Kamaniņu braucējs, bobslejists Agris Elerts dzimis 1967. gada jūnijā Ilūkstē. Pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas, arī Latvijas sportistiem bija iespēja piedalīties Ziemas Olimpiskajās spēlēs pēc vairāk ne kā 50 gadu pārtraukuma.
Agris Elerts bija tieši to sportistu pulkā, kuri 1992. gadā iesoļoja XVI Ziemas Olimpisko spēļu stadionā Albērvilā, Francijā, kur izcīnīja 13. vietu kamaniņu sportā vīriešu vieninieku sacensībās.
Arī piedalījās 1994. gada XVII Ziemas Olimpiskajās spēlēs Lillehammerā, Norvēģijā Latvijas komandas sastāvā izcīnīja 18. vietu starp pasaules labākajiem kamaniņu braucējiem.
Kopumā viņš 29 reizes ir startējis Pasaules mēroga sacensībās, kurās augstākais sasniegums ir 1. vieta komandu stafetē 1991. gadā Vācijā, Altenbergas trasē. Individuāli augstākais sasniegums ir izcīnītā 3. vieta Pasaules kausa izcīņas posmā 1992. gadā Leikplesidā, ASV.
Līdz Latvijas neatkarības atgūšanai, Agris Elerts 33 reizes ir startējis PSRS visaugstākā līmeņa sacensībās: čempionātos un kausa izcīņās, 11 reizes kāpjot uz goda pjedestāla. Augstākie sasniegumi bija PSRS kausa posmu uzvarētājs, PSRS Tautu spartakiādes uzvarētājs un PSRS vicečempions.
Agris Elerts bija Latvijas PSR jauniešu čempions un četrkārtējs Latvijas PSR čempions starp pieaugušajiem. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas viņš 4 reizes bija izcīnījis Latvijas Republikas čempiona titulu un 9 reizes uzvarējis Latvijas kausa izcīņās.
Esot dienestā PSRS bruņotajos spēkos, viņš pārstāvēja Igaunijas komandu, divas reizes izcīnot Igaunijas čempiona titulu.
Pēc Ziemas Olimpiskajām spēlēm 1994. gadā, viņš izmēģināja savus spēkus bobslejā, braucot gan divvietīgajās, gan četrvietīgajās bobsleja kamanās, būdams pilots. Kamaniņu sportā iegūtā pieredze ļāva 1995. gadā veiksmīgi izcīnīt 3. vietu Latvijas čempionātā, kas deva iespēju pārstāvēt Latvijas bobsleju Pasaules un Eiropas kausa sacensību posmos. Nozīmīgākais sasniegums – Vācijā, Kenigzes trasē izcīnītā 7. vieta bobsleja divnieku sacensībās.
Pilskalnietis Agris Elerts ir vienīgais sportists bijušajā Daugavpils rajonā (tagadējā Augšdaugavas novadā), kurš 20. gadsimta 90. gados divas reizes pārstāvējis Latviju Ziemas Olimpiskajās spēlēs.
Tiekos ar Agri Elertu sniegotā janvāra rītā Ilūkstē.
Kāda bija Jūsu bērnība, skolas laiks?
Esmu vietējais – no Ilūkstes puses. Mani vecāki Anna un Alfrēds Elerti nākuši no Pilskalnes un Šēderes puses. Mācījos Ilūkstes 1. vidusskolā. Skolā sāku iet 1974. gadā. Biju traks puika , mācījos puslīdz labi. Sanāca daudz sportot. Darīju jebko – skrēju, lēcu, metu, spēlēju hokeju, futbolu. Man patika visi sporta veidi, gan vasaras, gan ziemas. Tā bija savā ziņā cīņa uz kādiem saviem mērķiem, kā jau tas sportistam ir – nemitīga sacensība. Bet neviens nevar piespiest cīnīties. Jābūt gribai cīnīties un izcīnīt. Tas laiks bija tāds, visi skolā vēlējās izdzīvot, būt labākais. Ja biji manāmāks sportists, labāks par citiem, bija šādas tādas privilēģijas – tikšana prom no stundām, braukšana uz sacensībām. Bija jūtams skolas un sabiedrības atbalsts. Tu biji savādāks nekā citi. Visvairāk tas bija jūtams sava personīgajā izaugsmē. Priecājos, ka tika dotas kādas atlaides mācību procesā. Nebija vienmuļa sēdēšana klasē, varēja doties braucienos, sekoja dažādi notikumi. Man , it kā vairāk pieredzes nekā tiem, kas vien sēdēja skolas solā. 1980. gadā, mācoties 7. klasē, notika liels pavērsiens. Es sadzirdēju par XIII Ziemas Olimpiskajām spēlēm, kas notika Leikplesidā, ASV un mani iespaidoja kamaniņu braucēja no Talsiem Vera Zozuļa, kas toreiz startēja PSRS izlases sastāvā, izcīnot olimpisko zelta medaļa, kā arī kamaniņu braucēja no Cēsīm Ingrīda Amantova, kas toreiz arī startēja PSRS izlases sastāvā, izcīnot olimpisko bronzas medaļu. Pirmo reizi uzzināju par kamaniņu sportu pasaulē, daudziem nebija nojausmas, kas tas ir par sporta veidu.
