Vairākus gadus pēc kārtas Daugavpils novads iesaistās akcijā “Satiec savu meistaru”. Akcija ir spilgts piemērs tam, kā mūsdienās saglabāt cieņu pret senču darbu un nodot iegūtās zināšanas nākamajām paaudzēm. Akcijas aktivitātes tradicionāli norisinājās arī Ambeļu pagastā. Ambeļos pie amatu meistara keramikā Valda Grebeža varēja ievingrināt roku svilpaunieku izgatavošanā. Kā rezultātā gan liels, gan mazs tika pie savas figūriņas. Svilpaunieks ar savu skaņu stāsta par latviešu tautas keramikas tradīcijām, par gadu simtiem rūpīgi kopto amata prasmi, kas dzīva arī šodien. Amatnieks Valdis Grebežs atklāja svilpaunieka veidošanas nianses.
Valdis Grebežs: “Svilpaunieks top no māla pikuča, pielietojot konkrētas zināšanas, kas nebūt nav nekāds noslēpums. Šo prasmi var apgūt gan pie meistara, gan pašmācības ceļā. Katram meistaram ir savs rokraksts un sava vīzija. Galvenais jau ir dabūt to skaņu, jo izveidot formu un izrotāt varētu jebkurš. Tā, piemēram, bērni šodien izveidoja figūriņas, bet es – veidoju skaņu. Pats interesantākais, lai tā skaņa būtu tīra. Ir dažādi instrumenti, un jāpielieto arī matemātiskās zināšanas, jo jāzina, kuri ir tie pareizie leņķi skaņas veidošanai. Līdz ko svilpaunieks ir mazāks, arī jāpūš stiprāk. Un tos nav obligāti dedzināt. Piemēram, vakar taisītie svilpaunieki jau ir sacietējuši. Tos var nolikt uz plaukta un, laikam ejot, mainīsies tikai krāsa, skanējums paliks. Ja saudzīgi glabāt, tad šāds svilpaunieks var saglabāties mūžīgi. Ja ļoti ātri vēlas, lai sacietē, var paturēt saulītē”.
Kādi ir tie priekšmeti, kas nepieciešami, veidojot svilpaunieku?
V.G. “Atkal katram meistaram tie var būt savādāki. Lai būtu maiga skaņa, jāizmanto koka pagalīte, kas veido pašu dobumu. Lai veidotu zīmējumu, var tikt izmantoti dažādi koka irbulīši, paštaisīti vai speciāli instrumenti. Taču arī tas nav svarīgākais. Var ārā dabūt māla pikuci un kādus zariņus un izveidot to svilpi. Savukārt smalkāki instrumenti vajadzīgi, lai veidotu kādus rakstus vai iemūžinātu kādu informāciju”.
Katru gadu akcijā iesaistās arī kaimiņu novadu un pagastu iedzīvotāji. Elza un Elita šurp atbraukušas no Šķeltovas pagasta Sargunu sādžas. Elza kopš jaunā gada dzied folkloras kopā “Speiga”. “Te ir ļoti feina atmosfēra, radoši cilvēki, lielisks kolektīvs. Akcijā “Satiec savu meistaru” iesaistījāmies pirmo reizi, un mums ļoti patika izgatavot svilpītes. Jo virtuvē jau esam katru dienu, savukārt svilpaunieku izgatavošana mums bija kas jauns un atgādināja bērnību. Dažkārt mums šķiet, ka ikdienā jau nekas tāds radošs nenotiek, bet ir tikai jāsaredz un jāpiedalās. Pasaule jau arī jāredz!”, tā Elza.
Savukārt virtuvē darbojās gan vietējās, gan ciemos atbraukušās saimnieces. Godu saimniece Broņislava Gavare no Vārkavas novada akcijā “Satiec savu meistaru” Ambeļos piedalās jau trešo gadu. Savukārt godu saimniece un gardo toršu cepēja Inese Plivda – pirmoreiz. Viņu pavadībā top gardās “Sēnītes” un “Vāverītes” – cepumi, kurus ar sentimentu atceramies vēl no pavisam agras bērnības. Jau tolaik tiem bija īpaša vērtība, jo ne visām saimniecēm mājās bija smagā sēnīšu vai vāverīšu cepamforma – īpašs veidojums, ar kuru vajadzēja rīkoties ļoti uzmanīgi, jo cepumi tika gatavoti nevis cepeškrāsnī, bet uz gāzes plīts riņķa. Bez šiem cepumiem, tapa arī riekstiņi ar pilnpiena pildījumu un saldās vafeles.
