Vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis – Lielbornes muiža – Salienas pagastā pēdējos gadus ir stāvējusi nolaista un pamesta. 19.gs. pirmajā pusē celtā ēka klasicisma stilā nesen ieguvusi jaunus īpašniekus, kuri šo vietu iemīlējuši no pirmā acu skatiena. Nebaidoties no spontāniem lēmumiem, krūmos aizaugušās 12 ha teritorijas un nepieciešamības pēc kapitāliem ieguldījumiem, jūrmalnieki Nora Poiša ar vīru Mārtiņu Stankeviču iegādājās muižu, lai tā atkal uzmirdzētu ar jaunu spožumu. “Daugavpils Novada Vēstis” devās ciemos uz Lielbornes muižu, lai aplūkotu, kas paveikts vienas vasaras laikā un uzzinātu, kādus plānus nākotnei kaļ jaunie muižas īpašnieki.
– Kā jūs atradāt Lielbornes muižu?
Nora Poiša: Banāli, bet atradām tautā labi pazīstamajā sludinājumu portālā ss.lv. Tas mums bija ātrais lēmums. Muižu mēs nopirkām no uzņēmuma – acīmredzot viņu plāni nerealizējās, un pēc apmēram 10 gadu dīkstāves pieņēma lēmumu to pārdot.
Šī vieta mani ļoti uzrunāja, jo bērnībā dzīvoju Siguldā – Turaidas pils pakājē paša Gaujas krastā. Kad es ieraudzīju šo vietu, es biju pārsteigta, jo man bija dzelzs pārliecība, ka ap Daugavu nevar būt skaistu krauju, ka šeit ir tikai mierīgs tecējums. Turklāt pirms diviem gadiem biju braukusi ar plostiem pa Daugavas lokiem un man likās, ka nomiršu no garlaicības- Daugava man likās ļoti mierīga. Kad pirmo reizi ieraudzīju šo vietu, iesaucos – tā taču Siguldas kraujas cienīga vieta!
Mārtiņš Stankevičs: Mēs vairākus gadus skatījāmies vienkāršu lauku mājiņu Latgalē pie kāda dīķa vai ezera.
N.P.: Jā, mēs gribējām Latgalē mājiņu, kurā varētu kaut ko atjaunot, piemēram, slēģus vai veco krāsni. Regulāri meklējām, bet sapratām, ka esot tik tālu, ir pārāk sarežģīti uzturēt vasarnīcu, tāpēc bija grūti pie šāda lēmuma nonākt. Tad nu tāda tagad mums tā vasarnīca izskatās! (smejas) Šī ēka būs divi vienā. Mēs plānojam ēkai veikt atjaunošanu trīszvaigžņu viesnīcas līmenī. Šeit tiks organizēti krievu valodas kursi ārzemniekiem. Mums Rīgā pieder izglītības centrs “Durbe”, kur mēs mācām krievu valodu cilvēkiem no visas pasaules. Mēs nolēmām, ka ir jāpiedāvā alternatīva Rīgai, lai cilvēki, kas ikdienā strādā lielās pilsētās, Salienā varētu atpūsties, paelpot svaigu gaisu, izbaudīt lauku burvību. Oficiālais nosaukums būs Mācību un atpūtas komplekss “Lielbornes muiža”. Sākotnēji te būs viesu izmitināšana, klašu telpas, guļamistabas ar individuālām labierīcībām, parks un pastaigu takas.
– Vai esat izpētījuši šī objekta vēsturi?