Savu pirmo medaļu es saņēmu futbolā 1978. gadā – ādas bumbas sacensībās, toreiz Ilūkstes komanda izcīnīja 3. vietu Latvijā. Futbolā man bija labi rezultāti. Esmu bijis labākais hokejists Daugavpils rajona mērogā. Sākumā gribēju būt labākais sētā, pagastā, tad Ilūkstē un rajonā. To visu sasniedzu un piepildīju.
Interese par kamaniņu sportu
Kā nokļuvāt līdz “īstajām kamaniņām”?
Uzzinot pirmo reizi par kamaniņu sportu, daudz domāju. Toreiz man bija 13 gadi. Man nebija galīgi nojausmas par šo sporta veidu. Bet man taču pie mājas lieli kalni, vislielākie pasaulē un es pa tiem braukāju ar ragavām ļoti bieži, bet tā braukšana ar kamaniņām, kā izrādījās vēlāk, ir daudz savādāka un manus kalnus pie mājām pārspēj daudz lielāki kalni. Kādā laikrakstā ieraudzīju sludinājumu, ka Murjāņu sporta skolā kamaniņu sporta klasē tiek uzņemti jauni audzēkņi, šī sporta veida aktīvisti, entuziasti. Bez vecāku, bet ar māsas palīdzību kā varēdams, ar vilcienu un autobusu aizbraucu līdz Murjāņiem. Pēc 7. klases pabeigšanas pavasarī, aizbraucu iestāties Murjāņu sporta skolā. Bija jāizpilda dažādi normatīvi. Murjāņu sporta skolā nepaliku nepamanīts. Tajā lakā daudzas sporta biedrības “Darba rezerves”, “Vārpa”, “Daugava” sporta skolā noskatīja sev jaunos sportistus, kuriem varētu sniegt dažāda veida atbalstu. Biedrībām bija finanšu resursi, varēja nodrošināt sportistiem materiālo bāzi treniņiem. Biedrības to varēja atļauties, jo tika saņemts liels atbalsts no Padomju Savienības dažādām sporta iestādēm. Biedrība “Darba rezerves”, kas bija ļoti spēcīga starp daudzām citām biedrībām, uzrunāja mani vasarā, pirms vēl nebiju rudenī sācis mācīties Murjāņu sporta skolā.
Es devos uz nometnēm Rīgā un Cēsīs, kopā trenējos ar citiem biedrībā uzņemtajiem jaunajiem sportistiem. Murjāņu sporta skolā neuzsāku mācīties, jo biedrība paņēma mani savā paspārnē. Atgriezos Ilūkstē pabeigt 8. klasi, un visu mācību gadu braukāju uz vasaras un ziemas nometnēm. Līdz ar ko man sākās problēmas. Ja sākumā skola atbalstīja vietējas nozīmes sportu, viss sagriezās tā, ka ne zināšanu dēļ, bet kavējumu dēļ gribēja mani izslēgt no skolas, bet tomēr man izdevās veiksmīgi pabeigt 8. klasi Ilūkstes 1. vidusskolā.
Tālāk manas mācību un sporta gaitas turpinājās Rīgā. Biedrība “Darba rezerves” bija profesionālo skolu sistēmā. Pēc 8. klases es sāku mācīties Rīgas profesionāli tehniskajā skolā par auto remontatslēdznieku un paralēli caur biedrību sāku piedalīties treniņnometnēs jau ar profesionālajiem jaunajiem sportistiem, kurus arī atbalstīja šī biedrība. Es kļuvu viens no viņiem. Esot šajā mācību sistēmā, es varēju gan mācīties, gan sportot. Tika nodrošināta dzīvesvieta, nauda pārtikai, apģērbs. No tā laika es biju pilnībā apgādāts un nodrošināts ar visu. Tajā laikā bija ļoti liela konkurence, bija sevi jāpierāda sīvā cīņā. Bez mācīšanās Murjāņu sporta skolā, es biju nokļuvis starp augsta līmeņa jaunajiem sportistiem. Šī konkurence man ļāva virzīties uz augšu. Ar treniņiem biju jau pietiekoši fiziski, psiholoģiski, emocionāli stiprs un izturīgs. Šeit esot, bija jābūt daudz vairāk patstāvīgam, pašam jāiet un jācīnās, savā ziņā bija arī “izdzīvošanas skola”. Salīdzinājumā ar to, kur biju nokļuvis, Murjāņu sporta skolā bija manāma “auklēšanās”.
