažreiz es tamborēju, dažreiz rakstu dzejoļus. Reizēm es saku, ka nevis es to daru, bet tas it kā nāk caur mani.
-Artūr, tu aizraujies ar sportu. Ar kādiem sporta veidiem tu nodarbojies?
Artūrs: Man patīk sevi uzturēt formā. Es pamatskolā cītīgi nodarbojos ar sportu un pēc pamatskolas man bija liela dilemma vai doties uz Sporta skolu vai tomēr citur. Diemžēl, apstākļi reizēm liek darīt to, kas ir ērtāk, nekā to, ko tu patiesībā vēlies darīt. Es aizgāju no sporta, lai gan vienmēr esmu spēlējis futbolu, skrējis un man vienmēr ir gribējies kustēties. Nejauši sāku spēlēt hokeju, kas mani ļoti aizrāva. Paralēli es arī skrienu, nesen piedalījos “Stirnu bukā”. Šogad piedalījos arī interesentā pasākumā – ledus krosā ar šķēršļiem, kas notika pirmo reizi Latvijā. Kopvērtējumā es Latvijā paliku pirmajā vietā. Man laikam bail, ka kāds aizskries par mani ātrāk. (Smejas). Veselīga konkurence vispār ir sporta mērķis. Sacensības sniedz personīgo izaugsmi, centību un vēlmi turpināt augt.
-Tev ir arī ļoti plaša profesionālās darbības joma.
Artūrs: Es šobrīd darbojos ezeru apsaimniekošanas jomā, kas patiesībā man ir jauna niša. Īstenībā visā Latvijā tā ir jauna nozare. Ezerus apsaimnieko biedrības un pašvaldības. Vispār es esmu biologs un šajā jomā es jau darbojos labu laiciņu. Es ik pa laikam saskaros ar tiem speciālistiem, kas ezerus izpēta un mēģina tos apsaimniekot no izpētes viedokļa. Manuprāt, vislielākais spēks ir izzināt, bet ar izzināšanu vien nepietiek, lai kaut kas mainītos. Tāpēc ir nepieciešama kaut kāda rīcība, tāpēc nāk šis vārds “apsaimniekošana”. Ezeru apsaimniekotājs ir jauna profesija. Tajā pašā laikā es neesmu atstājis zinātni, bioloģija ir tas, kur es darbojos visvairāk gan Daugavpils Universitātē, gan dažādos projektos. Ne par visu maksā un ne visur es gūstu materiālo labumu, bet, lai es attīstītu sevi un tās zināšanas pielietotu, bieži vien sanāk strādāt entuziasma dēļ. Tam es vienmēr dodu lielāku priekšroku, nekā materiālajam.
-Milzīgs projekts ir šīs mājas atjaunošana. Kādu šo māju redzat pēc 10 gadiem?
Artūrs: Viennozīmīgi tā joprojām būs procesā. Māja nekad nav nekas pabeigts, tāpat kā par Rīgu saka, ka tā nekad nebūs gatava, jo tad viņa nogrims. Ar māju un ģimeni ir tāpat. Tu esi pabeidzis māju vai ģimeni, tad, kad tu esi nomiris. Varbūt tas izklausās ļoti pesimistiski, bet visu laiku ir process un attīstība. Cilvēkam vispār patīk dzīvot uz tādām, kā kāpnītēm – viņš visu laiku redz nākamo pakāpienu, notikumu vai lietu, ko viņam vajag nopirkt. Es smejos, ka mēs septiņus gadus veltījām bērniem un ģimenei, tagad, iegādājoties šo māju, sāksies līdzīgs process ar māju – apmēram pēc septiņiem gadiem es būšu izveidojis tādu vidi, kurā ir pieklājīgi palikt (Smejas).
-Dina, pastāsti par savu dzīves ceļu – vai esat kaut ko studējusi?
Dina: Man ir trīs nepabeigtas augstākās izglītības. Jā, nav pārāk glīti (Smejas). Tad, kad bērni sāka rasties, tad tas notika dabiski. Mums ir paveicies, ka mums abiem patīk klasiskais ģimenes modelis. Tā ir visstabilākā vērtība, kad vīrs velk mājās mamutu un sieva ir mājās ar bērniem. Man tas liekas ļoti organiski, gan es vēl paspēšu tik līdz savai augstākajai izglītībai.
Pirmo reizi es aizgāju studēt par angļu valodas tulku, jo vienmēr esmu bijusi teicamniece. Mani pabīdīja, sakot, ka tā ir niša, kas man labi izdodas, jo valodas es apgūstu diez gan viegli. Bet pēc trijiem studiju mēnešiem Rīgā es sapratu, ka tā nav mana vide un es, kā bikls cilvēks, netiecos pēc darba, kur ir nepārtraukts kontakts ar cilvēkiem. Tad manā dzīvē pienāca pagrieziena punkts un es iestājos Kristīgajā akadēmijā, nomācījos tur mazliet vairāk kā gadu. Paralēli mēs sākām draudzēties ar Artūru. Tajā laikā Artūrs cieta smagā avārijā, tāpēc es sāku kavēt mācības, jo pavadīju laiku ar viņu slimnīcā. Tā es attālinājos no mācībām un mēs sākām veidot ģimeni. Kad Miķelītis bija maziņš, tad bija trešais mēģinājums studēt uzņēmējdarbības lauksaimniecību Latvijas Lauksaimniecības universitātē, ar domu, ka mēs ar ģimeni gribētu dzīvot laukos un, lai es būtu palīgs vīram. Bet galu galā mēs secinājām, ka es daudz vairāk esmu palīgs vīram, ja esmu mājās, palīdzu audzināt bērnus un uzturu mājas vidi, nekā skrienot pa pasauli, mēģinot iegūt kaut kādas gudras zināšanas. Ar laiku arī tam būs sava vieta, bet pagaidām tas man nav primārais.