N.P.:Mēs vēl nezinām pietiekami daudz par šo vietu, pētījumus neesam veikuši, tikai reizēm satiekam cilvēkus, kas kādreiz šeit ir dzīvojuši un var padalīties ar savām atmiņām un zināšanām. Vienreiz uz šejieni atnāca divas sievietes un stāstīja, ka no šīm mājām aizbrauca, kad viņām bija četri vai pieci gadiņi. Šobrīd viņām ir tuvu 50. Tāpat viens pāris, kas dzīvo Salienā, nāca pēc ūdens uz aku un pastāstīja, ka viņiem 90.gadu beigās šeit bija kāzas. Lēnām mēs iegūstam šo informāciju, jo vietējiem iedzīvotājiem interesē, kas te notiek un viņi māk pastāstīt, kāda dzīve te agrāk ir bijusi. Mēs labprāt aicinām, lai paskatās savu omīšu arhīvos, varbūt ir kāda fotogrāfija ar šo ēku. Tieši sarunās ar vietējiem, mēs uzzinājām, ka šeit agrāk ir gājusi taciņa uz Daugavu. To mēs atradām tikai vakar – vasaras pilnbriedā to nevarēja atrast, jo visur bija džungļi un krauja. Daugava no šejienes ir puskilometra attālumā. Ceram nākamajā gadā sākt parka atjaunošanu – šobrīd esam paspējuši veikt tikai teritorijas sakopšanu ap māju. Sadarbojamies ar Ilzi Māru Janelis, kas ir vēsturisko parku arhitekte un ainavas speciāliste, viņa mums sniedz vērtīgas norādes par to, ko vajag un nevajag darīt, ko nedrīkst sasteigt. Lielākā kļūda būtu, ja mēs uzreiz censtos visu attīrīt, jo ir lietas, kuras viennozīmīgi ir jāatstāj.
– Plānojat atjaunot parku ar pastaigu takām?
N.P.: No Ilzes Māras Janelis mēs esam saņēmuši vēsturisko parka plānu un esam atraduši arī dzīvē šos objektus. Vēsturiski te ir bijušas pastaigu takas 2 kilometru garumā gar abiem Bornes upītes krastiem. Šovasar Daugavpils novada dome ir atjaunojusi vienu tiltiņu, mēs plānojam uzstādīt vēl divus, jo taka šķērso upi vairākās vietās.
– Lielbornesmuiža ir nolaistā stāvoklī un prasa lielus ieguldījumus. Vai plānojat piesaistīt arī līdzfinansējumu?
N.P.: Līdz šim ir ieguldīti tikai privātie līdzekļi – tās ir manas rokas, kurām nav manikīra un vīrs ar noaugušiem bārdas rugājiem. (Smejas).Mēs arī nodarbinām divus vietējos remontstrādniekus.
Protams, mēs ceram saņemtu kādu līdzfinansējumu. Šobrīd mums izvērtēšanā ir iesniegts projekts Lauku atbalsta dienestā, lai iegūtu līdzfinansējumu ēkas renovācijai un ēdināšanas nodrošināšanas aprīkojumam.
Tāpat projekts ir iesniegts Valsts Kultūrkapitāla fondā. Muižas lielākā rota ir priekšējais lievenis ar balkonu. Projekts paredz granīta pamata atjaunošanu, jo lievenis ir sašķiebies. Ir jāceļ laukā granīts un jāliek jauni pamati. Parasti puse no projektiem tikai tiek atbalstīti, jo finanses ir ierobežotas. (Šis projekts pēc intervijas guva apstiprinājumu – red.piez.)
Trešais – startējam Daugavpils un Ilūkstes novadu partnerībā “Kaimiņi” LEADER programmā ar projektu par pastaigu taku izveidi. Ja to mums akceptēs, šis parks būs pieejams visai sabiedrībai, te varēs atpūsties visa ģimene. Esam ieplānojuši 2km pastaigu apli ar trīs tiltiem, virvju trasi līdz 12 šķēršļiem, kāpšanas sienu, āra trenažierus, ugunskura vietas utml.
M.S.: Mēs esam lieli optimisti, pretējā gadījumā mēs te nebūtu. Sākumā mēs teicām, ka piecus gadus neko nedarīsim un atpūtīsimies, jo divus iepriekšējos gadus remontējām dzīvokļus studentu vajadzībām, un tad piedzima jaunākā meita. Bet pagāja tikai pusgads un mēs esam šeit.
-Vai šeit pavadījāt visu vasaru?
N.P.: Tiklīdz bērniem sākās brīvlaiks, visu vasaru šeit cītīgi strādājām. Mēs arī dejojam tautu dejas un kolektīva vadītāja ir ļoti neapmierināta, ka sanāk kavēt daudz mēģinājumu. Ja pārējie mūsu bērni auguši pilsētā un salīdzinoši sterilā vidē, tad jaunākā meita aug ar melnu muti lauku vidē. Mums ir četri bērni, vīram ir arī divas meitas no iepriekšējām attiecībām. Vecākajiem bērniem šeit ir “šausmas” – mūžīgie putekļi un trūkst omulības (smejas).