Kā noritēja treniņnometnes, kas bija jāapgūst?
Vasaras nometnēs bija spēka, izturības treniņi. Tie bija daudzpusīgi treniņi. Bija jābūt fiziski stipram. Bija arī specifiski treniņi – braukšana ar kamaniņām. Ar tām braucām ne tikai ziemā, bet arī vasarā. Tajā laikā citu iespēju nebija, kā pie tām pašām ziemas kamanām pieskrūvēja ritentiņus braucām gan pa trasi Murjāņos, gan arī pa vienkāršu ceļu Siguldā no Krimuldas kalna. Tas bija vesels process. Tika ciet aizvērts ceļš uz 10 minūtēm, tad visi nobraucām lejā, un tā viss daudzas reizes tika atkārtots. Tie bija augšanas un izturības treniņi, tā izpaudās vasaras treniņi. Kad pienāca pirmā ziema, beidzot mēs devāmies uz ziemas treniņiem, lai pa īstam brauktu pa trasi, kas atradās Murjāņos un Cēsīs, kura bija viena no pirmajām kamaniņu trasēm Latvijā un visās PSRS trasēs līdz pat Sibīrijai.
Nometņu režīmā bija rīta rosme un divi treniņi 3 nedēļu garumā, bet iknedēļā, kad paralēli mācījos skolā, bija trīs treniņi nedēļā.
Kas bija vissmagākais toreiz, nokļūstot citā vidē un dzīvojot citā ritmā, nekā bija ierasts pirms tam?
Pats smagākais bija 14 gados aizbraukt no mājām, atstāt visu, kas ir tuvs, pazīstams. Tā sajūta nepameta daudzus garus gadus, ļoti vilka atpakaļ uz mājām. Tur kur atrados, bija cīņa, mērķi, bet reizē nepameta domas par mājām. Sportisti ar ko trenējos kopā bija pārsvarā no lielām pilsētām, es no lauku apvidus.
Kādas bija sajūtas pirmo reizi uzkāpjot uz kamaniņām?
Manas domas mainījās par to, ka pie manām mājām gan nav vislielākie kalni, kuros uzkāpjot pārredzama visa apkārtne līdz horizontam. Kad treniņnometnes laikā aizbraucu uz Murjāņu trasi, iersudzīju, ka tā nav sniega, bet ledus trase, un tas stāvums un ātrums man gandrīz lika griezties atpakaļ un braukt mājās, bet tomēr, es nebiju radis padoties, es paliku. Treneru manā sporta karjerā ir bijuši daudz, arī jau minētā Vera Zozuļa bija mana trenere. Sāku cīnīties Latvijā, Padomju Savienībā, pasaulē – caur ceļojumiem, kurus pavadīja nemitīgi treniņi un sacensības.
Kas sportistiem gādāja kamaniņas? Katram bija savas individuālas kamaniņas?
Šī sporta veida tehniskā bāze nebija industrializēta un izvērsta plašā mērogā. Kamaniņas Padomju Savienībā tika ražotas uz vietas, bet nianse tāda, ka tās nekur rūpnieciski neražoja, un neizplatīja. Tās sportistiem piegādāja ar biedrību starpniecību. Kamaniņas tika būvētas individuāli katram kamaniņu braucējam. Ar tām visi arī sacentās, tās bija visiem samērā līdzīgas. Protams, kad aizbraucām uz sacensībām uz Rietumiem, tad mūsu kamanas varēja pielīdzināt “žigulim”, tur visi brauca ar “mersedesiem”. Līdz ar to, toreiz tie rezultāti nesanāca tik labi kā vēlētos, jo pievīla tehnika. Mūsu tehnika bija samērā “lēna”. Tas ir nebeidzams process, līdz pat šim laikam kamanas tiek konstruētas un veidotas, pielāgotas katram sportistam. Es arī tagad palīdzu kamaniņu sagatavošanā Latvijas komandai pirms došanās februārī uz Ziemas Olimpiskajām spēlēm Pekinā.
Ceļš līdz pirmajām Ziemas Olimpiskajām spēlēm
Pirmās sacensības sākās jau treniņnometnēs, kad bija jāapgūst ziemas trases. Vēlāk sacensības notika starp sporta biedrībām, kas aizveda līdz Latvijas PSR mēroga sacensībām, kurās bija iespēja sevi pierādīt, lai nokļūtu PSRS augsta līmeņa sacensībās. Lai nonāktu līdz Ziemas Olimpiskajām spēlēm, priekšā bija daudzi treniņu un sacensību gadi – no 1981. gada līdz 1992. gadam.
Pastāstiet par pasaules apceļošana – caur treniņiem un sacensībām!
