Gandrīz ikvienam no mums ir kāda aizraušanās, kas ikdienas dzīvi padara interesantāku. Vai tas būtu sports, rokdarbi, gleznošana vai kulinārija, nav svarīgi, galvenais, ka tas pašam sniedz prieku un gandarījumu. Daugavpils novada iedzīvotājs Aleksandrs Muižnieks savu vaļasprieku atrada amatniecībā, pašmācības ceļā apgūstot kokgriešanas noslēpumus. Viņa rokās vienkāršs koka gabals pārvēršas skaistos ziedos.
Skaidu smarža kopš bērnības
Ar kokgriešanu Aleksandrs aizrāvies tikai brieduma gados, lai gan pirmā iepazīšanās ar šo materiālu notikusi jau bērnībā. Aleksandrs stāsta, ka viņa tēvs savulaik bijis ļoti labs galdnieks, kurš izgatavojis mēbeles – bufetes un dīvānus. “Padomju laikā veikalā praktiski neko nevarēja nopirkt. Tēvs pats lieca pat atsperes dīvāniem. Iedomājieties, kas tas par darbu?” stāsta Aleksandrs. Ar mēbeļu izgatavošanu uz pasūtījumu tēvs pelnījis ģimenei iztiku, jo algas tolaik bijušas niecīgas. Būdams mazs puika, Aleksandrs bieži pavadījis laiku tēva darbnīcā, kur smaržoja pēc ēveļskaidām. Viņam paticis tajās rušināties un kaut ko meistarot no koka klučiem. Tolaik zēniem bijusi ļoti iecienīta rotaļlieta — koka plinte, tās tēsuši paši. Pirmais nopietnākais Aleksandra darbs no koka bija naža spals, vēlāk tādu pašu izgatavojis savam draugam.
Pie kokgriešanas viņš atgriezās tikai pēc daudziem gadiem, turklāt diezgan nopietni. Ikviens, kas redzējis Aleksandra no koka grebtos ziedus, jūtas pārsteigts par tik smalku un skaistu darbu. Kāpēc tieši ziedi, Aleksandrs īsti nemāk teikt, bet domā, ka visdrīzāk aizķēris kāds raksts avīzē, kur ieraudzījis fotogrāfiju ar Holandē izgatavotām koka tulpēm. Tās šķita pārāk primitīvas, izgrieztas no finiera un nokrāsotas. Aleksandrs nolēma, ka pats varētu izgrebt no koka apjomīgus un skaistus ziedus. Iespējams, tieši spīts pierādīt pašam, ka var paveikt to labāk nekā holandieši, arī likusi ķerties pie instrumentiem. Un Aleksandram tas arī izdevies.
Aleksandrs kokā atainojis kāda Latvijas selekcionāra izveidoto liliju šķirni
Vajadzīga liela pacietība un neatlaidība
Meistars rāda nelielu no koka izgrebtu ziedu kompozīciju. Tas bijis viņa pirmais darbs, kas tapis no vienlaidu gabala. Pamazām tam pievienojās dažādi citi ziedi – lilijas, rozes, īrisi, peonijas, fuksijas. “Vai zināt, kuru ziedu visgrūtāk izgrebt? Margrietiņu! Tai ir ļoti daudz plānu ziedlapiņu,” saka Aleksandrs. Margrietiņas vislabāk esot grebt no ozola vai oša koka, jo tie ir cieti. Taču lielākoties viņš izmanto liepas koku, kas ir mīksts un labi padodas grebšanai, turklāt liepas koksne nebīstas mitruma un nepūst kā bērzs. Ļoti izturīgs un ciets esot ķirsis, meistaram ir padomā dažas idejas, ko varētu no tā izgrebt. Pēc darba ar šo koku instrumenti gan ātri notrulinās un ir jāasina no jauna.
Ziedu grebšanas tehniku Aleksandrs apguvis pašmācības ceļā, eksperimentējot sākumā ar plastilīnu un putuplastu. Ja kāds darbs neizdevās, mēģinājis to izgrebt no jauna. Pamazām iekrājies plašs instrumentu klāsts, kurā ir gan profesionāli Čehijā ražoti darbarīki, gan paša izgatavoti. Aleksandrs rāda vienu tādu rīku, ko pats uzmeistarojis no padomju laika šķērēm, uz kurām pat vēl redzama to cena.
No vecām šķērēm meistars izveidojis sev darbarīku grebšanai
Meistars atzīst, ka ar šiem instrumentiem jāstrādā uzmanīgi, jo viena nejauša kustība – un roka pušu. Sākumā tā arī bijis, ka rokas asiņoja, līdz piešāvies pie darbarīkiem. Pēdējos piecus gadus Aleksandrs bija metis mieru savai nodarbei, bet nu atkal ķēries pie darbarīkiem. Nesen iesākts jauns darbs — top roze.
Pašlaik top jauns darbs — roze
Agrāk viņš vispirms zīmējis skices, taču tagad to uzskata par tukšu laika šķiešanu un veido darbu pēc izjūtām. Gatavos darbus nelako, jo laka koku padarot nedzīvu, stiklainu. Ziedu kompozīcijām lieti noder arī mežābeles zari, uz kuriem “saplaukst” no koka izgrebtie ziedi.