-Spokojas arī?
M.S.: Atklāti sakot, vienam nakšņot nepatīk, reizēm liekas, ka jau rādās.
N.P.: Tās divas kundzes, kuras agrāk šeit dzīvoja, stāstīja, ka muižai esot spoks. It kā spokojoties muižkunga līgava, kura pieskata šo ēku. Varbūt tā ir, jo tomēr tik daudzus gadus neviens šo muižu nav pieskatījis un tomēr tā ir saglabājusies. Spoks gan nav redzēts.
-Kas vērtīgs ir muižas parkā?
N.P.: Te ir kādi trīs lapegļu puduri, savukārt aiz akas ir liels koks – vīksna. Centos internetā to piereģistrēt kā dižkoku, bet neviens uz to īpaši nereaģēja.
M.S.: Pēc parametriem tas atbilst dižkokam, tāpēc būtu labi, ja varētu pielikt kādu plāksnīti.
N.P.: Ļoti lielu koku te nav, jo Lielbornes parks ir viens no jaunākajiem muižu parkiem Latvijā. Bornes upes vienā krastā agrāk bija Dzirnavu dīķis. Nākamajā tūrisma sezonā šeit tiks atklāts arī jauns velomaršruts, tāpēc pašvaldība atjaunojusi veco tiltu. Šeit ir fantastiski! Mūsu teritorija iekļaujas arī dabas parka “Daugavas loki” teritorijā, kas no mārketinga puses ir ļoti labi. Kamēr darbojamies, neesam arī sajutuši šķēršļus no atbildīgajām iestādēm.
– Kādu atbalstu jūs vēlētos iegūt no pašvaldības?
N.P.: Mēs no pašvaldības vēlamies tikai sakārtotus ceļus. Vēlējāmies arī tiltiņu, bet tas pašvaldībai jau bija plānā un to šovasar uzbūvēja.
M.S.: Šovasar mēs bijām iesaistījušies Skolēnu vasaras nodarbinātības programmā, pie mums strādāja 10 jaunieši. Ļoti noderēja sakopšanas darbos. Šie bērni ir apzinīgi – nākuši no lauku vides, visi dzīvo lielākās vai mazākās saimniecībās, un pie darba ir pieraduši.
-Pastāstiet par muižas ēku, kādā stāvoklī tā šobrīd atrodas?
N.P.: Iegādājoties muižu, te bija saglabājusies tika viena mēbele – lielais skapis. Muižas dizainu vēlamies atjaunot precīzi pēc vecā parauga, tāpēc speciālisti ir ņēmuši krāsu no sienām, lai ieraudzītu sākotnējo dizainu. Kaut ko tādu mūsdienās diez vai taisītu, bet mēs vēlamies, lai uz sienām atspoguļojas šis vēstures posms. Visas iepriekšējās kārtas, kas taisītas padomju laikos, ir nokasītas. Jāmaina būs jumts, pilnībā jāievelk ūdensvads, apkure, kanalizācija, elektrība, tāpat plānos ir atjaunot trešo stāvu, kas padomju laiku inventarizācijā atzīmēti kā bēniņi. Prieks, ka muižā ir saglabājušās abas kāpnes.
M.S.: Muižā ir arī saglabājušās divas podiņkrāsnis, kura diemžēl nefunkcionē- daļēji izdemolētas un izdegušas, bet vizuāli to mēs atjaunosim. Tāpat atjaunosim maizes krāsni. Grīda gan ir jāmaina gandrīz visur, jo ir sapuvuši ne tikai dēļi, bet arī lāgas – centīsimies vecos dēļus savākt priekš lielās zāles.
N.P.: Ar mani ir tā, ka es netērēju mēnešus un gadus, lai atrastu ideālu vietu un tad to iegādātos. Man ir tā – ieraugu ar pirmo reizi un ir! Vienmēr var atrast kādu mīnusu, un šeit varbūt mīnusu ir krietni vairāk par vienu, bet te ir viss – lieliska vieta, plānojums, attīstības un paplašināšanās iespējas.
Ar Noru Poišu un Mārtiņu Stankeviču sarunājās Elza Pučko