Runājot par ceļojumiem, būtu jo īpaši jāizdala ceļojumi pa Padomju Savienību, kurā apguvu daudzas trases, pie reizes redzot daudz skaistas vietas plašajā Krievijā. Trases kurās trenējos bija Sankt-Pēterburgā, Maskavā, Urālos, Sibīrijā – Bratskā pie Baikāla ezera, Krasnojarskā. Tur arī braucām latvju bāleliņi un sportojām. Uz Sibīriju braucām parasti vismaz 30 cilvēki. Padomju Savienību izbraukāju ļoti daudz. Ceļošana mums bija pārnestā nozīmē – tas bija smags darbs. Man ir karte ar daudzām atzīmēm, kur esmu pabijis. Padomju Savienība apgūta no Rietumiem līdz Austrumiem. Bijām daudzi, kas trenējāmies trasēs PSRS robežās, bet tikai ļoti mazai daļai, ieskaitot mani, sanāca nonākt Rietumos, tajā laikā tas bija iespējams tikai caur PSRS izlasi. Pirms iekļuvu PSRS izlases kamaniņu sastāva četriniekā, nācās arī dienēt Padomju Savienības armijā. Tā kā biju no sportistu rindām, par mani aizlika vārdu, lai pa visam nepazustu armijā. Divus mēnešus, esot “karavīra formā”, nodienēju Igaunijā, atlikušo laiku es braukāju uz dažādām sacensībām, pārstāvot Igaunijas PSR, kļuvu par daudzkārtēju Igaunijas čempionu. Tajā laikā startējot Igaunijas kamaniņu braucēju komandā, bija labāks par Latvijas kamaniņu braucējiem. Esot vēl armijā, šad tad nācās vēl uzvilkt “dienesta formu”, jāsaka, ka samērā viegli tiku cauri dienestam Padomju Armijā. 1987. gadā atgriežoties no armijas, es pārgāju uz Latvijas PSR kamaniņu braucēju komandu. Man bija 20 gadi, kad 1988. gadā man izdevās iekļūt PSRS izlasē. Kamaniņu vieniniekos parasti Padomju Savienību pārstāvēja četri cilvēki. PSRS izlases struktūra bija tā, kas deva iespēju sportistam tik tālāk savā karjerā, nodrošināja dalību sacensībās starptautiskajā telpā. Toreiz Latvijas PSR kamaniņu braucēju komandai bija liegta pastāvīga starptautiskā atpazīstamība un nebija iespējams piedalīties augsta ranga starptautiskās sacensībās. PSRS laikos, esot profesionālam sportistam, ne par ko nevajadzēja satraukties, viss bija nodrošināts normālai dzīvei. Atlika tikai doties uz treniņiem un piedalīties sacensībās, sasniegt savus mērķus un labus rezultātus. Cīņa pasaules kausos, tiekšanās uz Ziemas Olimpiskām spēlēm – tas bija viens redzējums, nekas cits blakus nepastāvēja un nebija svarīgi, ne citu domu, ne laiks. Tas bija liels jaunums tikt ārpus PSRS robežām uz dažādu pasaules kausu sacensībām ārzemēs. Pirmā valsts uz kurieni aizbraucu bija Austrumvācija. Toreiz gan Rietumvācija (Vinterberga, Kenigze), gan Austrumvācija (Altenberga, Oberhofa) bija slavenas ar savu labo kvalitāti. Tur vienmēr notika lielas starptautiskas sacensības, piedalījās Eiropas un pasaules labākie kamaniņu braucēji.
Vai treniņu un sacensību laikā nācās daudz krist?
Jā, kamaniņās kritienu bija daudz. Tiku sveikā tikai ar sasitumiem vai brūcēm, kas bija izdziedētas dažu dienu laikā. Bobslejā kritienu var pielīdzināt avārijai, jo bobsleja kamanas ir smagas līdz ar to arī kritiens smags. to sauc jau par avāriju, bija gadījies arī avarēt ar bobsleja kamanām. Bija arī skumji gadījumi. Piemēram, esot Sibīrijā – Bratskā nositās komandas biedrene. Manā laikā pieredzēju divu komandas biedru bojā eju. Tas bija traki, tavā acu priekšā nositas komandas biedrs, bet neskatoties uz to, bija jābrauc, jācīnās. Tādos brīžos bija bail, bet tomēr bija jāsaņemas.
Kāds ir trases garums un cik tiek patērēts laiks vienā braucienā?
Parasti no viena kilometra līdz pusotram kilometram. Brauciens ilgst maksimums vienu minūti, bet parasti tas ir zem minūtes.
Kādas ir labākās piedzīvotās trases?