Koka ziedi “saplaukst” uz ābeļkoka zariem
Viens darbs varot tapt diennakts laikā, ja kārtīgi pie tā piesēžas. Īpašas darbnīcas Aleksandram nav, galvenokārt darbi top vasarā lauku mājās, kad ir atvaļinājums. “Vajag svaigu gaisu, lai smadzenes vēdinās,” smejas meistars. Neviens viņa darbs neatkārtojas, katrs ir atšķirīgs. No gadu gaitā izgrebtajiem ziediem daudzi jau aizgājuši tautiņās. Aleksandrs tos nepārdod, bet ir izdāvinājis radiem un draugiem. Vairāki darbi aizceļojuši pat uz Itāliju, Šveici un Vāciju. Aleksandra ziedi pabijuši arī dažādās izstādēs.
Neviens no abiem Aleksandra dēliem par amatniecību nav ieinteresējies. “Tas ir ļoti rūpīgs darbs, kas prasa daudz pacietības,” skaidro Aleksandrs.
Spoks, bet varbūt tikai fizika
Ilgus gadus Aleksandrs nostrādājis par šoferi – sākumā autobusu parkā, tad PMK 9 Kraujā, kur strādāja ar smago tehniku. Visbeidzot gandrīz 20 gadi pavadīti Daugavpils novada domē sarga darbā. Šogad Aleksandrs nolēmis iet pelnītā atpūtā. “Pietiks, jāprot savlaicīgi nospiest bremzes,” viņš saka. Taču te pavadītais laiks noteikti paliks labā atmiņā.
Iespējams, daļa domes darbinieku Aleksandra klātbūtni pat nav pamanījuši, jo viņš strādā naktīs un svētku dienās, toties Aleksandram nekas nepaliek nepamanīts. Viņš sadzird pat vismazāko troksnīti ēkā vai ap to. “Dažkārt šķiet, ka naktī dzirdu ēkā soļus. Taču izrādās, ka ārpusē pret palodzi atsitas lietus lāses, radot dobju atbalsi visā telpā. Tas īpaši raksturīgs rudenī. Kad ēkā neviena nav, dzirdamība ir lieliska,” saka Aleksandrs. Šajā darbā piedzīvotas dažādas satraucošas situācijas, nakts dzīve pilsētā brīžiem sit augstu vilni, it īpaši to varējis izjust divtūkstošo gadu sākumā. Tolaik kā sērga bijuši narkomāni, kas mēdza naktīs pulcēties ēkas tuvumā, atstājot tur izlietotas šļirces. Piedzīvota arī zagļa iekļūšana ēkā. Reiz naktī ēkas tuvumā dzirdējis apšaudi un izsaucis policiju. Beidzamajos gados gan viss esot mierīgi, arī par drošību pret garnadžiem ēkā ir gādāts. Vienīgi negulētās naktis sāk likt sevi manīt.
Darbā neiztiek arī bez spoku stāstiem. Aleksandrs atceras kādu savādu atgadījumu pirms daudziem gadiem. Sarga telpā uz galda atradies stikls, virsū tam stāvēja trauciņos salikti dažādi rakstāmpiederumi. Ap diviem naktī Aleksandrs grasījies iziet apgaitā, kad pēkšņi aiz muguras atskanējis skaļš blīkšķis. Pagriezies viņš redzējis, ka stikls palecas un visas rakstāmlietas nokrīt uz grīdas, izveidojot apaļu piramīdu – garākie zīmuļi un pildspalvas pa riņķi apakšā, pārējie pēc izmēra pakāpeniski izkārtojās pa virsu. “Žēl, ka nenofotografēju, veidojums bija neparasts,” saka Aleksandrs. Sajūta bijusi baisa, taču Aleksandrs cenšas šo parādību izskaidrot ar fizikas likumiem, proti, pie vainas varēja būt uzkrājusies statiskā elektrība.
Beidzot būs laiks atpūtai
Sākoties pavasarim, Aleksandrs kopā ar dzīvesbiedri Inesi tagad bieži vien dodas uz savām lauku mājām Ciršos, kur iekopts dārzs un zivju dīķis. Par laika pavadīšanu pensijā viņš pat nešaubās: “Ja ir sava lauku māja, tad darba vienmēr pietiek.”
Aleksandrs aizrautīgi stāsta, kādi darbi gaida jau tuvākajā laikā. Pēc lietavām zāle aug griezdamās, būs jāpļauj. Dīķī ielaistas karūsas un līņi. Makšķerēšana ir vēl viena Aleksandra aizraušanās. Vislabāk viņam patīk makšķerēt Bicānu ezerā Riebiņu novadā. “Savā dīķī nav tik interesanti, jo es jau zinu, ko noķeršu, bet tur vienmēr ir pārsteigums, jo ir liela zivju daudzveidība,” stāsta Aleksandrs. Viņš rāda milzu līdakas galvu, no kuras plāno izveidot dekoru. Šo plēsoņu noķēris pirms pāris gadiem savā dīķī, tā bija pasākusi iznīcināt zivju krājumus. Aleksandru gaida arī sagatavotie kokmateriāli jauniem darbiem, tāpēc garlaikoties viņam laika nebūs.
Šo plēsoņu Aleksandrs noķēris pirms pāris gadiem savā dīķī
Teksts, foto: Inese Minova