-Kā jūs iepazināties?
Dina: Mēs mācījāmies kopā jau no 1.klases. Artūrs ar mani draudzējas jau no 2.klases, bet es ar Artūru draudzējos tikai kopš 19 gadu vecuma. (Smejas) Cik es sapratu, viņš mani noskatīja jau ļoti sen. Kad es mācījos Kristīgajā akadēmijā, mēs sākām sarakstīties ar vēstulēm, jo viņš toreiz strādāja Norvēģijā. Mēs daudz sarakstījāmies un tā viņš lēnām mani pieradināja.
Artūrs: Mazliet smieklīgi un pa jokam, bet es tiešām no 2.klases biju nolēmis, ka ir un būs. Tad 7.klasē mēs sarakstījāmies gandrīz gada garumā, bet viņa nezināja, ka tas esmu es, kas raksta.
Dina: Vai, tāds piedzīvojums laikam reti kurai meitenei ir bijis! Man ilgu laiku bija vēstuļu draugs, kas vienmēr parakstījās ar vārdu “Slepenais”. Man vēl tagad stāv paliela vēstuļu kaudzīte. Vēlāk izrādījās, ka tas ir Artūrs. Bet, ja es to būtu zinājusi, es droši vien nekad nebūtu ar viņu sarakstījusies.
Artūrs: Viennozīmīgi.
-Tad tas bija gudrs gājiens!
Dina: Viņš vispār ir ļoti slīpēts! Viņa gājieni vienmēr ir bijuši tik gudri! Ja tagad tā paskatās atpakaļ, viņš ir pieliecis ļoti daudz pūļu. Iespējams, ka pats tagad nožēlo. (Smejas)
Artūrs: Ne mazākā mērā. (Smaida)
Dina: Viņš ir bijis apbrīnojami pacietīgs. Bet tas ir labi, jo iznākums skraida pa māju – 10 mazas pēdiņas.-
-Kāda bija tava reakcija, kad Tu uzzināji, kas slēpjas zem paraksta “Slepenais”?
Dina: Es to atklāju ļoti muļķīgā veidā. Artūrs bija iedevis klasesbiedram norakstīt mājas darbu un es tajā brīdī ieraudzīju viņa rokrakstu. Bet tas piedzīvojums jau bija tik garš un interesants, ka nebija jēgas dusmoties, jo tas bija ļoti jauks laiks. Protams, bija jocīgi, ka tas ir viņš, bet es nedusmojos. Patiesībā pamatskolas gadi ir ļoti grūts laiks. Turklāt es tajā laikā biju nelaimīgi iemīlējusies 9.klases puisī, tāpēc bija labi, ka kāds novērš domas.
-Artūr, ko tu saskatīji Dinā, ka biji viņu noskatījis jau no 2.klases?
Artūrs: Es pat nevaru tā viennozīmīgi atbildēt. Ir vienkārši tas klikšķis vai sajūta. Patiesībā, es kādā 7.klasē sapratu, ka ja manā dzīvē kaut kur eksistē īstā persona, tad tā ir viņa. Pēc 9.klases mēs bijām aizgājuši katrs uz savu pusi. Man pat vienu brīdi bija izveidojušās citas nopietnas attiecības. Tomēr es šīs attiecības pārtraucu, jo sapratu, ka, ja es nevaru dabūt īsto personu, tad es viņu nekad nedabūšu, ja būšu citās attiecībās. Tikai pēc kāda pusgada es sāku atkal ar Dinu sarakstīties, ar domu, ka īsto var iegūt tikai sākumā viņu atlaižot. Ja cilvēks nenāk pats un tā nav viņa brīva izvēle, tad patiesībā tu pats nemaz negribi ar viņu būt kopā.
-Kā jūs nonācāt līdz kāzām?
Dina: Vispirms mums pieteicās Miķelis un pēc tam mēs apprecējāmies. Mēs tādā ziņā esam ļoti moderns pāris (Smejas). Bet Artūra lēmums mani bildināt un apprecēt pirms bērniņš ir piedzimis, tas, manuprāt, ir vīrišķīgs gājiens. Pats ģimenes sākums parādīja, ka uz Artūru var paļauties. Lai gan es Artūrā iemīlējos pamazām, tad šie bija tie punkti, kas pierādīja, ka uz viņu var paļauties, pat ja nav romantikas un ziedu pušķu, kas patiesībā ir tikai virspuse un nav obligāti. Tās pamatvērtības mums ir vienādas un tas ir pats svarīgākais.
-Ziedus taču tomēr reizēm arī uzdāvina?
Dina: Protams. Ziedi vēl nebūtu nekas! Viņš man vakarā var atnest parādīt ezīti, pelīti, ķirzaciņu vai glodeni. Viņš zina, ka man patīk visas tās mazās un pūkainās radībiņas. Tas ir gandrīz, kā ziedi, tikai vēl foršāk! Mēs vienmēr esam bijuši nedaudz ķerti uz tām dabīgajām lietām. Man tētis ir vetārsts, tāpēc es nespiedzu, ieraugot daudzas lietas par kurām meitenes spiedz, jo es kopš bērnības esmu redzējusi lietas, kuras bērni parasti neredz.
Elza Timšāne