Atceroties Sibīrijas un Urālu nelīdzenās, smagās un nežēlīgās trases – mēs bijām “izgājuši to skolu”. Eiropas trases vienmēr ir bijušas labā līmenī – kvalitatīvas, ātras, gludas. Bet visumā, lai arī kāda trase būtu, ir svarīga tehnika. Mana mīļākā trase ir ASV – Leikplesidā. Braucot tur pasaules kausā ieguvu 3. vietu, trase bija līdzīga Sibīrijas trasēm, arī nežēlīga, bet līdz ar to, ar manu lēno tehniku es varēju tikt uz priekšu, garām daudziem. Tie, kuri nebija izgājuši “trako skolu” , šī trase nebija pa spēkam. Man šajā ziņā bija gūts labs rūdījums no Sibīrijas. Individuāli šis man bija labākais rezultāts. Sacensībās esmu braucis ASV, Kanādā, Eiropā – Vācijā, Austrijā, Itālijā, Francijā, Zviedrijā.
Kurš ir tas brīdis braucienā, kad ir ļoti jāiespringst?
Tāda brīža nav, tikai brauc, uzņemot ātrumu līdz 150 km stundā. Minūtes laikā ir jāizbrauc 15 – 16 virāžas, kurām katrai ir sava trajektorija, ceļš, tās nevar “noķert domājot”, tur strādā automātika. Ja gribi tikai vienkārši nobraukt – nobrauksi, bet ja gribi nobraukt ātri – jābrauc atbrīvoti, nepielietojot lielu spēku, ķerot katru sekundes tūkstošdaļu.
Vai pirms galvenajiem sacensību braucieniem ir iespēja vairāk izzināt trasi?
Pārsvarā tika organizētas treniņnometnes, kurās tad kārtīgi varēja izzināt trasi. Bet ja tādas nebija kādās trasēs, tad pirms sacensībām ir 4-5 treniņbraucieni, lai iepazītu trasi. Tajos braucienos ir jāsaprot kas un kā un kur sagaida. Kā vari pielāgoties, tā arī nobrauci.
Kas ir svarīgākais sportistam, uzkāpjot uz kamaniņām un laižoties pa trasi?
Ātrums un lielā centrbēdze, tie spiedieni, kas ir jāiztur, tie pielīdzināmi lidojumam kosmosā. Tev jābūt vienkārši stipram, bet tanī pat laikā tev jābūt atbrīvotam, ar spēju sajust, saprast, amortizēt, braukt šo ceļu. Tikai brīvi var nobraukt ātri. Tajā brīdī esi – tikai tu, kamanas, tava varēšana. Sacensībās ir doti divi braucieni, Olimpiskajās spēlēs četri braucieni.
Kādi momenti no braucieniem uz Rietumiem!
Braucieni uz kādām sacensībām ārpus PSRS robežām ilga nedēļu, divas, viss tika ļoti stingri pieskatīts. Čekisti mums bija viss apkārt. Bija gadījumi, kad notika bēgšana, manā laikā vairāki sportisti palika ārzemēs. Iegūstot dienas naudu, piemēram 15,00 DEM doičmarkas (PSRS rubļos tie bija apmēram 100 rubļi) varēja pa kluso piepelnīties, atvedot no Vācijas kādu magnetafonu un pārdodot to, bet to bija ļoti grūti izdarīts, jo “tikām pieskatīti” ik uz soļa. Līdzbraucēji izveda arī attiecīgas “ mācību stundas”. Piemēram, tuvojas sacensības – “.. un jūs trīs tagad pārstāvat mūsu lielo valsti – Padomju Savienību, aiz jūsu mugurām ir 293 miljonu cilvēku, un jums jāizdara viss pēc iespējas labāk, lai mūsu valsts būtu pārstāvēta godam kā citās nozarēs, tā arī šeit. Jāatdod visi spēki un tā tālāk…” Taisnība zināmā mērā bija, ka tiešām mēs pārstāvējām pa īstam, esot trim sportistiem starptautiskās sacensībās no PSRS milzīgās zemes. Mēs gājām, darījām, un es neteikšu, ka slikti jutos.
