Naujenes pagasta Vecstropu ciemā, daudzdzīvokļu namu pagalmā atrodas vietējā iedzīvotāja Alekseja Golubeva paša rokām būvētā neparastā mājiņa, kurā pēdējo 30 gadu laikā viņš uztur un pavairo dažādu šķirņu baložus. Kā atzīst pats Aleksejs, šī nodarbe viņu pavada visu dzīvi kopš bērnības. Šo neparasto aizraušanos viņš iesāka savā dzimtajā pusē pie Subates, vēl būdams jaunietis.
Saimnieks skaidro, ka putnus nemaz nav skaitījis, bet pēc viņa aplēsēm baložu mājiņā un blakus esošajā šķūnītī, kur dzīvo vēl daļa putnu, varētu būt ap 100 dažādu šķirņu baložu. Katrai šķirnei ir savas dekoratīvās atšķirības pēc ķermeņa formas, stājas, krāsas un spalvas raksta, spalvas struktūras un formas, dažādu orgānu attīstības. Baložu cienītāju vidū pazīstams ir Orlova baltais balodis, kas ir zināms ar savu miniatūro izmēru, sniegbalto nokrāsu un īso knābi. Tieši šī aspekta dēļ šīs šķirnes pārstāvis nav spējīgs pats pabarot savus mazuļus. Pēc izšķelšanās saimnieks mazuļiem meklē citus baložus, kuri būtu spējīgi tos izbarot.
Vēl viens spilgts pārstāvis guva savu nosaukumu no pāva tā lielās un kuplās astes dēļ. Šie baloži ir plaši sastopami visā pasaulē, bet to izcelsmes valsts skaitās Indija. Tie audzēti pārsvarā dekoratīvo īpašību dēļ un nespēj lidot. Uzbekistānas sarkankrūšu balodis atšķiras no citiem ar sarkano krūtiņu, bet pārējās spalvas tam ir iekrāsotas baltas, savukārt kājas ir pušķotas ar platām spalvām. Ziemeļkaukāza šķirnei ir izteikti kuplas un spalvainas kājas, balts ķermenis, melna aste un garš knābis. Turkmenistānas baložiem jeb agarāniem nosaukums cēlies pēc to nokrāsas. Turkmēņu valodā ”agaran” tulkojumā nozīmē kumeļa piena krējums. Tas atšķiras no citiem baložiem ar specifisko lidojumu – gaisā ik pa laikam tas uzsit ar spārniem un met kūleņus. Uzbekistānas ”Kapkan – chin” šķirnes balodis ir pazīstams ar savu balto spalvu un dzelteno krūtiņu, kā arī dažām melnām spalvām, kas ir izretotas pa ķermeni. Tieši pēc melnajām spalvām nosaka šīs šķirnes tīrīgumu. Aleksejs aizrautīgi stāsta arī par cekulainajiem baložiem, kas izceļas ar cekuliņiem uz galvas.
Daļu baložu Aleksejs tur arī daudzdzīvokļu īpašniekiem piederošajos šķūņos, kas atrodas turpat pagalmā. Pirmajā stāvā mitinās vistas, viena no kurām dēj olas gaiši zilā krāsā, savukārt otrajā stāvā mitinās pārējo šķirņu baloži. Šajās telpās dzīvo tās šķirnes, kuras ir spējīgas tālu lidot un pieder pie tā sauktajiem kaujas baložiem. Tie ir gredzenoti, lai zinātu šķirni un vecumu, kas vairāk noder, ja piedalies izstādēs. Aleksejs stāsta par atgadījumu, kad vienreiz pie viņa bija atlidojis poļu izcelsmes vienu gadu vecs īsts pasta balodis, kurš pēc tam arī izvēlējās palikt uz dzīvošanu. Pēc kāda laika šķūnī jau sāka dzimt sakrustojušies balodīši, tāpēc poļu izcelsmes viesis tika atdots līdzīgas šķirnes turētājam Kārsavā. Taču pēc kāda laika, ierodoties pārbaudīt putnus, Aleksejs pamanīja, ka poļu viesis ir atgriezies pie viņa, mērojot 160 km lielu attālumu.
Ar baložiem kopā dzīvo un draudzējas arī vietējais kaķis, kuru vēl maziņu kāds bija pametis šajā vietā, bet Aleksejs uzņēmās par dzīvnieciņu atbildību.