Broņislavas kundze ir taisījusi teju simts kāzu galdu. Un zina stāstīt par vairākām kāzu tradīcijām: “Tolaik, kad biju godu saimniece, tik smalki jau negatavoja. Cepām žaragiņus, biskvītus, baltmaizi. Vēlāk jau visādus dekoratīvos cepumus – rozītes, groziņus, mākslīgās zemenes. Vē mana mamma stāstīja, kad viņai bija kāzas, 1931. gadā, ceplī tika cepts šķiņkis, kotletes jau arī bija. Sviestu lika uz galda apakštasītēs, gaļa tika vārīta pie kāpostiem. Savukārt manas vecmammas kāzās bija pavisam vienkāršs galds. Saldajā galdā tika liktas bulciņas, pīrāgi, plātsmaizes, ozolzīļu un miežu kafija. Lai tiktu līdz kāzām, vispirms brauca svātos. Un bija jābrauc tālu, jo reti kad ieprecējās kaimiņos. Un svātos brauca ar nelielu muciņu alus un baltmaizes klaipu. Kāzas agrāk tika svinētas uz diviem galiem – līgavas un līgavaiņa mājās. Kāzu dāvanu kā tādu nebija, bija tā saucamais “pogosts”, kas tika likts gan vienā, gan otrā galā. Un, piemēram, micošanas arī tolaik nebija. Līgava noņēma plīvuru ar vainagu un lika līgavainim priekšā. Līgavas pūru veda tā saucamie pūra vedēji. Meitai bija jābūt gatavam pūra skapim. Bet tik vienkārši to pūru līgavas māte neļāva vis aizvest, sēdās virsū, līdz kamēr līgavainis uz katra skapja stūra izlika papīra naudu. Šī tradīcija vēl bija dzīva arī piecdesmitajos gados. Dodot pūru vest prom, dziedāja “Pyureņu, munu pyureņu, na naksnenis gulieju, na naksnenis gulieju. Ir tī cymdi, ir tī zečis ir boltuos(i) vyllaineitis, ir boltuos(i) vyllaineitis. Tautīšam(i) lynu krakli, izraksteitom maleņom, izraksteitom maleņom. Stenej muote, stenej meita, cik kam pyura pīlūceja, cik kam pyura pīlūceja, pyrda tautu kuliemeņš, koļč izvylka kaļneņā, koļč izvylka kaļneņā”. Agrāk jau mašīnu nebija, brauca ar zirgiem. Kura bija veca un neskaista, tai bija lielāks pūrs.”
Broņislava teic, ka ir visu apguvusi pašmācības ceļā, jauna būdama braukusi arī saimniecei par palīdzi. Par savu mācekli Broņislavas kundze sauc Inesi Plivdu, kas atbrauca viņai līdzi arī uz Ambeļiem. Kad Inesei bija 14 gadi, Broņislava Gavare pamanīja viņas darba tikumu un novērtēja kulināres dotības, kā arī iemācīja viņai visu, ko vien pati prata, līdz jaunā saimniece varēja uzsākt patstāvīgas godu saimnieces gaitas, un to nebija mazums.
Inese Plivda: “Esmu bijusi saimniece kādām 55 kāzām, bēres un krustabas neesmu skaitījusi. Agrāk cepšana notika tikai maizes krāsnī, uz plīts – vārīšana un gāze – tikai retam gadījumam. Vairāk bija bailes no maizes krāsns, pārējais nekas nebaidīja. Ja dara visu ar mīlestību, tad viss sanāk. Senākos laikos salātus netaisīja, rosolam zaļos zirnīšus nevarēja nekur nopirkt, savukārt gaļas salātus taisīja ar gaļu, nevis kā tagad – ar desu. Bietītes ēdienos gana daudz izmantoja. Agrāk jau nevarēja visu veikalā nopirkt. Tikai tas, kas tika mājās audzēts. Lai dabūtu tos produktus galdam, bija vispirms vajadzīga izziņa un tikai tad varēja pie tiem tikt. Tagad jau saka, ka krīze, bet visa kā mums ir!”.
Inese ir īsta toršu meistare, gadā top pāri 400 tortēm. Tās tiek ceptas gan radiem un draugiem, gan pēc pasūtījuma. Un pieprasītākās ir tieši olu tortes, kas tiek papildinātas ar krējumu un brūkleņu vai dzērveņu ievārījumu.
Pēc rosīšanās virtuvē un svilpaunieku meistarklasē, visi devās uz Ambeļu pagasta kultūras namu, kur kopā ar folkloras kopu “Speiga” tika dziedātas dziesmas, izspēlētas spēles un stāstītas anekdotes. Pēcāk visi tika aicināti cienāties ar Ineses Plivdas sarūpēto torti, virtuvē pagatavotajiem kārumiem un citiem gardumiem.
Olga Davidova