Pēc PSRS sabrukuma
20. gadsimta 90. gadu sākumā, sabrūkot Padomju Savienībai un Latvijai iegūstot neatkarību, tai pavērās lielākas iespēja pilntiesīgi piedalīties starptautiska mēroga sacensībās. Latvijas Olimpiskā komiteja atguva savu statusu. Latvijai pirms tam esot PSRS sastāvā, vienmēr pastāvēja Latvijas PSR kamaniņu braucēju komanda, no kuras arī es izaugu līdz PSRS izlasei, bet bija pienācis laiks, ka man un citiem sportistiem nebija jābrauc vairs uz Sibīriju trenēties trasēs, lai izcīnītu iespēju doties uz starptautisko vidi mēroties spēkiem, mēs kā neatkarīgas Latvijas valsts pārstāvji varējām droši pa tiešo pieteikt sevi starptautiskajām sacensībām visā pasaulē. Vienīgā problēma bija nepietiekamās finanses. Mēs palikām “pastalās”. Ja PSRS izlasē esot maksāja algu (apmēram 250 rbļ. Mēnesī), nodrošināja ar bezmaksas ēdināšanu, bija labu dzīves apstākļu nodrošinājums, iespēja braukt bezmaksas uz sacensībām ārzemēs ar kabatas naudu ārzemju valūtā), tad nonākot neatkarīgas Latvijas izlases komandā, tika atvērta pasaule pa vieglāku ceļu, bet sportistam bija jāpaliek bez nekā. Neskatoties uz to, ka bija grūtības, Latvijas sportistiem pavērās daudz vairāk iespēju. Man sevišķi nenospieda domas par finansēm, galvenais bija tas, lai es būtu paēdis, lai varētu aizbraukt uz kādām sacensībām. Visvarīgākais jau bija tas pats, kas vienmēr – no sacensībām uz sacensībām, no rezultāta līdz jaunam rezultātam, tā atkal kāpjoties augšup. Tīri finansiāli sportistu neskāra lietas par tikšanu uz sacensībām, ja tu biji izcīnījis attiecīgu vietu Latvijas izlasē, vai pirms tam PSRS izlasē. Latvijas izlasē nodrošināja ceļa izdevumus uz sacensībā, nodrošināja ar pārtiku un dzīves apstākļiem, bet nekādas dienas naudas nebija, kā arī netika maksāta nekāda alga. Zināmā mērā no Latvijas sportistiem tas bija brīvprātības princips.
Vai bija kāds atbalsts no toreizējā Daugavpils rajona?
90. gadu sākumā, kad neklājas finansiāli labi, kaut biju Latvijas izlases sportists, saņemot niecīgu samaksu, vērsos Daugavpils rajona pa;svaldībā, kas tagad ir pārtapusi par Augšdaugavas novada pašvaldību. Man sniedza atbalstu Daugavpils rajona padomes izpilddirektors un apvienības “Sports” direktors. Man tika nodrošināta darba vieta un alga kā sporta instruktoram, kā arī rajons atbalstīja finansiāli, lai es iegādātos sev kamanas. Katrs sportists cīnījās kā varēja, lielai daļai savu kamanu nebiju, nācās vienam no otra aizņemties, izmantot kopīgi. Nopērkot savu personīgo inventāru, ar to varēju darīt ko vēlos. Pārzināju savām kamanām katru skrūvīti, kaut gan mūsdienās kamanām to ir daudz vairāk.
Ziemas Olimpiskās spēles
Ja ņemam domājošu sportistu, katram sportistam mērķim būtu jābūt olimpiskās spēles, kas notiek reizi četros gados – tas ir augstākais pasaulē, kas var būt sportistam. Bet vai tas bija apzināts mērķis man, laikam nē. Kaut gan manis jau minētā slavenā kamaniņu braucēja, olimpiete Vera Zazuļa mani reiz zināmā mērā iedvesmoja un es sadzirdēju un padomāju, ka varētu mēģināt arī pats
1992. gadā XVI Ziemas Olimpiskajās spēlēs Francijā, Albērvilā Agris Elerts izgāja uz savu pirmo Olimpisko startu.
Man tas bija liels gods pārstāvēt Latviju olimpiādē pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Latvija olimpiādēs nebija piedalījusies daudzus gadu desmitus. Tas man bija tāds tāls sapnis, un nu es stāvēju Olimpiskajā stadionā. Tur sabrauca visi pasaules labākie sportisti – slēpotāji, tramplīna lēcēji, bobslejisti, kamaniņu braucēji, slidotāji, hokejisti – bija pārstāvēts plašs ziemas sporta veidu spektrs. Es tur staigāju starp viņiem, un apjautu, ka es, no mazās Ilūkstes pēkšņi esmu starp viņiem – tāds pats viens no pasaules spēcīgākajiem, labākajiem sportistiem, kopā eju, daru, un tagad cīnīšos kā toreiz savā