Patlaban baloži tiek turēti iekšpusē, jo putni, kas bija aizlidojuši uz siltajām zemēm, vēl nav atgriezušies. Kopējais putnu skaits dabā ir mazs, un mājās audzētie baloži var kļūt par upuriem vērīgiem vanagiem, līdzīgi kā tas notika pērn, piebilst Aleksejs. Ziemas periodā atrašanās putnu mājā tiek kompensēta ar speciāli izveidotu platību virs mājiņas, kur putni var uzlidot un sajusties lielākā brīvībā. Siltākā laikā putni tiek izlaisti, taču tie nav spējīgi diez ko tālu lidot, jo tiek audzēti dekoratīviem mērķiem.
Galvenais iztikas avots baložiem ir mieži, kas tiek padoti divas reizes dienā. Pēc saimnieka vārdiem, putniem īstenībā vairāk patīk kvieši, taču tos nedrīkst iebarot lielā daudzumā, jo putni kļūs apaļīgi. Kā atzīst saimnieks, kopumā vienā dienā visu baložu pabarošanai tiek patērēti 1,5 litri barības (ap 550 litri gadā). Mājiņā stāv arī paštaisīta speciāli putniem pielāgota bļoda, kurā ielej ūdeni vai minerālo barību, kas parasti tika pirkta Lietuvā. Pēc Alekseja teiktā, kaimiņos gulbju audzēšana ir daudz populārāka. Kauņā ir vesels baložu tirgus, kur tiek pārdotas mūsu reģionā neredzētas sugas, līdz ar ko arī piesātinātāks ir šīs jomas preču tirgus. Savukārt Daugavpilī un tās apkārtnē ar baložu audzēšanu nodarbojas vien 20 entuziasti, skaidro saimnieks. Lai garajos ziemas vakaros putniem nebūtu pārāk tumšs, mājiņā ir ierīkots arī gaismas avots.
Vērojot saimniecībā esošos baložus, saimnieks ir pamanījis daudzas interesantas lietas. Viņš stāsta, ka tie parasti dēj pa divām olām. Izdējot pirmo, baložu māte nesēž uz olas, bet stāv virs tās, aizsargājot to, un tikai otrajā dienā izdēj otro. Pēc izmēra tā ir burtiski dažu centimetru lielumā, apmēram divreiz mazāka par vistas olu. Saimnieks putnu ērtībai ierīkojis arī ligzdas.
Alekseja saimniecībā dzīvo arī fazānu pārītis. Tie gan izrādījās ļoti bailīgi, nemitīgi slēpjoties no sveša cilvēka acu skatiena. Nebaidās eksotiskie putni vien no sava saimnieka.
Janvārī – februārī Naujenes tautas bibliotēkā norisinājās Golubevu ģimenes baložu figūriņu kolekcijas izstāde, kas notikusi izstāžu cikla ”Bibliotēkas vitrīnas stāsti” ietvaros. Izstādē interesenti varēja apskatīt saimnieka gadiem krātās putnu figūriņas. Kolekcijā ir redzami gan baloži, gan ērgļi, kā arī citu putnu keramiskās un koka figūriņas. Apmeklētāji varēja apskatīt arī Aleksejam piederošās grāmatas par baložu audzēšanu. Putnu figūriņu kolekcionētājs un baložu audzētājs piedalās arī pagasta svētkos, kur izrāda paša izaudzētos dzīvniekus.
Patlaban Aleksejs Golubevs ir strādājošs pensionārs. Daugavpils Lokomotīvju Remonta rūpnīcā griezēja amatā ir nostrādāta liela daļa dzīves. Kad bija atnācis laiks aiziet atpūtā, rūpnīcas vadība lūgusi viņu vēl kādu laiku palikt darbā, jo šādus speciālistus mūsdienās sarežģīti atrast.
Ar lepnumu viņš stāsta par savu kuplo ģimeni, vienīgi nožēlo, ka bērni ir aizbraukuši tālu no dzimtajām vietām. Vecākā meita dzīvo Itālijā, vēl viena Vācijā, dēls Īrijā un tikai viena meita dzīvo Rīgā. Aleksejs atzīst, ka, apciemojot savas atvases galvaspilsētā, allaž pārdzīvo par atstāto saimniecību – vai putniem pietiks ēdiena, vai nav kas noticis, un drīzumā vien steidzas atpakaļ mājās pie savas, kā viņš pats atzīst, ”dvēseles un mūža” nodarbes.
Autors un foto: Dainis Bitiņš