sētā, pahastā, Ilūkstē, rajonā, Latvijā, PSRS un tagad pasaulē – par Latviju! Par toreizējiem startiem šodien ir cits skatījums. Varētu teikt gāja labi, sasniedzu 13. vietu. Priekšā bija 3 vācieši, 3 austrieši, 3 itāļi. Priekšā jau bija deviņi, kurus bija grūti panākt, labākais ko vēl varēja dabūt bija 10. vieta. Uz tā laika tehniskām iespējām, tas bija labs veikums. Es biju stiprs, starts man bija labs, sākuma rezultātos biju viens no labākajiem, bet diemžēl “tehnika neskrēja tik ātri” . Olimpiskās spēles pagāja, un pēc 2 gadi atkal tika rīkotas Ziemas Olimpiskās spēles. Atkal bija lielā cerība, ka es taču varēšu. Cīņas gars nepazuda. Līdz nākošajām Olimpiskām spēlēm aizvien braukāju, cīnījos sacensībās, ziedoju laiku, lai atkal kvalificētos nākamajām XVII Olimpiskajām spēlēm Norvēģijā Lilihammerā. Tās bija vēl īpašākas spēles, visi sportisti dzīvoja vienuviet. Sēžu ēdnīcā, blakus man sēž kāds slavens slēpotājs, vai tramplīna lēcējs vai hokejists. Tā bija vieta kur bija visa augstā līmeņa sportistu saiets. Olimpiskais “ciemats” bija atsevišķa pilsēta ar savu infrastruktūru – ar baznīcu, ēdnīcām, kinoteātriem u.c. Tas bija paredzēts tikai sportistiem. Braucu ar savām kamanām, kuras bija arī mazliet pilnveidotas. Pasaule ar kamaniņu tehniskajiem pilnveidojumiem skrēja daudz uz priekšu, un tāpēc iekļuvu tikai 18. vietā. Lai kamaniņās uzvarētu ir ļoti jāsaliekas visam kopā – gan fiziskajam, psiholoģiskajam, tehnikai, viss jāsaliek, arī izturība, Tehniskā puse bija vāja, tagad es to ļoti saprotu, jo piedalos kamaniņu būvē. Un jo sevišķi tagad saprotu, kāpēc latvieši tik labi startē. Latvijā ir ļoti labi, augstā līmenī attīstījusies kamaniņu būvniecība.
Kā nonācāt līdz bobslejam?
Jau 1994. gadā es pamazām sāku virzīties nost no kamaniņu braukšanas. Azarts mazinājās un arī cerības noplaka, kā arī bija sasniegts 30 plus gadu slieksnis. Dzīvē sāka parādīties citas prioritātes. Bet, tomēr miera nebija, man pavērās bobslejs. Tas mani uzrunāja sen, bet negribēju riskēt. Vajadzēja jau toreiz mēģināt. Kamanās Latvijā vienmēr biju pirmais, vienmēr bija cerība uz labiem rezultātiem, visur es zināju, ka tikšu vai tas būtu Eiropas vai pasaules čempionāts, bet bobslejā jau daudzi bija priekšā. Tomēr, nolēmu pamēģināt, noliku kamanas malā un aizgāju uz bobsleju. Uzreiz tiku Latvijas bobsleja komandā. Bija atlase, uzreiz biju trešais Latvijas čempionātā – pirmais bija Sandis Prūsis, otrais Rodžers Lodziņš, trešais es. Pirmajā sezonā es jau tiku uz pasaules sacensībām. Visu laiku biju pilots “pie stūres”. Rezultāti nebija tie labākie, trūka tehnikas jauninājumu. Šajā laikā cīnījos dažādās starptautiskās sacensībās.
1996. gadā sākās banku krīze. Pienāca laiks, kad es vairs nevarēju atļauties nodarboties ar sportu. 1997. gadā sāku strādāt par mežsargu mežā. Paralēli visus šos gadus es aizvien piedalījos dažādās sacensībās Latvijas mērogā. Aizvien turpināju vinnēt. Man bija savas kamanas un tās izmantoju. Mežsargs būdams, startēju, izcīnīdams 1. un 2. vietas, pretendēdams uz nākamajām Ziemas olimpiskajām spēlēm, tomēr uz 1998. gada Ziemas Olimpiskajām spēlēm Japānā, Nagano Latvijas kamaniņu braucēju rindās izlasē mani nepaņēma. No meža uz Olimpiskajām spēlēm-nē. Sapratu, ka nu ir viss, jāliek punkts – mans laiks kamaniņu sportā bija beidzies.
Kā redzējāt tālāko virzību, vai kamaniņu sports saista aizvien?
Pavadītie 18 gadi kamaniņu sportā bija smagākais darbs kādu vien cilvēks var iedomāties. Ja runājam par sportistiem, kuri piedalās starptautiskās sacensībās, arī Ziemas Olimpiskajās spēlēs, pārstāvot Latviju, saņemot medaļas, prēmijas, nav tādas naudas ko var samaksāt par to darbu, ko iegulda sportisti. Lielais sports ir nežēlīgi smags darbs. Tur jābūt trakam, lai to darītu.
Vai ir bijusi doma savas abas meitas un dēlu pievērst kamaniņu sportam?
Kamanas nāk tad, kad esi sevi pierādījis vispārējā sagatavotībā dažādos sporta veidos kopumā. Meitas Agne un Asnāte labi sportoja gan Ilūkstē, gan apkārtnē, Asnāte pat bija Latvijas izlasē skriešanas disciplīnā. Uz lielo sportu nevar tā bīdīt, ja pašam ir iekšā vēlme, tad pats aiziesi uz to. Bērniem nebija tik daudz tās dzirksts, lai cīnītos tālāk. Arī dēls Kārlis vienmēr ir bijis sportisks, bet diemžēl arī viņam pietrūka cīņas spars, lai sasniegtu augstus rezultātus. Arī sieva Dita ir sportiska. Kopā visi bieži pārstāvējām mūsu novadu un izcīnījām pirmās vietas Latvijasģimeņu sacensībās.
Ar ko šodien saista kamaniņu sports un kamanas?
Izgāju ceļu par kamaniņu būvi. Mani uzaicināja piepalīdzēt vienīgais Ziemas Olimpisko spēļu medaļnieks Latvijā tieši kamaniņu sporta vieniniekos, (Turīnā 2006. gadā iegūta bronzas medaļa un Sočos 2014. gadā iegūta bronzas medaļa), tagadējais treneris un mehāniķis – Mārtiņš Rubenis, sagatavojam kamaniņas sportistiem uz Ziemas Olimpiskajām spēlēm Pekinā. Runājot ar Mārtiņu, salīdzinājām: “Braukšana ar kamanām ir kā dziesma, ja pašā sākumā pirmās notis tiek salaistas greizi, tālāk vari nedziedāt.” – ka trases augšā nobrauc greizi, tad tālāk nekas labs nebūs, rezultāts nepiedod nevienu kļūdu. Esmu aicināts Latvijas kamaniņu braucēju komandā gan kā treneris, gan kā mehāniķis, bet man nav vairs vēlēšanās tik dziļi iet šajā jomā un būt pasaules apritē un braukāt pa pasauli un atdot visu savu laiku, to vairs nevēlos, vēlos dzīvot citu, mierīgāku dzīvi. Bet pabūt kopā mazliet – es piekritu, braukt un piepalīdzēt kad ir vajadzība. Šodien, pateicoties Mārtiņa Rubeņa atbalstam un neatlaidībai, lielajam darbam gan būvējot kamanas, gan trenējot jaunos Latvijas kamaniņu braucējus – sportisti sasniedz labus, augstus rezultātus pasaulē. Viņš kādreiz būdams sportists, labi izprata gan pašu kamanu tehnisko pusi, gan paša sportista iespējas. Viņš saprata, ka cilvēciski esam labi, bet pieviļ tehnika. Bez labas tehnikas pie laba rezultāta tikt nav iespējams. Es savā laikā kamanas uztvēru savādāk, nepārzināju tik labi kamanas tehniski kā to izprot Mārtiņš. Savā laikā viņš ieguldīja milzīgu darbu, lai uzbūvētu savas kamanas. Viņa audzēkņi ļoti labi startē un dosies uz Pekinas Ziemas Olimpiskajām spēlēm. Mārtiņš ir radījis labu klimatu komandā, tikai labas attiecības, skaidrs prāts, vienotība var dot labu rezultātu un būt pasaulē labākajiem.
Kāds ir ieteikums vēlējums tiem jaunajiem cilvēkiem, kas ir nolēmuši veltīt savu dzīvi lielajam sportam, varbūt arī kamaniņu braukšanas disciplīnai?
Pirmām kārtām ir jākustas, ja gribi būt sportisks – celies ej un dari. Sportā pirmkārt ir jābūt dzinulim, kas liek cīnieties, gribai būt labākam un stiprākam. Lai tas būtu jābūt nepārtrauktā kutībā, jāatrod interese. Sports tagad nav viegls. Bet, tas ir sasniedzams.
Ar ko nodarbojaties tagad un kādi ir Jūsu hobiji?
Turpinu strādāt meža jomā. Piesaistot Eiropas atbalsta projektu līdzekļus, organizēju meža darbus, stādu un kopju mežus, lai tie augtu un būtu labākie gan šeit gan pasaulē. Joprojām patīk cīņa. Kāpsana kalnos (Kazbeks 5030 m), ceļošana, īsi un gari pārgājieni (Korsika 230 km), kalnu slēposana un braucieni ar velosipēdu (Ilūkste- Rīga 200 km).
Nobeigumā vēlos aicināt visus no 6. februāra līdz 20. februārim sekot līdzi, skatīties, turēt īkšķus par mūsu sportistiem, kas startēs XXIV 2022. gada Ziemas Olimpiskajās spēlēs Pekinā, Ķīnā!
Aija Piļka
Augšdaugavas novada
Ilūkstes pilsētas administrācijas
Sabiedrisko attiecību speciāliste
Foto no Agra Elerta personīgā albuma:
Nr. 1: Agris Elerts Pilskalnē 2021. gadā.
Nr. 2: Kamaniņu braucējs Agris Elerts uz starta 20. gadsimta 90. gadu sākumā.
